Kā atbalstīt kautrīgu bērnu: psihologa padomi
Foto: Shutterstock

Pēc dabas klusiem, mazrunīgiem, kautrīgiem bērniem bieži vien neklājas viegli. Nezin kādēļ sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka bērnu kautrīgums ir kaut kas slikts un ne īsti ietilpst normās. It kā visiem bērniem būtu jābūt ekstravertiem: enerģiskiem, atklātiem, sabiedriskiem, skaļiem un pļāpīgiem. Iespējams, apkārt esošie pieaugušie, pašiem to nemaz neapzinoties, cenšas mainīt mazo introvertu, izvilkt viņu no "gliemežvāka", piespiest kļūt citādam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā pareizāk rīkoties kautrīga bērna vecākiem, kā viņu atbalstīt, kā palīdzēt izaugt par sevi pārliecinātam cilvēkam, nepiespiežot mainīties? Atbildes uz šiem jautājumiem portālā "Huff Post" sniedz Korālija Peresa-Edgara, speciāliste bērnu psiholoģijā no Sociālo zinātņu pētniecības institūta Pensilvānijas Universitātē, ASV.

Pārstāj kautrīgumu uzskatīt kā vājuma pazīmi

Ja tavs bērns uzvedas atturīgi jaunās situācijas, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir vientuļš.

"Vairums bērnu demonstrē atturību un piesardzību, satiekoties ar nepazīstamiem cilvēkiem, vietām un apstākļiem. Tas ir absolūti normāli – bērns ienāk jaunā telpā un cenšas tajā orientēties," skaidro psiholoģe. Īpaši izteikts šāds uzvedības tips parādās, kad bērni pirmo reizi ierodas bērnudārzā. Vienmēr atrodas daži enerģiski žiperi, kuri nēsājas apkārt un aktīvi iepazīst visu, kas vien pagadās pa ceļam, bet vairums bērnu pieķeras pie vecākiem, un viņus nākas pierunāt, lai vismaz ieietu grupiņas telpās.

"Es nekad nesaskaros ar to, ka vecāki žēlotos par to, ka viņu dēls vai meita vienmēr atrodas uzmanības centrā, ka viņiem ir daudz draugu un ka viņu bērns ir burtiski "uz izķeršanu". Tāpēc, ka ir pieņemts uzskatīt – tā ir ideāla situācija, uz to it kā visiem būtu jātiecas. Biežāk pie manis vēršas introvertu bērnu vecāki ar satraukumu par to, ka viņu bērni vienmēr ir maliņā. Bet šādam kautrīgam bērnam var būt viens vai pat divi patiesi tuvi draugi, ar kuriem viņš komunicē, kuri viņu atbalsta. Un tas ir lieliski. Te nu nepavisam nav par ko satraukties. Vienkārši tavam bērnam ir tādas individuālās personības īpašības," mierina Peresa-Edgara.

Turklāt ir vērts ņemt vērā, ka kautrīgums var būt arī kā priekšrocība. Tādi cilvēki vienmēr sākumā domā, pirms rīkojas, bet tātad, – viņiem ir mazāk iespēju piedzīvot kādu neveiksmi. Bet apkārtējie šos kautrīgos cilvēkus uztver kā mierīgus, garīgi stabilus un uzticību pelnījušus. Vārdu sakot, introversija nav nedz labāka, nedz sliktāka par ekstraversiju – tas vienkārši ir cits veids, kā mijiedarboties ar pasauli.

"Neapzīmogo" bērnu un nelūdz to darīt citiem cilvēkiem

Iedomājies visai izplatītu situāciju – tu kopā ar bērnu atrodies kaut kādā publiskā vietā, un kāds no malas, vislabāko nodomu vadīts, laipni vēršas pie tava bērna, bet viņš slēpjas aiz tavām kājām un nevēlas uz nepazīstamo pat paskatīties. "Viņš gan jums tāds dīvains!" – saka šis cilvēks. Un tu nezin kādēļ centies attaisnoties, sakot: "Nē, nē, viņš vienkārši ir kautrīgs".

Bet nevajag bērnu nosaukt nedz par kautrīgu, nedz dīvainu. "Uzliekot zīmogus", tu piespied bērnu sajusties tā, it kā ar viņu kaut kas nebūtu kārtībā, it kā viņš neatbilstu kaut kādām normām, ka viņš atšķiras no citiem cilvēkiem – un, spriežot pēc visa, uz slikto pusi.

Bet viņš tikai uzvedas saskaņā ar savu dabu. Te arī rodas dažādi kompleksi un psiholoģiska rakstura problēmas, ar kurām vēlāk viņš var vērsties pie psihoterapeita.

Tāpēc labāk censties paskaidrot šiem citiem cilvēkiem, ka tavs bērns lēnām pierod pie nepazīstamiem, ka viņam ir sarežģītāka daba, un tāpēc nevajag viņu nosaukt par nepieklājīgu, mežonīgu, dīvainu un vēl kādu...

Dod bērnam iespēju patrenēties komunikācijā

Šeit galvenais ir kontrole. Nekādā gadījumā nevajag mazo introvertu "iemest" aurojošu un bērnam pa galvu staigājošu ļaužu pūlī vai atstāt vienu nepazīstamā vietā, proti, ievietot viņu apstākļos, kuros viņš jūtas galēji nekomfortabli. Bērnam ir jābūt daudzveidīgām iespējām "trenēt" savas saskarsmes prasmes, satikt jaunus cilvēkus un iepazīt jaunas situācijas, bet visam jānotiek pakāpeniski un pareizajās devās. Un neaizmirsti, ka tavam bērnam var būt nepieciešams daudz laika, pirms viņš sev neierastos apstākļos kļūs pietiekami drošs.

Uzdod bērnam pareizos jautājumus par to, ko viņš jūt

Lai gan viņš pēc dabas ir atturīgs, viņam vienalga ir ļoti svarīga iespēja izteikt savas jūtas un domas par apkārt notiekošo. Palīdzēt tajā var tā dēvētie atklātā tipa jautājumi, proti, tādi, uz kuriem nav iespējamas atbildes "jā" vai "nē". Piemēram: "Par ko tu šodien domāji", "Kas tev visvairāk patika peldēšanas nodarbību laikā?", "Kas tevi šodien sasmīdināja?" utt.

Tas tev palīdzēs saprast, kas patiesībā notiek bērna dzīvē, vai kaut kādā veidā traucē viņam traucē šis kautrīgums, vai viņš jūtas diskomfortā, kā viņš attiecas pret vieniem vai citiem apstākļiem – vienlaikus nevajadzētu te iejaukt savas interpretācijas, bailes, trauksmi un nemieru.

"Runa ir par to, lai tu sniegtu bērnam iespēju izteikties un pašam apzināties savas stiprās un vājās puses, bet tev pret viņu jāizturas ar cieņu," skaidro speciāliste. Šāda komunikācija kļūs īpaši svarīga, kad tavs kautrīgais bērns paaugsies, bet tev, tāpat kā iepriekš gribēsies viņu atbalstīt. Tāpēc centies bērnam likt saprast, ka viņš vienmēr var ar tevi parunāt, īpaši, ja viņu kaut kas satrauc vai viņa dzīvē parādījusies "melna svītra".

Tev jāzina, kad bērnam doties palīgā

Ja pamani, ka bērna kautrīgums jau iet pāri mērogam (piemēram, ceļā uz skolu viņam ikreiz sākas histērija vai viņam nepavisam nav draugu) vai arī viņa uzvedība absolūti nemainās, neraugoties uz visiem kontrolētās socializācijas mēģinājumiem (it īpaši, ja runa ir par jaunāko klašu skolēnu), – ir pienācis laiks sazināties ar pediatru vai bērnu psihiatru.

"Tev jāsāk uztraukties gadījumā, ja bērns vienkārši nespēj pārvarēt savu kautrīgumu un atturību, ja viņam tā arī ne reizi nav izdevies sākt laimīgu un brīvu saziņu ar citiem, ja viņš nevar atrast savu nišu sabiedrībā," skaidro Peresa-Edgara.

Labā ziņa ir tā, ka savlaicīga vēršanās pie speciālista var efektīvi palīdzēt bērnam un neļaut viņam kļūt par īstu sociofobu. Bet ir būtiski atcerēties, ka vecākiem vissvarīgākais šajā situācijā ir pilnīga sava bērna pieņemšana, kāds viņš ir. Bērnam vajadzētu just, ka mamma un tētis viņu mīl tādu, kāds viņš ir. "Tā nav ne novirze, ne problēma, viņš vienkārši tāds ir piedzimis," uzsver speciāliste.

Turpinājumā izlasi arī portāla "Cālis" arhīva rakstus par šo pašu tēmu – kā palīdzēt savam kautrīgajam bērnam justies komfortablāk plašākā sabiedrībā.

Tags

Bērna audzināšana Bērnudārzi Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa audzināšana Mazulis Sākumskola
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form