'Ko es vēlētos pateikt saviem vecākiem' – fragmenti no skolēnu esejām
Foto: Shutterstock

Noslēdzies Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas rīkotais eseju konkurss skolēniem "Ko es vēlētos pateikt saviem vecākiem". Tajā piedalījās vairāk nekā 200 skolēnu no visas Latvijas. Piedāvājam fragmentus no skolēnu esejām, kas vienaldzīgu neatstās nevienu vecāku.

Vārdi, kuri tēti, visticamāk, sāpinātu


"Es varu būt priecīgs un droši teikt, ka man ir tētis. Vislabākais tētis, kādu vien varētu vēlēties. Un es mīlu viņu ļoti un lepojos ar viņu, un nemainītu ne pret vienu citu tēti pasaulē. Tomēr ir vārdi, kurus es vēlētos pateikt viņam, vārdi, kuri viņu, visticamāk, sāpinātu. Es gribētu pateikt, ka viņa aiziešana mani ļoti sāpināja un ka es ļoti dusmojos uz viņu par to, ka mēs bijām spiesti pārcelties. Un vēl es gribētu viņam pateikt, cik ļoti viņa man ir trūcis un cik ļoti man sāp sirds, kad viņš brauc prom pēc katras mūsu tikšanās. Savai mammai es gribētu pateikt, ka saprotu, cik viņai vienai ir grūti mani audzināt, un zinu, ka viņa dara visu iespējamo, lai dotu man labāko, ko vien spēj. Es redzu, ka viņai reti kad atliek laiks sev un visa esošā dzīves situācija uzdzen viņai grūtsirdību. Es saprotu, ka mamma ir vientuļa un nelaimīga. Es gribētu viņai pateikt, ka es arī reizēm uz viņu dusmojos, kad viņa dusmojas uz mani un pārmet man par to, ko es neesmu izdarījis vai ievērojis. Es gribētu, lai viņa zina, ka man ir skumji redzēt viņu bēdīgu.

Kad jūs strīdējāties, bieži savu argumentāciju vidū likāt mani. Ja jūs zinātu, cik sāpīgi to bija klausīties! Zinu, ka visu var izrunāt. Nav jēgas strīdēties un pieminēt vienam otra kļūdas. Tā ir pagātne. Pagātni neviens nekad vairs nevarēs atgriezt atpakaļ, tāpēc aizmirstiet visu, ko viņš tev, vai viņa tev nodarīja sliktu! Es jums esmu piedevusi. Kad jūs piedosiet viens otram? Vēl ir laiks, un kaut neizskatās, ka no jums kāds ir gatavs piekāpties, es tomēr ceru, jo ļoti, ļoti mīlu jūs abus un priecājos, ka jūs mīlat mani."

Jūs esat aizmirsuši šķiršanos, bet mēs ne


"Laiks iet, un, atskatoties pagātnē, katrs izdara kādus secinājumus. Pēc ilgām sarunām ar mani un māsu, jūsu acis bija tik plaši atvērtas izbrīnā, šķita, ka jau sen esat aizmirsuši šķiršanos kā briesmīgu sapni, bet mēs, bērni, ne. Jā, protams, jūs noteikti sadzirdējāt mūsu sāpi, bet ne līdz galam. Manuprāt, tas ir visgrūtākais cilvēku attiecībās – prasme uzklausīt un sadzirdēt citu. Empātijas pietrūkst mums visiem, jo katrs vispirms domā par sevi, par savām bēdām un priekiem, bet ģimenē tā nekad nevajadzētu būt gan no bērnu, gan no vecāku puses."

'Ko es vēlētos pateikt saviem vecākiem' – fragmenti no skolēnu esejām
Foto: Shutterstock

Ir dienas, kad tētis ir kā sazvērējies pret mani, bet paldies par to!


"Gadās dienas, kad liekas, ka tētis ir kā sazvērējies pret mani. ''Vai tu izmācījies? Tava istaba ir kā cūku kūts. Visu dienu tikai bojā acis pie telefona, trauki arī nenomazgāti. Lūdzu, ''nomaini toni'', kad runā ar savu tēvu!'' Tētis izklausās pēc īsta tirāna, bet es kā bezpalīdzīgs putnēns - apvainojies un nemīlēts. Tādos brīžos sāku sevi žēlot, tomēr man ir jāsaka paldies, jo bez šiem ''briesmīgajiem'' vārdiem, es dienu dienā tikai vāļātos pa gultu, man nebūtu sasniegumu ne mācībās, ne arī sportā. Paldies varu teikt ne tikai par kontrolēšanu, bet arī par kopā pavadīto laiku. Pateicoties tētim, esmu iemīlējusi dabu un dzīvniekus, māku lasīt kā mellenes mežā, tā lācenes un dzērvenes purvā. Apguvusi esmu arī makšķerēšana mākslu, tomēr zivi pagatavot gan tētis nav iemācījis – kulinārija nav viņa stiprā puse."

Tuvāku vārdu par "mamma" nepazīstu


"Vēlos izteikt stingru, bet tomēr ļoti caurspīdīgu pateicību savam tēvam. Lai vai kurā valsts nostūrī viņš šobrīd atrastos. ''Pateicoties'' viņam, es redzēju mokas tur, kur man vajadzēja redzēt mīlestību. Buču uz vaiga nomainīja dūre, jaukus vārdus – lamu vārdi viņa dzimtajā krievu valodā. Ierādīja, cik tomēr tas ir vienkārši – pazaudēt visus savus pēdējos veselā saprāta punktus divlitrīgās alus pudelēs. Manī mājo diezgan klišejiska sajūta sakot, ka bez šiem notikumiem, es nebūtu tāda, kāda esmu tagad. Bet tas tā vienkārši ir. Un tomēr, es arī vēlos atvainoties par savu bērnu gadu gļēvulību, aiz kuras slēpos, kad varbūt tas nebija visprātīgākais darbs, par visām tām neskaitāmajām nakts stundām, kad arī man nācies pacelt balsi viņa virzienā.

Mamma, savukārt – tuvāku vārdu sev nepazīstu. Kā man tomēr ir paveicies! Mana mamma ir dzīves rūdītākais personāžs, ko esmu jebkad tikusi satikt. Būtne, kas sevī iemiesoja abas vecāku pozīcijas vienā. Stiprākais gars un visdzelžainākā pacietība ir iekapsulēta šajā vairāku dekāžu nolietotā ķermenī. Tik daudz sāpju akmeņu viņai gāzušies virsū, piedzīvota vilšanās, nodevība... Un tomēr viņas sārtajā sejā spēj iezagties viņas vistipiskākie neviltotie smaidu stari. Tā dažbrīd apnicīgā sarkasma liesmiņa tur vēljoprojām kvēlo, par spīti visam, kas notiek ap viņas asi. Liesmiņa, ko viņa veiksmīgi arī ir ielikusi manā šūpulī. Un mēs smaidam. Smaidam par labo, par slikto, par katru vārdu, ko varbūt kādreiz ir grūti pārspļaut pāri sausajiem lūpu kaktiem. Tas, ko viņa darīja un ziedoja tikai viņas atvašu labklājībai ir gaužām cēli. Manuprāt, šeit neeksistē ne grama šaubu par to, ka es nevienam nekad mūžā nebūšu spējīga būt tik pateicīga kā tieši viņai. Ja tas būtu manos spēkos, es viņai veltītu visskaļākās ovācijas un aplausus uz ikkatra viņas soļa."

'Ko es vēlētos pateikt saviem vecākiem' – fragmenti no skolēnu esejām
Foto: Shutterstock

Tu vienmēr būsi mans varonis, un es tava mazā princese


"Kad es gribēju klausīties Tevī, tavā balsī, Tu nerunāji vairs no sirds, kad es skatījos zvaigznēs ar apjukušām acīm, Tu nesteidzies mani mierināt, kad man atkal vajadzēja Tavu siltumu un gaišumu, Tu centies izgaismot visu pasauli, bet ne vairs mani, kad es skrēju prom, Tu vairs neskrēji man pakaļ, Tu atļāvi man krist un justies vientuļai, kad es raudāju, Tu mani vairs nemierināji, un zini? Tad es uzzināju, kas ir bailes.

Kā Tu vienmēr teici-visam reiz pienāk gals, es nebiju domājusi, ka mūsu mīlestībai būs gala, bet vai tad ir? Nē-nē, tēti, nav, es Tevi mīlu tikpat stipri cik vakar, aizvakar un dienā kad zaudēju Tevi.
Žēl, ka es nepaspēju Tev pateikt, ka es nedusmojos, man sāpēja, ka mans tētis vairs nebija tāds, kādu es viņu zināju, bet es nedusmojos Tu vienmēr būsi mans varonis un es Tava mazā princese."

Paldies!


"Ir tik daudz "paldies", kurus neesmu izteikusi skaļi. Sākšu ar to, ka vēlos jums pateikt paldies, ka radījāt mani, par to, ka tu, mammu, deviņus mēnešus mani iznēsāji savā puncī un laidi mani šajā lielajā pasaulē pirms 18 gadiem, kurā ir tik daudz piedzīvojumu un dzīves pārbaudījumu. Vēlos pateikt paldies par lieliskajām lielajām māsām, kuras vienmēr ir mani atbalstījušas un palīdzējušas, kā arī par mazajiem brāļiem, ar viņiem es varu runāt par dažādām mums interesējošām lietām, jo tomēr mums ir tik daudz kopīga. Paldies, ka noslaucījāt manas asaras, kad pirmo reizi, braucot ar riteni, nokritu un sasitos; jūs man teicāt, lai ceļos augšā un turpinu mācīties, jo ar pirmo reizi ne vienmēr viss sanāk, ka lai kaut ko sasniegtu, vajag daudz strādāt un tiekties pēc mērķa, pat ja nesanāk ar simto reizi. Paldies, ka vienmēr iekļāvāt mani savos apskāvienos tāpat vien. Es varētu uzrakstīt veselu grāmatu, kurā es saku jums paldies."

Tu nebiji blakus

"Tēt, kāpēc Tevis nebija blakus? Tas nekas, ka jūs ar mammu nemīlējāt viens otru. Bet, ja Tu aizgāji un necīnījies, lai satiktu mani, vai Tu nemīlēji mani? Es nesaku, ka es Tevi nosodu, vienkārši nesaprotu, kāpēc?

Mammu, Tev nevajadzēja aizrauties ar alkoholu, jo mums jau tā nebija naudas. Bet ne jau naudas trūkuma dēļ to pieminu, bet tāpēc, ka Tevis nebija tik bieži blakus, Tu vienmēr biji ar saviem draugiem. Es, pat būdama vēl ļoti maza, sāku domāt - varbūt Tu neesi mājās, jo Tev mūs nevajag. Es gribēju, lai Tu man iemāci lasīt un rakstīt, bet to neizdarīji.

Es bieži neklausīju Tevi, jo, kad Tu biji tās retās reizes mājās, neredzēju iemeslu, kāpēc Tevi klausīt, ja Tu neieklausījies manī."

* * *

Eseju konkurss tika organizēts, lai dotu iespēju skolēniem izteikt savu viedokli par attiecībām ar ģimeni un tuviniekiem, ieskicējot gan pozitīvos, gan negatīvos aspektus, un ļaujot formulēt domas un atziņas, kuras klātienē bieži vien izteikt ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami.

Konkursā varēja piedalīties ikviens vispārizglītojošās vai profesionālās izglītības iestādes skolēns vai audzēknis, sākot no 7. klases.

Source

Cālis.lv

Tags

Attiecības ģimenē Bērna audzināšana Bērni Mamma Tēvs Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija Vecāku atbildība Skolēna emocionālā attīstība un mācības Skolēns
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form