"Pats galvenais noteikums – nekad, nekad, nekad bērna vietā nekārtojiet viņa rotaļlietas! Jau no pašas mazotnes (gads – pusotrs gadiņš) dariet to kopā ar bērnu, citādi palaidīsiet garām iespēju," uzsver psiholoģe Anna Beresņeva. Tālāk pašas psiholoģes skaidrojums par to, kā iemācīt bērnam sakārtot rotaļlietas, no Beresņevas grāmatas "Māmiņ, nekliedz uz mani! Audzināšana bez sodiem, kliedzieniem un histērijas".
Tas, ko vecākiem nepieciešams darīt – kārtību telpā jau no mazotnes jāaudzina ieviest kopīgiem spēkiem. Psiholoģe to iesaka darīt caur rotaļāšanos, izaicinot bērnu uz sacensību, kurš mantas saliks pa vietām ātrāk, rezultātā saņemot kādu balvu. Beresņeva gan norāda, ka tas jādara uzmanīgi, jo reizēm pieaugušie izmanto nepareizu taktiku. Tā vietā, lai teiktu: "Kurš savāks mantas, saņems tortes gabaliņu!" jāsaka "Kurš pirmais sakārtos istabu, būs uzvarētājs un saņems balvu!" Kāpēc tā? Piedāvājot konkrētu balvu uzreiz, bērns pat nemēģinās ieviest kārtību, taču tad, ja padarīsi to par spēli, būs motivācija darbiņu paveikt.
"Bērnā jāraisa interese, vēlme darboties. Tā kā bērnam lielākoties darbošanās saistīta ar rotaļām, viņš būs priecīgs, ja mājas kārtošana būs pārvērsta rotaļā vai sacensībā," skaidro psiholoģe. Speciāliste iesaka ar varu bērnu nemācīt, taču nepārspīlēt arī ar šīs metodes pielietošanu, izmantojot to tikai tad, kad nepieciešams. "Pāris reižu ieintriģējiet, bet pēc tam jau darbu padariet par noteiktu uzdevumu!" iesaka Beresņeva. Bērnam esot vēl mazam (līdz divu gadu vecumam), jāmāca, ka pēc rotaļāšanās beigām visas mantas jāsaliek atpakaļ tām paredzētajā vietā – ar laiku tas veidosies kā ieradums, jo bērns pie tā būs pieradis.
Bērnam pieaugot, vecāks var attālināties no savas atbildības darbiņa veikšanā un to pamazām uzticēt bērnam pašam. Tādā veidā palēnām, atbilstoši bērna vecumam, uztici viņam vairāk pienākumu.
Kādi ir vecumam atbilstoši pienākumi?
Psiholoģe skaidro, ka viena gada vecums ir tas slieksnis, kad bērns jāpieradina pie pienākumiem. Ja to nesāksim darīt savlaicīgi, divu trīs gadu vecumā var būt jau par vēlu, un audzināt bērnā pienākuma sajūtu kļūs sarežģīti. Pat ja šķiet, ka tā nav, arī gada vecumā bērns var uztvert pienākumu izpildi – ja tas ir viens, pārējais atkarīgs no vecāku pacietības.
"Pienākumu skaitam vajadzētu būt apmēram tikpat daudz, cik bērnam ir gadiņu. Viena gada vecumā – viens pienākums, divos gados – divi, desmit gados – desmit," paskaidro Beresņeva. Lūk, pienākumu uzskaitījums atbilstoši vecumam:
- Viens gads – nolikt mantas savā vietā;
- 2–4 gadi – nolikt mantas vietā, grāmatas plauktā, puzles to kastēs, sakārtot segu gultiņā, nolikt vietā apavus, novākt pēc sevis traukus u.tml.;
- 4–6 gadi – papildināt iepriekšējos pienākumus, liekot pašam uzlikt uz galda traukus un piederumus, noslaucīt putekļus, pagatavot sev vienkāršu ēdienu (piemēram, sviestmaizīti, neizmantojot asu nazi), nomazgāt augļus pirms ēšanas, sakārtot savu istabu, izsūkt grīdu u.tml.;
- 7–8 gadi – pagatavot sev vienkāršas brokastis, uzsildīt ēdienu, ielikt traukus trauku mazgājamā mašīnā un netīro veļu veļas grozā, nomazgāt traukus u.tml.;
- 9–12 gadi – aiziet uz veikalu, patstāvīgi doties uz skolu un mājās, pagatavot sev elementāras pusdienas/vakariņas, salikt tīro veļu vietās u.tml.;
- 12–14 gadi – bērnam jau jāprot darīt praktiski viss, ko mājās veic pieaugušais. Tuvojoties pilngadībai, prasmes uzlabo.
Ja bērns aizvien nevēlas palīdzēt vecākiem mājas solī, jāsaprot, ka iemesls tam ir tas, ka vecāki tā bērnu radinājuši no mazotnes. Baidoties, ka bērns kaut ko salauzīs, saplēsīs, sabojās, satraumēsies, tādējādi izvairoties no dažādu darbiņu veikšanas. Turklāt bērna prātā iespiežas nereti saņemtā atbilde, ka mammai vai tētim palīdzēt nevajag, jo pašam ko izdarīt būs ātrāk.
Tāpat psiholoģe aicina saprast, ka bērnu nevajag apvainot vai kliegt uz viņu, ja bērns atsakās vai negrib ko darīt. Jāsaprot, ka paklausība būs tad, ja arī vecāks bērnam veltīs neviltotu uzmanību, nevis nervozēs un kliegs pārmetumos. Savukārt lielākiem bērniem kā motivators nestrādās atalgojums, jo tad bērns ar vecāku manipulēs, pieprasot samaksu par visu paveikto. "Bērna pienākums ir viņa ieguldījums ģimenē un pašapkalpošanās iemaņu apgūšana, nevis apmaksāts darbs!" uzsver Beresņeva. Psiholoģe iesaka atalgot bērnu par darbiem, kas ir ārpus viņa ikdienišķo pienākumu saraksta, piemēram, iztīrot daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpu. Svarīgi ir bērnos audzināt pārliecību, ka rotaļlietu sakārtošana un mājas darbu veikšana nav sods, bet gan pienākums, ko darīt ar prieku. Tam palīdz konkrētu pienākumu saraksts, lai bērns tos iemācītos paveikt, saprotot, ka tas ir ieguldījums kopējā ģimenes labsajūtā.
Zemāk atradīsi citus portāla "Cālis" rakstus, kurā runāts par bērnu disciplinēšanu un pienākumiem.
Septiņas stratēģijas cīņā par kārtības ieviešanu rotaļlietu plauktā un bērnistabā
Bez stāvēšanas kaktā un pēršanas: mammu ieteikti paņēmieni, kas palīdzēs disciplinēt atvasi
Jautājums piņķerīgs, atbildes vienkāršas: kāpēc bērni neklausa
Disciplīna bez negatīvas nokrāsas: piecas idejas bērna uzvedības uzraudzībai
Vai tiešām mūsdienu bērni izmanto tikai tiesības, bet pienākumus ignorē
