Kā francūžiem tas izdodas, mēģināja tikt skaidrībā portāls "Adme". Būt jaunajai mammai Francijā nozīmē to, ka darbā jāatgriežas 10 nedēļas pēc bērna piedzimšanas. Saskaņā ar likumu mamma var palikt aprūpēt bērnu arī ilgāku laiku, saglabājot darba vietu, bet jāatsakās no atalgojuma par labu nelielai piemaksai. Pēc atgriešanās darbā bērnu parasti nodot mazo bērnu dārziņā vai auklei. Jau kopš agrīna vecuma bērna atrodas svešu cilvēku lokā, ātrāk adaptējas un kļūst daudz neatkarīgāks no vecākiem.
Jau no agrīna vecuma mammas savus mazuļus radina gulēt atsevišķā gultiņā, bet, ja ir iespējams, pat atsevišķā istabā. Ja nakts laikā bērns pamostas un sāk raudāt, mamma nogaida pāris sekunžu, pirms mesties pārbaudīt, kas noticis. Tā solīti pa solītim bērns pierod gulēt viens.
Vecāki Francijā cenšas bērnam sniegt tik daudz brīvības, cik to var atļauties. Reti var redzēt vecākus, kuri neatietu ne soli no slidkalniņa rotaļu laukumā. Tāpat viņi neiejaucas savu un citu bērnu konfliktos, ļaujot bērnam pašam iemācīties sevi aizstāvēt.
Svarīgs brīdis visiem vecākiem – iemācīties nošķirt sīkas blēņas un nopietnākus nedarbus. Sodīt ir vērts tikai par otrajiem, jo, ja sodīs vienādi, bērns neredzēs atšķirību.
Vecmāmiņu un vectētiņu loma bērna audzināšanā nav īpaši svarīga, parasti viņi satiekas tikai brīvdienās vai svētkos. Cilvēkus gados biežāk var sastapt ar tasi kafijas vai vīna glāzi restorānos, nekā pastaigājoties ar maziem bērniem.
Uzturs – svarīga dzīves sastāvdaļa ikvienam francūzim, pat pusdienu pārtraukums var ievilkties līdz divām stundām, parasti no pulksten 12 līdz 14, un ir ļoti svarīgi vismaz reizi dienā visai ģimenei kopīgi paēst. Pieaugušie un bērni ēd vienu un to pašu ēdienu, "bērnu ēdienkarte" Francijā praktiski nepastāv. Vecāki nepiespiež bērnus ēst jaunu ēdienu, ja kaut kādu iemeslu dēļ tas viņiem nepatīk, bet vienmēr uzstāj uz to, ka ir vērts to pamēģināt.
Vecāki jau kopš bērnības savām atvasēm māca labas manieres. Mazais francūzis vai francūziete jau no agrīna vecuma sāk sveicināties ar viesiem un kaimiņiem, mierīgi uzvesties, stāvot rindā, dot vietu vecākiem cilvēkiem sabiedriskajā transportā. Bērniem jau no autiņbiksīšu vecuma māca četrus svarīgus vārdus – paldies, labdien, lūdzu un uzredzēšanos!
Nereti mēdz būt, ka mazais francūzis ap piecu gadu vecumu vēl neprot lasīt. Vecāki pret to attiecas mierīgi. Bērnība ir brīnišķīgs laiks, kad var iemācīties sapņot, iepazīt apkārtējo pasauli, mācīties būt pieklājīgam un atbildīgam. Ap sešu gadu vecumu bērns jau nu patiešām pagūst iemācīties lasīt, rakstīt un atcerēties ciparus.
Svētdiena – tas ir tas laiks, kad visai ģimenei jāaiziet uz parku, pabraukāties ar velosipēdu. Francūži ļoti saudzīgi izturas pret šo dienu un cenšas visus pirkumus un mājas tīrīšanu paveikt sestdienā.
Aizejot uz lielveikalu, bērni parasti nerīko histērijas par to, ka vecāki kaut ko atteikušies nopirkt. Jo visus "ekstra saldumus" vai mantas ir iespējams nopirkt par kabatas naudu. Pirmo kabatas naudu bērni sāk saņemt ap septiņu gadu vecumu. Parasti tā apmēru nosaka bērna vecums.
