Kā bērns kļūst par narcisu: daži ģimeņu scenāriji
Foto: Shutterstock

Ikvienam bērnam nepieciešama vecāku labvēlība un uzmanība. Pielāgošanās viņu vajadzībām ir izdzīvošanas jautājums. Kādu adaptācijas stratēģiju izvēlas bērna psihe, atrodoties narcisma piesātinātā vidē? Daudzējādā ziņā tas ir atkarīgs no bērna personības un ģenētiskajām īpatnībām.

Psiholoģe Elionora Grīnberga portālā "Psychologies" stāsta, kā noris narcisma adaptācija. Viņai bieži vaicājot: "Kāds audzināšanas tips noved pie tā, ka bērnam rodas narcisma personības iezīmes?" vai "Vai vecāku – narcisu bērni paši neriskē kļūt par narcisiem?" Bērni pielāgojas ģimenes locekļu prasībām un savas mājas noteikumiem. Un dažreiz visracionālākais veids, kā pielāgoties indīgajai ģimenes ietekmei... Ir pašam attīstīt narcisma iezīmes. Lūk, zemāk psiholoģe aplūko dažus izplatītus scenārijus, kā tas notiek!

Jāatgādina, ka psiholoģijā pastāv termins narcisms. Tas attiecināms uz cilvēkiem ar slimīgu pašvērtību – pazeminātu vai paaugstinātu. Patiesībā šādiem cilvēkiem dzīvot nemaz nav tik viegli, jo viņi ir ļoti viegli ievainojami, viņiem visu laiku nākas pierādīt, cik viņi ir "labiņi" – ar šādiem cilvēkiem veidot attiecības ir sarežģīti.

Vecāku – narcisu vērtības

Ģimene, kurā aug bērns, ir spējīga novērtēt tikai augstus sasniegumus. Viens vai abi vecāki ir demonstratīvas personības. Viņu devīze: ja tu nevari būt labākais, kāpēc uztraukties? Mīlestība šādā ģimenē vienmēr ir ar kādiem nosacījumiem: kad bērns uzvar, vinnē olimpiādē, kļūst par skolas koncerta zvaigzni, tad viņu apber ar uzslavām un uzmanību.

Pārējos gadījumos viņu gaida vilšanās un pat nicinājums. Visiem ģimenē jābūt īpašiem, un tas jāpierāda atkal un atkal. Neatkarīgi no tā, cik daudz tu sasniedz, spiediens nemazinās. Bērniem ir grūti gūt gandarījumu no kaut kā vienkārši tāpat vien, ja tas nekādi neietekmē viņa statusu.

Tā vietā, lai izzinātu to, kas viņam patīk, bērns bez izņēmuma fokusējas tikai uz to, kur patiešām saņems vecāku atbalstu – augstos sasniegumos. Vecākus interesē nevis reālais bērna "es", bet tas, kā viņš "darbojas" ģimenes statusa un prestiža labā. Lai viņiem vienmēr būtu, ar ko palepoties kaimiņu un draugu priekšā: "Paskat, ko izdarījis mans bērns!"

Bērni, kuri aug šādās ģimenēs, jūtas pasargāti un gana labi tikai tad, kad viņi ir veiksmīgi un atzīti par labākajiem. Vecāku nosacījumu mīlestība, kas piedod pārmērīgu nozīmi statusam un sasniegumiem, noved pie dzīves modeļa, kurā galvenais ir dzīšanās pēc panākumiem, un šāda attieksme kļūst par sinonīmu laimei, norāda psiholoģe.

Piemērs: Pērs un viņa dzīve uz papīra

"Pērs, spīdošs un veiksmīgs cilvēks ar narcisma iezīmēm personībā, man saka, ka atnācis uz terapiju, jo zina, ka ir pazaudējis savu ceļu. Visam, ko viņš dara, tagad nav nekādas nozīmes. Viņš saka: "Uz papīra mana biogrāfija izskatās lieliski. Bet kaut kur pa ceļam esmu pazaudējis saikni ar to, kas es patiesībā esmu. Man vairs nav patiesa gandarījuma no saviem sasniegumiem. Mani priecē tas, ko es daru labi, bet es to daru tikai tāpēc, ka tas citos cilvēkos rada iespaidu. Iekšēji es jūtu tukšumu," no darba pieredzes stāsta psiholoģe.

Kā bērns kļūst par narcisu: daži ģimeņu scenāriji
Foto: Shutterstock

Bērna pašvērtējumu graujošais vecāks – narciss

Šajā scenārijā ir ļoti varas kārs un vērtējošs vecāks, kurš vienmēr nomāc bērnu. Vecāks bieži ir aizkaitināts, viegli "iziet no rāmjiem" un viņam ir nereāli augstas gaidas. Ja ģimenē ir divi vai vairāk bērnu, viņš slavēs vienu un nenovērtēs citus. Turklāt "labs" var ātri pārtapt par "sliktu", bet viņa brālis – pēkšņi "labs".

Tā rezultātā neviens nejūtas drošībā, un katrs tērē visus savus resursus, lai nomierinātu teju, teju eksplodējošo vecāku. Pret otru vecāku šis "sprādzienbīstamais" bieži vien attiecas tieši tāpat, kā pret bērniem, un tieši tāpat viņu pazemo un vērtē, ja nu gadījumā tas otrs kaut kādā jautājumā viņam nepiekrīt. Bērni, kuri izauguši šādās ģimenēs, jūtas dusmīgi, pazemoti un neadekvāti. Bet uz savu situāciju viņi var reaģēt dažādi.

Uzvarētais bērns. Daži bērni vienkārši padodas un atzīst, ka viņi nav nekā vērti. Pusaudžu vecumā viņi var piedzīvot depresiju, kuras pamatā ir kauns un naids pašam pret sevi. Pēcāk, lai pasargātos no kauna sajūtas, viņi var meklēt aizmiršanos impulsīvā, atkarību raisošā uzvedībā. Vieni var kļūt par alkoholiķiem un narkomāniem, citi caurām dienām sēž internetā. Viņi nekad nerealizē savu potenciālu, jo ir pārliecināti par tā neesamību.

Dumpīgais bērns. Šie bērni atklāti protestē pret vēstījumu, ka viņi ir neveiksminieki. Un bieži tērē dzīvi centienos pierādīt sev, pasaulei un vērtējošajam vecākam, ka viņi ir spējīgi, bet vecākiem nav taisnība. Viņi gūst panākumus visiem iespējamiem veidiem. Pierādīt, ka viņi ir īpaši, kļūst par viņu dzīves misiju, jo viņiem visu laiku iekšēji skan griezīga balss, kas kritizē katru viņu kļūdu.

Dusmīgais bērns. Viņš aug ar niknuma sajūtu pret šo vērtējošo vecāku. Ikviens, kurš kaut kā atgādina viņam šo vecāku, kļūst par viņa dusmu mērķi. Dažreiz viņš pats kļūst toksisks un nikns narciss. Viņam nepietiek kaut ko sasniegt, viņam ir arī jāsagrauj.

  • Šajā rakstā vari iepazīties ar pazīmēm, kas liecina – tevi ir uzaudzinājis īstens vecāks – narciss.

Tags

Bērna audzināšana Ģimene Mīlestība Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa audzināšana Mazulis Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības

Comment Form