Un tikpat bieži vecāku forumos tiek arī diskutēts, kura tad ir labāka sieviete-mamma, nereti visai nepatīkami nozākājot tās, kuras nav dzemdējušas pašas, bet izvēlējušās ķeizargrieziena operāciju. Lūk, divu bērnu mamma Elīna (vārds mainīts, tāpat kā viņas bērnu vārdi turpmākajā rakstā) bija gatava dalīties savās pārdomās par tematu – ķeizargrieziens pret dabīgām dzemdībām!
"Nu jau būs gandrīz apaļš gads pagājis, kopš šis raksts ir "draftos". Mainīts, labots, dzēsts un papildināts, te nu tas beidzot laikam ieraudzīs arī dienas gaismu. Tā teikt, nepagāja ne gads, kad būšu pabeigusi savu sakāmo, daļēji pateicoties sarunai ar kādu citu mammu. Bet tas labi, jo dzīve turpinās un notikumi iet uz priekšu, un šobrīd laikam ir tas īstais laiks, kad, šķiet, esmu pilntiesīga par to runāt. Par dzemdībām – ķeizargrieziens pret dabīgām dzemdībām. Turpmāk rakstā būs tikai un vienīgi mans viedoklis, bet, iespējams, kādam tas palīdzēs sadzīvot ar savu dzemdību stāstu un, protams, visdrīzāk būs cilvēki, kuriem tas liksies nepareizs un nepieņemams.
Man ir bijušas trīs grūtniecības un divas dzemdības, gan ķeizargrieziens (sagaidot Evelīnu, trīs gadi), gan dabīgas dzemdības (sagaidot Elizabeti, divi mēneši). Tā teikt – pilns komplekts. Varbūt tādēļ jūtos drusku pilntiesīga par to runāt.
Viennozīmīgi, nemainīgs fakts, ka dzemdēt ar ķeizaru nav sliktu mammu pazīme.
Es te biju izdomājusi gari un plaši stāstīt kas un kāpēc, kā es jūtos un kā tas ir, bet īstenībā ir tikai viena lieta, ko es abu šo dzemdību salīdzinājumam vēlos pateikt! Viss un vienīgais, par ko es dzemdību laikā domāju, ir bērna labsajūta un veselība. Un mans mērķis dzemdējot (abas reizes), bija izdarīt visu, lai mazajiem piedzimšana ir vieglāka. Pat ja no manis tas prasīja vairāk nekā visā grūtniecības laikā spēju iztēloties.
Laikam tādēļ man nevienām no dzemdībām nav bijis dzemdību plāns, laikam tādēļ es pat nezinu, kas dzemdību plānā ir jāraksta. Un tieši tādēļ es savai vecmātei un savai ārstei kā vienīgo lūgumu un uzstādījumu biju minējusi – bērna labsajūta un veselība. Kamēr mazajam viss ir labi, darīšu visu, kā liksiet. Un es ļoti uzticējos gan vecmātei, gan ārstei un zināju, ka viņas vēl man tikai to labāko un ka arī viņu galvenais mērķis ir veiksmīgas un pozitīvas dzemdības gan mazajam, gan man pašai.
Šeit jāmin, ka gan ārsti, gan vecmāti es zināju jau krietni pirms dzemdībām. Pie ārstes nemainīgi eju jau daudz gadus un fakts, ka viņa strādā arī dzemdību iestādē man atviegloja dzīvi, jo jautājuma "kur dzemdēsi" nebija. Bija tikai atbilde. Arī vecmāti zināju jau krietni pirms savām dzemdībām. Dieva laime un veiksmīga sakritība, ka abas šīs sievietes strādā vienā darba vietā.
Es pilnībā paļāvos uz to, ko man dzemdību dienā teica "pavadošais" sastāvs. Ja bērna sirdspuksti un tonīši vai labākās kontrakcijas būtu bijušas man tieši uz galvas stāvot, tad es arī no sirds censtos un stāvētu uz galvas tik ilgi, cik nepieciešams. Tādēļ arī tad, kad pirmajās dzemdībās man pēc daudzu stundu darba teica, ka, iespējams, jāgatavojas ķeizargriezienam, es vispirms, protams, noskaidroju kāpēc (cik nu tas tādā pusnemaņā ir iespējams, bet labi, ka vīrs bija blakus), bet nekritu panikā (vēl arvien uzsitu sev pa plecu par šo spēju savākties). Kad dzirdēšu, ka mazajam sāks palikt grūtāk, tad man nebūs divu domu – darīšu, kā teiks. Es pat nevēlējos apdomāt variantu, ka varētu strīdēties ar ārsti, pastāvēt uz to, ka gribu tikai un vienīgi dabīgas dzemdības, jo tā esmu iztēlojusies, jo īstas sievietes dzemdē pašas. Nē, es gribēju laimīgi brēcošu bēbi sev uz rokām. Pēc dzemdībām es, protams, ar svaigu galvu un tīru prātu noskaidroju kas un kāpēc, kādēļ tieši tā viss beidzās.
Visi bērniņi, neskatoties uz to, kā viņi piedzimst, ir mazi varoņi, jo viņi ir nākuši pasaulē un visas mammas, neskatoties uz to, kā mazie nāk pasaulē, ir lielu darbu izdarījušas!
Gaidot Elizabeti, es ļoti laicīgi jau runāju ar ārsti un vecmāti. Par dzemdībām. Par to, vai varēšu pati vai būs ķeizargrieziens. Man bija svarīgi noskaidrot, vai es varu mēģināt pati, bet man nebija tik ļoti svarīgi pa visām varītēm nepieļaut, ka otras dzemdības arī beidzas ar operāciju. Es biju gatava jebkādam scenārijam. Ja man ļaus – mēģināšu pati! Ja neļaus vai tas būs bīstami (ja iepriekšējās dzemdībās ir bijis ķeizargrieziens, tad nākamajā grūtniecībā ir jāvēro, ko dara iepriekšējās operācijas rēta) – būs man otrs ķeizariņš! Elizabete gan izdomāja visu pēc sava prāta – pasteidzās tā, ka mamma knapi paspēja uz slimnīcu, bet tētis vispār nepaspēja uz slimnīcu ierasties, nemaz nerunājot par to, ka tētis vēl Amerikā bija! Elizabete sevi pieteica pāris nedēļas agrāk nekā gaidījām, un meita piedzima dabīgi, ātri un… gribētos teikt nesāpīgi, bet tas jau būtu melots! Bet ne par to šeit stāsts.
Ar visu šo es gribēju pateikt vienu… Visi bērniņi, neskatoties uz to, kā viņi piedzimst, ir mazi varoņi, jo viņi ir nākuši pasaulē un visas mammas, neskatoties uz to, kā mazie nāk pasaulē, ir lielu darbu izdarījušas! Un visām tām sievietēm (jo reti, kad ko tādu atļaujas pateikt vīrieši), kuras atļaujas teikt kaut ko no sērijas "slinkās mammas dzemdē ar ķeizargriezienu/ īstas sievietes dzemdē pašas/ meklē vainu sevī, kādēļ tu nespēji piedzemdēt pati/ varbūt tev vajadzēja vairāk saņemties un vairāk strādāt", man vienkārši gribas jums parādīt vidējo pirkstu.
Jā tieši tā, pat nekomentējot (tāpat kā visiem tiem, kas līdzīgā veidā komentē krūtsbarošanu). Ja neesi bijusi izvēles priekšā (jo ļoti bieži ķeizarus komentē tieši tās, kuras nav bijušas izvēles priekšā), tad tā nav tava pieredze. Es dzīvē esmu speciālists, lai pārdzīvotu un vainotu sevi par visu, ko vajag un lielākoties arī par to, ko nevajag, bet viens gan – es sev nekad neesmu pārmetusi ķeizargriezienu. Es laidu pasaulē bērniņu un man ar to pietiek. Manai pašapziņai ar to pietiek. Un tas, ka Elizabete piedzima dabīgi, man neliek justies pārākai uz "ķeizarmammu" fona, pilnīgi nemaz. Man prieks, ka man bija iespēja uzzināt, ko nozīmē dabīgas dzemdības, bet es nejūtos pārāka.
Ja neesi bijusi izvēles priekšā (jo ļoti bieži ķeizarus komentē tieši tās, kuras nav bijušas izvēles priekšā), tad, tā nav tava pieredze.
Un tā, starp citu, atkopšanās pēc ķeizara, pretēji kā daudziem šķiet, nemaz nav tik nesāpīga un nepamanāma. Klāt visām pēcdzemdību peripetijām, kas notiek ar organismu, nāk vēl klāt arī atkopšanās pēc narkozes (kaut daļējas lielākoties, tomēr reizēm arī vispārējas) un operācijas, kam bonusā ir rēta, kas tā īsti nekad neizzūd. Un arī mazo apkopt pēc ķeizargrieziena sākumā ir ļoti grūti vai pat neiespējami (kā manā gadījumā, kad narkozes iziešana rada īstu fizisku organisma trīcēšanu jeb kratīšanos, ko nespēj kontrolēt vairāku stundu garumā).
Un par mammām, kuras ķeizargriezienu izvēlas pašas! Tā ir viņu izvēle un šī izvēle būtu jāsaskaņo tikai ar sevi pašu, savu otro pusi (un arī ne vienmēr) un vēl ārstu. Bet viennozīmīgs, nemainīgs fakts ir tas, ka dzemdēt ar ķeizaru nav sliktu mammu pazīme. Labāk, lai mamma laimīga laiž pasaulē bērniņu ar ķeizargrieziena palīdzību, nevis ļoti pārbijusies, nelaimīga, jūtoties slikti un nemākulīgi, dzemdējot pati. Jo reizēm bailes no kaut kā nezināma ir tik ļoti lielas, ka tās tevi padara par gandrīz citu cilvēku, ko nemaz nepazīsti, ka tās tevi paralizē un tās neļauj rīkoties tā, kā vēlētos."
