nāve
Foto: PantherMedia/Scanpix

Jautājumi par nāvi un nomiršanu vecākus parasti samulsina ne mazāk kā jautājumi par to, kā rodas dzīvība. Tomēr no šiem jautājumiem izvairīties neizdosies un parasti vecumā ap trim līdz pieciem gadiem mazais bērns vecākiem pajautās "Kas ir nāve". Vēl lielāks mulsums ir tad, ja ir miris kāds tuvs ģimenes loceklis un rodas jautājums – ņemt mazo bērnu līdz un bērēm vai atstāt mājās, stāstīt par nomiršanas faktu, vai noklusēt, cerot, ka dramatisko notikumu viņš nepamanīs un nesapratīs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Psiholoģe Laila Kalniņa uzskata, ka arī maziem bērniem ir jāstāsta, ja ir miris ir tuvs ģimenes loceklis vai mīļš mājdzīvnieks. Tomēr situācija ir jāskaidro atbilstoši bērna vecumam un izpratnei par lietām, neiedziļinoties detaļās. Tāpat nevajag slēpt bēdas, drīkst raudāt un skumt par zaudējumu. Tas taču ir pavisam normāli, ja zaudējot kaut ko tuvu un dārgu, cilvēki skumst.

Līdz triju gadu vecumam bērni neizprot, kas ir nāve. Ja viņi atspoguļo skumjas, dzirdot šo vārdu, tad visdrīzāk tas ir tāpēc, ka redzējuši to darām pieaugušos.

Ap četru gadu vecumu bērns sāk apjaust pasaulē notiekošo kārtību – cilvēki mirst, bet pilnībā šo procesu arī vēl nesaprot. Ja šajā vecumā ģimenē kāds nomirst un mazulis to zina, tāpat pēc kāda laika viņš var jautāt, kad atkal apciemosim omīti vai vectētiņu. Sarunās vai spēlēs viņi var pieminēt aizgājušos, bet tas nenozīmē, ka bērni redz spokus. Drīzāk tā ir dzīvās fantāzijas atblāzma un veids, kā tik galā ar sērošanas procesu.

Tikai sešu, septiņu gadu vecumā bērns sāk saprast, ko nozīmē nomirt. Tad arī sākas patiesi adekvāta izpratne par nomiršanas neizbēgamību un negrozāmību.

Vai runāt par nomirušo vecmāmiņu?

Ir vecāki, kas nolemj bērnu netraumēt un par laukos dzīvojošo nesen nomirušo vecmāmiņu pat neko nepasaka. Tas var radīt lielu neizpratni – vecāki ir noskumuši un raud, bet kāpēc – nav skaidrs? Arī vecmāmiņa kaut kur ir pazudusi, bet nav skaidrs – kāpēc?
Tāpēc lai arī cik grūti par nomiršanu būtu runāt, tas ir daudz normālāk nekā radīt apjukumu emocijās. 

Kādiem vārdiem runāt?

Pēc iespējas vienkāršākiem! Ja tuvinieks nomiris no slimības, paskaidrojiet, ka ir zālītes, kas palīdz slimībām, bet ir arī slimības, kas ir grūti ārstējamas. Šoreiz slimību izārstēt nevarēja un radinieks vai paziņa nomira. Noteikti uzsveriet, ka ne visi, kas saslimt, nomist, lai bērnam nerastos bailes no visām slimībām.

Pastāstiet, ka būs arī bēres, bet mirušais cilvēks izskatīties kā aizmidzis. Tāpat laicīgi pastāstiet, ka mirušo vecmāmiņu apglabās zemītē, un uz kapu kopiņas uzliks ziedus. Ir ļoti svarīgi izstāstīt visus apglabāšanas posmus, lai nerastos pārpratumi, bailes un fantāzijas, kas rodas tad, ja informācijas pietrūkst. Vai ņemt bērnu uz bērēm? Vienota viedokļa nav. Tas atkarīgs no ģimenes tradīcijām. 

Iespējams, ka mazulis prasīs, vai mirušie var atgriezties, vai zem zemes nav auksti. Atbildei jābūt nepārprotamai, ka tie, kas nomiruši, neatgriežas, bet arī zem zemes esot, mirušais neko nejūt. Viņam nesāp.  Neesiet pārsteigti, ja bērns vairakkārt uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Tas ir veids, kā viņš pieņem zaudējumu.

Par mākoņa maliņām

Ļoti uzmanīgi ir jāstāsta par nāvi kā aizdošanos tālā ceļojumā. Iespējams, ka vecākiem tā ir vieglāk stāstīt par aiziešanu, bet bērnam izpratne par došanos "tālā ceļojumā" vai "sēdēšanu uz mākoņa maliņas" var izrādīties pārāk abstrakts skaidrojums. Tā var secināt, ka ilgi gaidot vai dodoties ciemos, ir iespējams atkal atgūt zaudēto ģimenes locekli. Bet tas, savukārt, attālina izsērošanas procesu un rada vēl lielāku apmulsumu jau tā grūtajā situācijā. Vislabāk ir skaidri pateikt, ka tie, kas nomirst, vairs neatgriežas nekad.

Skumt ir normāli

Pēc bērēm dzīve turpinās. Pieaugušie iet uz darbu, bērni uz skolu un dārziņu. Ir normāli, ka kādu laiku ģimenes locekļi ir skumji, tas pieder pie dabiskās lietu gaitas un arī bērns drīkst skumt un paraudāt.

Mazuli var interesēt ļoti praktiskas lietas – kas notiks ar vecmāmiņas kaķi vai kas ar viņu kopā tagad ceps piparkūkas. Izskaidrojiet šos jautājumus.

Mājdzīvnieka nomiršana arī ir zaudējums

Mīļotā kaķa vai kāmīša nomiršana bērniem ir liels zaudējums un lai pasargātu bērnu no šīs ziņas, vecāki dažreiz izdomā dažādas pasakas – dzīvnieciņš ir aizbēdzis vai arī iegādājas līdzīgu, lai tikai bērns neraudātu. Varbūt viņš pat nepamanīs zaudējumu vai aizrausies ar jaunu dzīvnieku un par bijušo nesēros.

Tad ir diezgan nepārdomāts solis, jo mīļotā dzīvnieciņa nāve iemāca, ka nekas nav mūžīgs. Tas iemāca arī pieņemt un samierināties ar zaudējumiem, saprast, ka tāda ir dabas kārtība un kaut kad nākotnē labāk saprast arī tuvinieku zaudējumu. Pareizāk ir kopīgi dzīvnieciņu apglabāt un kopīgi par notikušo parunāt un paraudāt.

Bail no nomiršanas

Neapšaubāmi, ka nāve ģimenes vai radu lokā raisa jautājumu, vai arī mamma un tētis kādreiz nomirs? Vai nomiršu arī es? Tas ir piemērots brīdis, lai izstāstītu dzīves ritējumu un dabas kārtību – nomirst visi. Bet iemesli ir dažādi – slimības, vecums, "dažādi gadījumi".

Bailes par mammas nomiršanu ir dabiskas, bet paskaidrojiet, ka mamma ar tevi vēl būs ilgi, bet kad mamma būs veca, bērns jau būt pieaudzis un apprecējies, izveidojis savu ģimeni un nebūs viens.
Jao vairāk vecāki izvairīsies no jautājuma par nomiršau, jo lielāku trauksmi un neskaidrību tas raisīs bērnā. Un kur ir neskaidrības un fantāzija, tur ir arī bailes.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form