Kāpēc pašas spēcīgākās emocijas tiek mammai
Foto: Publicitātes attēli

Būt mammai nav viegli. Ja mamma dusmās purina bērnu – viņa sagrauj bērnu. Ja mamma saglabā mierīguma masku brīžos, kad viņu pārņēmušas dusmas, – viņa sagrauj sevi. Kā ar to tikt galā? Dažas no šīm atbildēm vieglā valodā, ar praktiskiem padomiem un humoru, var atrast nesen iznākušajā grāmatā ""Ideālās mammas" mierīgas dzīves noslēpumi", ko sarakstījusi krievu pedagoģe un psiholoģe Anna Bikova. Publicējam vienu no grāmatas nodaļām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Man bija pieci gadi. Kopā ar brāļiem gājām uz veikalu. Nolēcu no pakāpiena un nokritu uz asfalta. Abi ceļgali bija nobrāzti asinīs. Puiši pie brūcēm pielika ceļmallapas un kukaragā aiznesa pie vecmāmiņas. Nesa pārmaiņus, pa ceļam noplūcot jaunas lapiņas. Pie vecmāmiņas manas brūces apmazgāja, uzlika briljantzaļo šķīdumu, apsaitēja ar marles saiti. Un visu laiku murmināja, cik es esmu drosmīga, malacīte, liela, ka nemaz neraudu. Es arī domāju, ka esmu malacīte.

Man bija ļoti žēl sevis. Šīs skumjas es varēju nodot tikai mammai. Jo citi nederēja par „tvertni” manām emocijām. Viņu dēļ es centos būt “gandrīz liela” un “malacīte”.

Bet vakarā no darba pārnāca mamma. Mamma ieraudzīja apsaitētos ceļgalus, es ieraudzīju mammu, un man it kā momentā aptumšojās apziņa. Pēkšņi apkampu mammu un sāku aizgūtnēm raudāt. Man kauns, ka raudu, nezinu, kur radās tās asaru straumes, bet es nekādi nespēju apstāties. Pieaugušie brīnās. No brīža, kad es nokritu, ir pagājušas vairākas stundas. Kāpēc sāku raudāt tieši tagad, jo sen jau nekas nesāp? Sāpīgs bija pats kritiens, sāpīga bija brūču apstrādāšana, bet tad es visu pacietu, taču tagad izplūstu asarās. Tās asaras nebija par sāpēm. Tajā brīdī man nekas nesāpēja. Man bija ļoti žēl sevis. Šīs skumjas es varēju nodot tikai mammai. Jo citi nederēja par "tvertni" manām emocijām. Viņu dēļ es centos būt "gandrīz liela" un "malacīte". Bet ar mammu es varu būt pati. Kam vēl raudāt, ja ne mammai? Tēlaini runājot, mammai ir pati īstākā mitrumu uzsūcošā žaketīte, daudz asaru var sakrāt sevī.

No malas var izskatīties, ka mamma netiek galā

Bērnība – tā nav tikai prieks un vēlēšanās izzināt. Skumjas, sāpes, dusmas, bezspēcība, vilšanās – tas arī ir bērna dzīvē. Lai pārdzīvotu tādas spēcīgas emocijas, viņam ir jāpalīdz. Viena no vecāku funkcijām – "savākt" bērna emocijas, ļaut bērnam atbrīvoties no emocijām, ar kurām pašam ir grūti tikt galā. Un, ja mammai izdodas kļūt par tādu "tvertni" savam bērnam, tad tieši viņa arī saņems lielāko daļu negatīvo emociju. No malas var izskatīties, ka mamma neprot tikt galā ar bērnu: "Bez mammas zelta bērns. Kolīdz atnāk mamma, sākas histērija", "Bez tevis viņš uzvedas daudz labāk", "It kā to bērnu būtu samainījuši! Visu dienu bija tik labs, kamēr mamma bija projām." Tas nozīmē, ka mamma prot veidot telpu, kur var paslēpties jebkādas emocijas. Var raudāt, var kliegt, nebaidoties, ka tevi sāks kaunināt vai rāt.

Svarīgi ir nejaukt spēju paslēpt emocijas ar nespēju mammai šo jezgu saturēt rāmī. Tādēļ, ka ārēji tās spēj izskatīties vienādas: mamma pārnāca mājās, un bērnam sākās kaprīzes.

Viena no vecāku funkcijām – "savākt" bērna emocijas, ļaut bērnam atbrīvoties no emocijām, ar kurām pašam ir grūti tikt galā.

Taču pirmajā gadījumā bērns atbrīvojas no dienas laikā uzkrātajām negatīvajām emocijām, bet otrā viņš ar asarām cenšas sasniegt to, ko nevarēja iegūt no citiem pieaugušajiem, zinot, ka mamma neizturēs asaru plūdus, nepratīs atteikt, ja sāks raudāt viņas klātbūtnē.

– ''Es gribu jaunu mašī–nī–ti! Es gribu tieši tagad, aizej pēc mašī–nī–tes!''

Nogurusī, tikko no darba atgriezusies māmiņa apgriežas un iet pēc mašīnas. To nesauc par "neadekvāto tvertni", bet gan par "izlaists bērns", kas bērnam nenāk par svētību.

Bērns piedzimstot nespēj tikt galā ar savām emocijām. To viņš mācās no vecākiem. Ja vecāki iztur šīs emocijas, tad agri vai vēlu viņš pats iemācīsies tās izturēt. Ja vecāki neiztur, bērns paliek viens pats ar saviem iekšējiem pūķiem. (Tā kāds puisītis pieņemšanā pie psihologa pateica par savām dusmām: "Manī it kā dzīvo pūķis.")

Bet ko darīt, ja viņš tā kliedz? Atļaut? Piekrist prasībām?

Atļauja, piekrišana nedrīkst būt atkarīga no bērna reakcijas. Iesākumā lēmumu pieņem viens no vecākiem. Tikai ne impulsīvi, bet labi apsverot, pārdomājot, atbildot sev uz jautājumu: "Bet kāpēc ne? Tiešām nē? Bet varbūt tomēr jā?" Ja vecāki saka "nē", tad ir vēlams izturēt pēdējo bērna nikno uzbrukumu, cenšoties sagraut aizlieguma rāmjus. "Es saprotu, es pieņemu tavas emocijas, bet tomēr nē."

Ja bērna emociju spiediena ietekmē vecāku "nē" pārvēršas par "jā", bērns secina, ka viņa iekšējais pūķis ir tik stiprs, ka pat vecāki ar to netiek galā.

Brīdī, kad jums līdzās ir bērns, kurš izrāda spēcīgas emocijas, iedomājieties kādu lielu caurspīdīgu tvertni. Padomājiet, kādā krāsā ir bērna emocijas? Kādas formas? Iedomājieties, kā jūs caurspīdīgo tvertni piepildāt ar emocijām. Ko dod šis vingrinājums? Palīdz saglabāt mieru.

Izturēt bērna emocijas nenozīmē tās apspiest vai pašiem padoties. Rupja apspiešana: "Apklusti! Apklusti, kam es teicu!" – tas ir par nespēju saglabāt mieru. Svarīgi bērnam translēt savu pārliecību, bez vārdiem liekot saprast: "Viss ir kārtībā, izdzīvot emocijas – tas ir normāli. Es tikšu galā ar visām tavām emocijām. Tās mani nesagraus."

Emocionālā inficēšanās

Ir tāds fenomens kā emocionālā inficēšanās. Tā notiek, kad viena cilvēka emocijas pāriet uz otru cilvēku. Viens cilvēks sāk dusmoties, pēc viņa otrs, trešais… Bērns ir histērijā, kliedz, met ar rotaļlietu mammai. Mamma neiztur, sāk pati klaigāt: "Apklusti, pietiek tev brēkt!" Tētis neiztur un sadusmojas uz mammu: "Ko pati kliedz!" Strīdiņā iejaucas vecmāmiņa: "Ko jūs cits uz citu kliedzat! Paši tā sapsihojušies, ko no bērna var gaidīt!" Arī vecmāmiņa runā paaugstinātā tonī.

Kāpēc tā notiek? Vai iespējams izvairīties no emocionālās inficēšanās?

Domāju, ka var. Lai tā notiktu, ir stingri jānošķir sevi no otra cilvēka emocijām. Tam palīdz mantra – atgādinājums: "Tā ir viņa reakcija. Tās ir viņa emocijas. Viņam ir tiesības uz jebkādām emocijām."
Mans bērns dusmās kliedz. Tās ir VIŅA emocijas. Viņam ir tiesības būt niknam. Tajā pašā laikā es varu palikt mierīga.

Ja mamma brīdī, kad saņēma īgnus skatienus, būtu sev pateikusi: "Tās ir mana bērna emocijas. Viņam ir tiesības izrādīt jebkādas emocijas, viņš nav robots, lai eksistētu bez emocijām", – iespējams, ka tas palīdzētu viņai saglabāt mieru.

Piemērs. Desmit minūtes pirms starppilsētu autobusa atiešanas. Es pavadu māsu un māsasmeitu. Māsa aizskrēja uz tualeti, atstājot manā uzraudzībā trīs gadus veco meitiņu. Bet mazā grib aizskriet līdz kioskam, kur pārdod saldējumu. Vairāku iemeslu dēļ saldējumam tiek pateikts "nē". Taču māsasmeitai ir mums visiem zināmais rīcības plāns: uz katru "nē" viņa reaģē ar agresīvu histēriju. Sajūtu, ka tālāk ar viņu runāt nav jēgas – vajag tikai izturēt un nogaidīt. Viņas mamma to dēvē par "stingru raksturu". Trīsgadniece aizgūtnēm kliedz, raujas ārā no rokas, lai skrietu līdz kioskam. Skriet viņai pakaļ ar divām smagām somām rokās neietilpst manos plānos. Apsēžos uz soliņa, paņemu meitēnu klēpī, apkampju, fiksējot viņai rokas un kājas (vicinās taču vienā gabalā, var iesist). Pāris reižu nomurminu: "Jā, es saprotu, cik ļoti tev gribas. Taču tagad nekādi nedrīkst. Tu tagad tik stipri dusmojies. Bet mēs nedrīkstam aiziet. Mums te ir jāsēž un jāgaida mamma.'' Un turpinu tālāk sēdēt, ieslēdzot "dzelzsbetona izturību".

Pēc pāris minūšu aizrautīgas elsošanas bērns nomierinās un saka man: "Aņa, esmu nomierinājusies. Vari mani neturēt." Es viņu atbrīvoju, apsēdinu līdzās uz soliņa, noglaudu pleciņu, sākam runāt par pavisam ko citu. Māsasmeita izlaida brīvē agresiju un nomierinājās. Ja es iedomājos viņas reakciju, iestājos it kā viņas pozīcijā, paskatos uz notiekošo ar viņas acīm, es viņu saprotu, saprotu viņas emocijas. Jā, tās ir lielas dusmas par to, ka pasaule ir tik nesakārtota, kurā nav iespējams dabūt saldējumu tūlīt un uzreiz. Situācijā, kad pieaugušais neatdala sevi no bērna emocijām (inficējas no tām), tad varētu notikt pat tā: "Labie bērni nekrīt histērijā. Ja bērnam ir histērija, tas nozīmē, ka es neprotu ar viņu tikt galā. Tātad es pati neesmu laba…Visi apkārtējie skatās uz mani un domā, cik es esmu slikta, neprotu audzināt bērnu. Jo tie kliedzieni satrauc un sadusmo apkārtējos. Galu galā pietiek taču kliegt! Rim­sties!'' Un tad emocionālā miera vietā iestājas vainas apziņa un kauns par niknumu… Ne reizi vien esmu redzējusi, kā bērna agresija izraisa agresiju vecākos.

Kāpēc pašas spēcīgākās emocijas tiek mammai
Foto: Publicitātes attēli

Piemērs. Bērnam (pēc skata četri gadi) ir garlaicīgi braukt tramvajā. Viņš sāk sevi izklaidēt, čaukstinot plastmasas maisiņu. Mamma sastingst, izdzirdot troksni, un strauji bērnam atņem maisiņu. Bērns aizvainoti iešņukstas, jo viņam atņemta izklaide. Mamma paaugstina balsi, izgrūžot kaut ko līdzīgu: "Tu tikai paņerksti man!" Nepietiek ar to, ka zaudēts izklaides rīks, vēl mamma agresīvi sakliedz uz bērnu. Viņš uz apvainojumu reaģē un palielina savu devu agresijas: griež zobus un niknumā īd uz mammu. Mamma vēl vairāk sadusmojas un ātrumā iepļaukā puiku. Bērns raud. Mamma vēl vairāk saniknojas un nu jau sāk draudēt: "Es tevi vispār vairs nekur sev līdzi neņemšu!" Bērna emocijas lēkā: aizvainojums – apvainojums – dusmas – bezspēcība. Viņš raud vienā gabalā, ierausies mammai klēpī. Vēl kādu brīdi mamma dusmās teju vai trīc. Labāk lai vagonā būtu skanējusi maisiņa čaukstoņa, nevis bērna raudas...

Ja mamma brīdī, kad bērnam atņēma plastmasas maisiņu un saņēma acīm redzamus īgnus skatienus, būtu sev pateikusi: "Tās ir mana bērna emocijas. Viņam ir tiesības izrādīt jebkādas emocijas, viņš nav robots, lai eksistētu bez emocijām", – iespējams, ka tas palīdzētu viņai saglabāt mieru. Viņa būtu varējusi bērnam atspoguļot viņa emocijas: "Es redzu, ka tu dusmojies, bet man ir netīkams troksnis, ko tu radi". Varēja paraudzīties uz situāciju no bērna pozīcijas. Kāpēc viņš čaukstina maisiņu? Tāpēc, ka viņam ir garlaicīgi braukt un viņš izklaidē pats sevi, kā vien prot. Bērnam ir vajadzīgas izklaides. Ja, raugoties no mātes viedokļa, maisiņš nav piemērots izklaidei, tad viņš jāieinteresē ar kaut ko citu. Skaitīt zaļas mašīnas, vērot kokus, slēpt biļetes: "Uzmini, kurā rokā!" utt.

Bērns auro – ir taču zaudēta iespēja izklaidēties, bet mamma to uztver kā pārmetumu sev un niknojas: "Bērns bļauj uz mani!? Kā viņš to drīkst!?" Starp citu, tā ir pati biežākā kļūda – uztvert bērna kaprīzes kā personīgu aizvainojumu, tā uztverot emocijas, kas patiesībā bija atspulgs situācijai, kas izveidojās nevilšus.

Piemērs par emocionālo inficēšanos pieaugušo sabiedrībā. Sakaru pakalpojumu sfēra. Kļūme sistēmā radīja nereāli augstas izmaksas kompānijas sniegto pakalpojumu rēķinā. Par aizvainotā klienta mērķi kļuva menedžeris, kurš bija tikai šīs kompānijas aģents. Iesākumā kliedz klients, tad, atbildot viņam, kliedz menedžeris: "Ko jūs te klaigājat! Vai tad es jums šos rēķinus drukāju?!"
Te ir nepieciešama īpašība, ko bieži vien sauc par "stresam nepakļāvīgo". Patiesībā tā ir māka klienta emocijas nošķirt no savām emocijām un no sevis. "Tagad viņš kliedz nevis par mani. Viņš kliedz par kļūdu, kas ieviesusies rēķinā." Un tad saniknotajam klientam var mierīgi pavēstīt: "Es saprotu jūsu emocijas. Jūsu vietā arī es būtu sadusmots. Ja ir notikusi kļūda, kompānija to novērsīs. Es esmu te, lai jums palīdzētu."

Kāpēc pašas spēcīgākās emocijas tiek mammai
Foto: Publicitātes attēli


Kā neļauties bērna emocijām, kā nekrist histērijā, atbildot uz viņa histēriju?

Atgādiniet sev: "Tās ir viņa emocijas. Viņam ir tiesības uz jebkurām emocijām."

Atspoguļojiet bērnam viņa emocijas. "Es redzu, ka tu spārdies ar kājām. Tu ļoti skaļi kliedz. Laikam jau tu tagad esi dusmīgs. Saprotu, tu gribi palikt spēļu laukumā. Taču mēs tagad ejam mājās." Tā mēs ne tikai nodalām sevi no bērna emocijām, bet arī attīstām viņa emocionālo inte­lektu.
Izsakot bērnam viņa emocijas un to izpausmi; mēs ļaujam viņam uz sevi paskatīties no malas.
"Es nosaucu bērnam viņa emocijas, bet viņam tas nepalīdz, viņš nepārstāj raudāt."

Mēģiniet iedomāties necaurlaidīgu biezu sienu, kas atrodas starp jums un sadusmoto cilvēku. It kā jūs viņu novērojat, bet viņš ir ekrāna otrā pusē. Filmas varoņu niknums taču jūs neietekmē izvairīties no histērijas.

Ak, atkal šī cerība, ka ir kāds brīnumvārdiņš, pēc kura bērns pārtrauks netīkamo uzvedību. Pielāgojiet situāciju sev. Jūs esat saskumusi. Jums sacīja: "Es redzu, ka jums ir skumji." Vai pēc šiem vārdiem jūsu oma uzlabosies? Drīzāk jau ka ne. Mēs izrunājam emocijas ne tikai tādēļ, lai bērns pārstātu tās demonstrēt. Tā mēs parādām bērnam, ka mēs redzam un saprotam viņa emocijas.

"Mani ļoti ietekmē emocijas. Sapratu to, kad ievēroju, ka spēju pārņemt sveša cilvēka emocionālo noskaņojumu, cilvēka, kam atrodos pašlaik līdzās. Piemēram, stāvu rindā pastā un mierīgi gaidu, iekams līdzās man parādās saniknots cilvēks."

Šajā gadījumā mēģiniet iedomāties kādu necaurlaidīgu biezu sienu, kas atrodas starp jums un sadusmoto cilvēku. It kā jūs viņu novērojat, bet viņš ir ekrāna otrā pusē. Filmas varoņu niknums taču jūs neietekmē izvairīties no histērijas.

Tas lielākoties nav tieši par histēriju, kad bērns nokrīt zemē, sit ar rokām un kājām, un reizēm pat ar galvu, bet gan par katru reizi, kad bērns skaļi raud, reizēm pat kliedz, ko izraisa divi iemesli: "Gribu!" vai "Negribu!", ko ir tik grūti izturēt pieaugušā cilvēka psihei.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Psiholoģe Psiholoģija
43475707
Bērndārznieka audzināšana
43475719
Sākumskola
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form