Kas ir stiprs bērns – pirmrindnieks un pie fona tapetēm pieskaņots?

Tas ir cilvēks, kas jūtas mīlestības cienīgs, pašpārliecināts, brīvs un nepiespiests attiecībās ar citiem. Viņš apzinās gan savu atkarību no cilvēkiem, gan savu vienotību ar tiem. Kā savā grāmatā "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" raksta tās autors – ģimenes terapeits un pedagogs Jespers Jūls, šo definīciju vajadzētu izlasīt vēl pāris reižu un padomāt, vai tas ir tas, ko pieaugušie vēlas attiecībā uz saviem bērniem, skolēniem, studentiem vai klientiem.

Jūls pieļauj, ka iespējams, ka tas nav gluži tas, ko gribi patiesībā. Varbūt vēlies izaudzināt "uzvarētāju" šā vārda tradicionālajā nozīmē? Pirmrindnieku, kas pārējos atstāj aiz sevis, lai ko tas arī maksātu? Varbūt vēlies par katru cenu panākt, lai bērns būtu patīkama, mierīga un paredzama personība, kas piestāv pie fona tapetēm? Bet varbūt tikai alksti pēc miera un harmonijas, atsakoties no "šeit un tagad" cerībā uz ko labāku? Padomā par to! Padomā kārtīgi, jo tavā varā ir ietekmēt bērnu pirmos 14 gadus, studentu ticību saviem spēkiem un sava klienta pašnovērtējumu! Kā uzsver Jūls, nedrīkst šo atbildību uzticēt sabiedrībai, jo tā jau pēc definīcijas ir bezatbildīga. Tu esi sabiedrības daļa – turklāt tieši tā daļa, kas var uzņemties atbildību.

Pedagogs akcentē, – tā kā vairumam cilvēku ir ieaudzināta krietni liela vainas un kauna apziņa, viņiem ir grūti mainīties, vienlaikus nejūtoties, ka viss līdz šim darītais ir bijis nepareizi. Tā vietā, lai pārdzīvotu par pagātni, jāmēģina raudzīties nākotnē un neapsūdzēt sevi. Šajā situācijā var palīdzēt izpratne par to, ka visi cilvēki ir piedzimuši bez kauna un vainas izjūtas un ka šīs pašiznīcinošās izjūtas mums ir uzspieduši pieaugušie, kuri paši nebūt nebija gudrāki… iespējams, ka cilvēks nekad nespēs atbrīvoties no šīm izjūtām. Taču tās nedrīkst valdīt pār dzīvi vai vest neveselīgā virzienā. Nepakļaujies tādām izjūtām! Pretējā gadījumā tu tās nodosi bērniem, tādējādi atņemot viņiem spēku.

Stiprs un vesels bērns ir bērns ar veselīgu pašvērtības izjūtu un tik pašpaļāvību, cik vien viņa spējas un dotības tam ļauj attīstīt. Veselīga pašvērtība nozīmē lietišķi, diferencēti un pieņemoši uztvert sevi, proti, veidot reālistisku un nevērtējošu priekšstatu par sevi. Un vēl: veselīga pašvērtība ir arī efektīvākā zināmā psihosociālā imūnsistēma, uzsver Jūls. Tā pasargā no narkotiku lietošanas, ēšanas traucējumu un ievainojumu rašanās, suicīda un domām par to, noziedzības, vardarbības un visa cita, ko nenovēlam saviem bērniem.

Psihosociālā imūnsistēma bērnam vai jaunam cilvēkam dod spēju pateikt "jā" un "nē", "jā" sev un personiskajām robežām, vērtībām, domām un jūtām, un "nē" tiem, kas pieprasa bezierunu paklausību un pakļaušanos. Jautājums: vai tas ir tas, ko pieaugušie vēlas? Protams, vecāki grib, lai šī spēja piemistu gados jauniem pieaugušajiem, jo tādējādi visiem tiek aiztaupīts daudz sāpju, taču, vai šai spējai būtu jāpiemīt arī vienu, divu, četru, septiņu un 15 gadu veciem bērniem? Tiklab vecāku, kā arī skolotāju vispārējā nostāja un izturēšanās liek saprast, ka patiesā atbilde ir "nē". Tas ir nožēlojami, jo, ja pašvērtības izjūtai nav bijis atļauts augt un attīstīties bērnībā, tad turpmākajos dzīves gados ir jāpieliek ne mazums pūļu, lai to uzturētu, kas, savukārt, izraisa daudz sāpju, kā arī rada atšķirības izjūtu, skaidro pedagogs.

Daudzi skolotāji un pirmsskolas iestāžu audzinātāji ir patiešām apjukuši, jo pēdējo 20 gadu laikā viņiem nācies sastapt ļoti daudzus egocentriskus bērnus. Tie ir bērni bez veselīgas pašvērtības, toties ar dominējošu ego, kas izveidojies vecāku lutināšanas un pārmērīgas slavēšanas rezultātā, kā arī šādu uzvedību veicinošas sabiedrības dēļ. Bērni, kuri tiek mīlēti un cienīti tādi, kādi ir, nenoniecina citus un nejūtas nedz nepilnvērtīgāki, nedz pārāki pār citiem.

Kā uzsver Jūls, ir daudz iespēju, kā pieaugušie mājās un skolā var attīstīt bērnos veselīgu pašcieņu. Tagad nedaudz pievērsīsimies tiem pieaugušajiem, kuru nostāju var pamatot ar nespēju paļauties uz bērnu vēlmi un spējām sadarboties un pielāgoties. Trūkstošās paļāvības vēsturiskās saknes meklējamas pēdējos gadsimtos, kad bija liels pieprasījums pēc pilsoņiem, kareivjiem, vasaļiem un strādniekiem, kas spētu pielāgoties, būtu pakļāvīgi, padevīgi un paklausīgi. Ja bērnam ļauj attīstīt pašvērtību, viņi vairs nepakļaujas tiem noteikumiem vai sabiedrībai, kas liek atteikties no cilvēciskās cieņas (un to var panākt, ja no bērnu uzvedības un prāta izskauž jebkuras individualitātes vai pretošanās pazīmes), uzsver Jūls.

Pašvērtība un atsevišķa indivīda vērtība aktualizējās pēc Otrā pasaules kara. Tātad, lai to attīstītu, ir bijis tikai pusgadsimts, toties paļāvības trūkums un uzspiestais paklausības koncepts pastāv jau gadsimtiem ilgi. Var rasties jautājums: kas gan nepareizs ir paklausībā? Atbilde ir duāla, proti, spēja pielāgoties un būt paklausīgam ir nepieciešama un noderīga, jo attīsta pašdisciplīnu un pašaizliedzību. Taču paklausība apgrūtina vai pat atņem iespēju sevi attīstīt kā indivīdu. Optimālais dzīvošanas un dzīves kvalitātes priekšnoteikums – iespēja brīvi izlemt, kad un kam paklausīt un kad nepieciešams aizsargāt personisko integritāti un uzņemies atbildību. Spēja izvēlēties pasargā cilvēkus no apspiešanas, norāda ģimenes terapeits.

Ja no bērniem un jauniešiem principiāli pieprasa paklausību, viņi nevar attīstīt veselīgu pašvērtību un kļūst ievainojami. Tas pats notiek, ja vecāki neuzticas bērniem, kas diemžēl joprojām raksturīgs daudzu vecāku audzināšanas stilam, uzsver speciālists. Viņaprāt, ir jāizbeidz uzskatīt, ka vadīšana ir aicinājums pielāgoties. Gan skolai, gan ģimenei ir jāatsakās no terapijas metožu izmantošanas, lai piespiestu bērnus klausīt un piemēroties.

Labākā bērnu audzināšanas forma ir pastāvīgs dialogs, kurā abas puses labāk iepazīst viena otru un bērni pēc pašu vēlēšanās var savā labā izmantot vecāku pieredzi un gudrību. Turklāt tam nav nekā kopīga ar romantisku, bērniem draudzīgu attieksmi vai jauku humānistisku ideoloģiju. "Mans aicinājums balstās uz nepārprotamiem pierādījumiem un pieredzi. Izšķirošais jautājums – vai pieaugušie, vēlēdamies pasargāt bērnus no ievainojumiem, ir pietiekami drosmīgi un gatavi paši kļūt ievainojami," aizdomāties liek Jūls.

Avots: Jespers Jūls "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" (izd. Zvaigzne ABC).