Jūtu asimetrija? Vai iespējams savus bērnus mīlēt vienādi
Foto: Shutterstock

Katrs bērns ir unikāls, īpašs, bet tātad, – mīlēt viņu iespējams tikai pa savam. Ne obligāti vairāk vai mazāk, vienkārši citādi, nekā viņa brāli vai māsu. Kāpēc tas tā notiek un vai mums kā vecākiem ir jākaunas par "asimetriju" savās jūtās?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ko tu vairāk mīli – tēti vai mammu? Bērni – pat tie, kuriem izdevies izvairīties no tiešas atbildes, attraucot: "Es mīlu šokolādi!" – piedzīvo trauksmes un vainas sajūtu, ko izraisa šķietami nevainīgais jautājums. Bet, redzams, ka tas nemaz nav tik nevainīgs, ja reiz vecāki no paaudzes paaudzē šādu jautājumu uzdod saviem bērniem, it kā no tiesas cerētu, ka bērni domīgi un nopietni pateiks: "Protams, tevi! Tevi es mīlu par visu vairāk pasaulē!"

Pieaugot un cenšoties analizēt savas jūtas attieksmē pret saviem bērniem, mēs saskaramies ar šī paša jautājuma atbalsi: kuru es mīlu vairāk – dēlu vai meitu, vecāko vai jaunāko? Un vai es pietiekami mīlu savus bērnus? Vai es tos mīlu vienādi? Dažiem vecākiem šīs pārdomas var būt patiesi smagas. Kādēļ? Atbilde bieži slēpjas personīgā stāstā jeb pieredzē. Par tēmu, kā mēs mīlam savus bērnus – proti, katru citādi, runā speciālisti portālā "Psychologies".

Ģimenes mīlulītis

Ir dabiski mīlēt katru no saviem bērniem atšķirīgi. Aizdomāties ir vērts tad, ja kādam no vecākiem pieķeršanās vienam no viņiem kļūst pārāk spēcīga, ja mēs esam nevis vienkārši aizkustināti, bet aizrāvušies ar šo bērnu. Tādas pārmērīgas jūtas var kaitēt gan šim "objektam", gan arī citiem bērniem. Brāļi vai māsas būs spiesti novērot kaisli, kuru tēvs vai māte izjūt pret vienu no viņiem. Turklāt vecākiem ir grūti noticēt, ka viņi bērnu mīl nevis tādu, kāds viņš ir: vienkārši viņi bērnā saskatījuši daļu sevis, uzlikuši fiktīvu priekšstatu par viņu pašu nepiepildītajām vēlmēm un ideāliem. "Narcisma" pilna mīlestība diezin vai palīdzēs bērnam augt – tā pat ir bīstama. Kaut kad – pēc daudziem gadiem, šis pieaugušais, "pārāk mīlētais" bērns, sēžot psihoanalītiķa dīvānā, atklās, ka ne jau mīlestība uz mūziku lika viņam kļūt par mūziķi, bet gan prieks, ko tēvam sagādāja viņa klavierspēle.

Vecāki – bērni: sarežģīta savienība

Vairāku iemeslu dēļ – saikne ar savu bērnu ir viena no sarežģītākajām, ko spēj radīt pieaudzis cilvēks. Mūsu jūtas pret mūsu pašu bērniem ietekmē īpatnības attiecībās starp vecākiem, ģimenes vēsture, saskarsmes pieredze ar citiem cilvēkiem.

"Bērnībā mēs redzējām, kā mamma ar tēti bezgalīgi spēlēja ar mums "atšķirībās un gaidās" – salīdzināja mūs ar brāļiem, māsām un vienkārši bērniem no malas. Mēs atceramies, ko tad jutām, un negribam, lai mūsu bērni piedzīvotu ko līdzīgu," stāsta psihoterapeite Nataļja Djatko.

Mēs sevi pārliecinām, ka savus bērnus nu gan mēs mīlēsim vienādi, un pieprasām no sevis līdzīgas attiecības ar katru, bet to sasniegt nav iespējams. Tas tādēļ, ka kā atbilde parādīsies vien vainas sajūta attiecībā pret to bērnu, kurš tevi tracina vai nepabaro tavu lepnumu par sevi.

Bērni nelīdzinās viens otram, un mūsu saikne ar katru no viņiem ir dabiska un unikāla.

"Pat ja vecāki to īsti neapzinās, viņu jūtas pret katru no bērniem ir īpašas. Saikne, kas vieno māti un meitu – pusaudzi, nav tā pati, kas vieno viņu ar dēlu – pusaudzi. Mēs nevienādi mīlam 20 gadus vecu jaunieti un pusotru gadu vecu mazuli. Arī bērna raksturam un personības īpašībām ir nozīme. Mēs neapzināti sasaistām viņu īpašības ar savām, radot pamatu īpašām, neatkārtojamām attiecībām," skaidro psiholoģe Svetlana Krivcova.


Bet atzīties (pat pašam sev) tajā, ka mēs mīlam bērnus dažādi, nav pieņemts. Vēl jo vairāk, – tas šķiet pat nepiedienīgi: ja nav vienlīdzības, tātad, vienu bērnu es mīlu vairāk, nekā citu?

"Patiesībā pat tie vecāki, kuri paši ir pārliecināti, ka bērnus mīl vienādi, aprakstot savas jūtas vienmēr atceras, cik dažādi katrs no bērniem nācis pasaulē, cik ļoti viņi atšķirīgi uzvedas vienās un tajās pašās situācijās... Viņu stāsts nodod tās unikālās jūtas, kuras viņi patiesībā piedzīvo pret katru no bērniem," skaidro Djatko.

Ārste-pediatre un bērnu psihoanalītiķe, francūziete Fransuāza Dolto bieži ir atkārtojusi: daudziem brāļiem un māsām (bioloģiski patiesi vienu vecāku bērniem) ir absolūti dažādi vecāki. Ko tas nozīmē? Katrs bērns pasaulē nāk konkrētā tēva un mātes dzīves brīdī. Sieviete, kura laidusi pasaulē otro bērnu 35 gadu vecumā, vairs nav tā, kura pirmdzimto dzemdējusi 19 gados. Vai ir iespējams iedomāties, ka viņas attieksme pret šiem diviem bērniem būs vienāda?

Apdrošināšana pret greizsirdību

"Mēs ar sievu plānojām otrā bērna dzimšanu, jo gribējām, lai Katerīnai būtu māsiņa – sākumā rotaļu biedrs, bet pēc tam vienkārši tuvs cilvēks uz visu dzīvi. Tagad meitai ir jaunākā māsa, un Katerīna viņu neieredz. Un prasa: "Aizvāciet viņu!" stāsta tētis Sergejs.

"Igoram tagad ir seši gadi, Darjaii – 10. Viss, kas ir Igoram, vajadzīgs arī māsai, un otrādi. Un abi pastāvīgi čīkst: "Es gribu, lai tu lasītu tikai man, rotaļātos tikai ar mani, bet viņa/viņas vispār nebūtu". Es cenšos tikt skaidrībā starp viņiem abiem, bet man nekas neizdodas," atzīstas mamma Olga.

Jūtu asimetrija? Vai iespējams savus bērnus mīlēt vienādi
Foto: Shutterstock

Daudzi vecāki sirds dziļumos tic, ka bērna greizsirdība pret māti un tēvu – notiek vien citās ģimenēs. Mēs esam pārliecināti, ka paši nekad neatkārtosim viņu kļūdas, kas piespiež bērniem būt greizsirdīgiem un skaudīgiem.

"Es nekad nesalīdzināšanu bērnus, saka mammas, gaidot otru bērnu. Nekad nenostāšos kāda pusē konflikta laikā un nekad mūžā kādu no bērniem nemīlēšu vairāk. Ja abi bērni zina, ka viņi tiek mīlēti vienādi, kādēļ gan viņiem būtu jākaro un jāsacenšas savā starpā?" mudina aizdomāties psiholoģe.

Bet bērni uz šo situāciju raugās citām acīm: "Es gribu būt vienīgais". Lai novērstu aizvainojumus, vecāki cenšas, piemēram, viena bērna dzimšanas dienā pasniegt mierinājuma dāvinājumu arī otram bērnam vai nekad neļauj sev uz ilgu laiku palikt divatā ar kādu no bērniem.


"Tāda 'izlīdzināšana" bērnus nedara laimīgus – tā vien kavē katra bērna individuālo attīstību. Kvantitatīvi novērtējot mūsu mīlestības mēru – mazāk, vairāk, spēcīgi, kaislīgi – mēs tikai veicinām bērnu greizsirdību. Mēs dodam iespēju ar mums manipulēt. Bērni pie tā viegli pierod: "Tu vienmēr mani rāj – tu mani vienkārši nemīli!" Vai arī: "Tu taču man piedosi, jo es taču esmu tava visvismīļākā princese!" skaidro Djatko.

Tags

Bērna audzināšana Bērni Ģimene Mīlestība Psihoemocionālā veselība Bērndārznieks Mazulis Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form