Bērnam, kuram psihoemocionālajā veselībā ir negatīvas izmaiņas, parādās emocionāli, fiziski un/vai uzvedības traucējumi. Skolēnu psihoemocionālā veselība ir tieši atkarīga no pieaugušo psihoemocionālās veselības, uzsver Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas speciālisti – prof. Dr. Gunta Ancāne Dr. Artūrs Ancāns, Dr. Artūrs Miksons un Dr. Ineta Remese pēc Slimību profilakses un kontroles centra pasūtījuma sagatavotajā īpašajā materiālā izglītības iestāžu psihologiem un pedagogiem, kurā apkopoti ieteikumi darbam ar skolēniem, kuriem ir uzvedības un emocionāli traucējumu skolas vidē.
Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) definīcijas veselība ir labklājība – fiziska, psihiska un sociāla. Tātad psihoemocionālā veselība ir nozīmīga komponente PVO noteiktajā veselības konceptā. Ārsti īpaši vēlas akcentēt – psihoemocionālā veselība ir aizsargfaktors fiziskajai veselībai.
Psihoemocionālās veselības būtiskākie kritēriji ir:
- spēja veidot dziļas, emocionāli piesātinātas, empātiskas attiecības;
- spēja pārdzīvot relatīvi pilnu jūtu apjomu, izprast tās, rīkoties saskaņā ar jūtām un kontrolēt tās, kā arī spēja uztvert citu cilvēku emocijas;
- laba afektu (intensīvu jūtu) regulācija adaptīvā veidā;
- spēja paskatīties uz situāciju no dažādām pusēm;
- adekvāti reaģēt uz stresu un atgūties no tā bez grūtībām (ego spēks un dzīvesprieks, elastīgums);
- spēja pielāgoties (adaptēties) apstākļiem, nepiedzīvojot distresu un neradot to citiem;
- spēja realizēt savus talantus, prasmes (pašrealizēšanās);
- spēja iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs,
- spēja sasniegt gandarījuma izjūtu, kas padara vērtīgus ikdienas centienus;
- spēja būt autonomam – pašnoteikšanās un lēmumu pieņemšanas neatkarība;
- spēja būt veiksmīgam dažādās sociālajās lomās.
Runājot par psihoemocionālo labsajūtu, svarīgi sākt ar pašu pedagogu, norāda speciālisti. Un arī PVO uzsver, ka psihiski veseli cilvēki ir liela vērtība sabiedrībā – tie ir cilvēki, kuri spēj uzņemties atbildību par savu dzīvi un tās kvalitāti, ir varoši realizēt savas spējas un talantus, mazāk slimo, ja saslimst, tad ātrāk atveseļojas, kuri ne tikai tiecas pēc izglītības, bet arī ir vairāk izglītoti, kuri nopelna salīdzinoši augstus ienākumus, prot izveidot veiksmīgas un emocionāli tuvas ilgtermiņa attiecības, kā visa rezultātā ir priecīgi un apmierinātāki ar dzīvi.
Bērna psihoemocionālā veselība pa vecumu grupām
Lai skolēna vecumā bērni būtu psihoemocionālā labsajūtā, viņiem jābūt veiksmīgi izgājušiem pirmsskolas personības attīstības stadijas. Šī procesa rezultāts ir drošības izjūtas esamība, spēja uzticēties, būt autonomam, iniciatīvas bagātam, mērķtiecīgam un radošam.
Vecuma posmā no sešiem līdz 12 gadiem skolēnam jāapgūst formālās prasmes/noteikumi, spēles pēc noteikumiem, darbība komandā, mācību mājas darbu sagatavošana, pašdisciplīna un precizitāte. Idealizācijas procesi turpinās attiecībā uz pieaugušajiem, kas, neapšaubāmi, atvieglo pedagoga darbu. Tas notiek tad, ja skolēns iepriekš ir ieguvis katrā attīstības posmā nepieciešamo emocionālo atbalstu. Skolas vecuma posmā līdzās ģimenes (aprūpētāju) ietekmei parādās skolas un pedagoga ietekme.
Reizēm skola kompensē to, kas pietrūcis ģimenē. Skolēnam turpina attīstīties pašvērtība, pašcieņa par savām prasmēm, intereses un spējas, vēlme izzināt pasauli (skolēns meklē jomu, kura atbilst viņa spējām, pārslēdzas no vienas uz citām), ir liela interese par grupu, biedrošanos, parādās vēlme konstruktīvi sacensties – pārspēt citus ar labo, radīt kaut ko noderīgu.
Ja ģimenē "iemāca nejust", emocijas "meklē" citu izpausmes veidu, proti, ķermeņa (somatisku) saslimšanu.
Vecuma posmā no 12 līdz 18 gadiem sākas intensīva integrētas un stabilas identitātes veidošanās. Šis vecuma posms cilvēkam ir emocionālas krīzes laiks. Pusaudzis ir pārpludināts ar savas identitātes meklējumiem, ar savām domām un jūtām. Bieži vien vērojams maksimālisms – visu vajag šeit, tagad un tūlīt, kā arī norobežošanās no apkārtējiem, ideālu meklēšana, neapzināta vēlēšanās nešķirties no bērnības, apzināta vēlēšanās kļūt pieaugušam, dzīves skolotāju meklēšana, nihilisms (iepriekšējo vērtību noliegšana), saskarsmes īpatnības.
Ja skolēns savā attīstībā ir bijis psihoemocionālā labsajūtā, proti, izjutis emocionālu atbalstu, izpratni, ieinteresētību, kā arī telpu sevis izzināšanai un attīstībai, tad arī adaptēšanās videi nerada grūtības.
Var to saistīt ar pusaudžu vecumam raksturīgajiem sarežģītajiem attīstības uzdevumiem:
- savas psihiskās un seksuālās lomas akceptēšana;
- jaunu attiecību nodibināšana ar abu dzimumu vienaudžiem;
- emocionālās neatkarības no vecākiem veidošana;
- ekonomiskās neatkarības pamatu veidošana, profesijas izvēle;
- sabiedrībā akceptētu uzvedības modeļu apgūšana;
- ar apkārtējo vidi harmonizējošu vērtību veidošana.
Skolēna psihoemocionālās veselības traucējumi
Skolēna uzvedības un emocionālie traucējumi ir saistīti ar nespēju adaptēties videi, uzsver speciālisti.
Adaptācijas traucējumi var izpausties:
- agresīvā, depresīvā vai nedrošā (trauksmainā) uzvedībā;
- "biežā fiziskā slimošanā", biežā skolas kavēšanā – somatizācijā jeb psihosomatiskos traucējumos.
Bieža bērna slimošana var liecināt, ka bērna emocionālo stāvokli raksturo tāds neapzināts psihiskās aizsardzības mehānisms kā somatizācija. Šādiem skolēniem bieži mēdz būt saaukstēšanās slimības, galvas un/vai vēdera sāpes, dažādas alerģijas, bronhiālās astmas, angio-veģetatīvā distonija u.c.
Psihosomatisku traucējumu cēlonis ir skolēna neprasme atpazīt savas izjūtas (emocijas) un izpaust tās realitātei atbilstošā un adekvātā veidā. Psihoemocionāli veselīgās ģimenēs starp ģimenes locekļiem ir tuvas un siltas, uzticību radošas, drošas, emocionālas attiecības, kuras raksturo patiesums, dabiskums, ieinteresētība, pašcieņa un miers. Šajās ģimenēs ir atļauts izpaust arī nepatīkamās izjūtas, neuzskatot tās par "aizliegtām", nenoliedzot šādu sajūtu iespējamību dēļ bailēm par savu nespēju tās risināt. Šajās ģimenēs tiek sekmēta bērna personības attīstība, kas nozīmē – emocionāli atbalstošu reakciju arī uz bērna kļūdām, neveiksmēm.
Ja skolēna ģimenē valda emocionāli neveselīgas attiecības, tad neapzināti ģimenes locekļiem, īpaši bērniem, tiek veicinātas psihosomatiskas saslimšanas. Emocionāli neveselīgas attiecības ir otra personību nerespektējošas, manipulatīvas, kontrolējošas, nospiedošas, izolējošas, apātiskas, biedējošas. Šajās ģimenēs, piemēram, dusmas, bēdas vai skumjas tiek noliegtas vai uzskatītas par "vāju" cilvēku pazīmi. Pētījumu dati liecina, ka neveselīgas attiecības ģimenē ir izplatīta parādība Latvijā – gandrīz trešā daļa bērnu (31,5 procenti) ir cietuši no emocionālās vardarbības no saviem vecākiem vai kāda cita mājās dzīvojoša pieauguša ģimenes locekļa, bet 35,9 procenti bērnībā ir bijuši emocionāli atstāti novārtā.
Emocijas ir fizioloģiski procesi cilvēka organismā, precīzāk – smadzenēs. Ja ģimenē "iemāca nejust", emocijas "meklē" citu izpausmes veidu, proti, ķermeņa (somatisku) saslimšanu.
Piemērs:
"Skolniece, 17 gadi. Mācās labi, "dzīvīga", inteliģenta. Skolas ēdnīcā pie kopgalda neko neēd, sūdzas par pārpildījuma sajūtu kuņģī. Skolasbiedrenēm stāsta, ka esot pārāk resna. Divu gadu laikā, ierobežojot ēdiena uzņemšanu un lietojot vēdera izeju veicinošus līdzekļus, svars samazinājies no 42 kg uz 32,5 kg. Augums – 162 cm. Uz klīniku atved māte. Ģimenē dominē tēvs, ļoti stingrs. Māte nepatstāvīga, pakļāvīga. Meitai vērojamas bailes no sievišķības."
Piemērs:
"Skolēns, deviņi gadi. Paklausīgs, iztapīgs, laipns. Mācībās vērojamas grūtības koncentrēties un atcerēties. Biežas saaukstēšanās. Vecāki agresīvi, pieprasoši, sodoši. Dēls izjūt aizvainojumu."
