Lai bērns nebūtu nejaušība un ikviens mazulis pasaulē nāktu gribēts un mīlēts, biedrība "Papardes zieds" mudina valsti rast iespēju finansēt ģimenes plānošanu tām sociālajam riskam pakļautajām ģimenēm, kuras to vēlas.
Temats aktualizēts, jo 26. septembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Pasaules ģimenes plānošanas diena, lai gan par šo ideju – no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāt kontracepcijas līdzekļus sociālā riska pakļautām ģimenēm, kā arī jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem, "Papardes zieds" runā vairākus gadus. Klajā arī nācis "Papardes zieds" video, kura uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību šai problēmai.
25. septembrī īpašā preses konferencē biedrības pārstāvji ar domubiedriem skaidroja savu ideju, kuras ieviešanai dzīvē gan nepieciešams politisks atbalsts, veicot izmaiņas arī normatīvajos aktos un likumos. Vai ideja jebkad tiks realizēta, atkarīgs gan no sabiedrības, gan atbildīgo ministriju – Veselības un Labklājības, gan valdības un Saeimas kopumā.
Problēma kopumā
Dažādas krīzes situācijas, zemi ienākumi un nepietiekama izglītība, daudzbērnu ģimene, vientulība, fiziskās un garīgās veselības problēmas, patstāvīgas darba vai dzīves vietas neesamība, piedzīvota seksuālā un emocionālā vardarbība, atkarības – tās ir tikai dažas no pazīmēm, kas raksturo sociālā riska situācijas, kurās mēdz nokļūt ģimenes.
Atbildību par ģimenes plānošanu visbiežāk uzņemas sievietes, taču sociālajam riskam pakļautajām sievietēm, zināšanu trūkuma un ģimenes plānošanas nepieejamības dēļ, ir ierobežotas iespējas īstenot savas tiesības plānot bērnu skaitu ģimenē. Biedrības "Papardes zieds'' priekšlikums nodrošināt valsts apmaksātu ģimenes plānošanu tām sociālajam riskam pakļautajām sievietēm, kuras to vēlas, ir guvis atbildīgo ministriju atbalstu, uzsver Ieva Stokenberga, Dr. psych., biedrības "Papardes zieds" padomes locekle. Viņa atzīmēja, ka šobrīd svarīgi ir neapstāties un izveidot efektīvu un strādājošu atbalsta sistēmu, lai patiešām palīdzētu sociālajam riskam pakļautajām sievietēm. Tam nepieciešams gan atbilstošs finansējums, gan zināšanas.
Visciešākā saskare ar krīzes situācijās nonākušajām sievietēm ir sociālajiem darbiniekiem. Viņu uzdevums būtu sievietes motivēt doties pie ginekologa, lai izvēlētos piemērotāko metodi. Tomēr ne katram sociālajam darbiniekam ir pietiekams zināšanu līmenis par ģimenes plānošanu, tāpēc ir nepieciešama papildu apmācība. Būtiska problēma Latvijā ir ginekologu pieejamība, jo īpaši valsts reģionos. Ja Latvijā būtu attīstīts vecmāšu un sabiedrības veselības māsu tīkls, tad šo uzdevumu varētu uzticēt viņām, atslogojot ginekologus, kuru skaits jau tā nav pietiekams.
"Variantu, kā efektīvāk strādāt ar sociālajam riskam pakļautajām ģimenēm, netrūkst. Lai kāds arī būtu atbildīgo institūciju lēmums, mūsu biedrība ir gatava iesaistīties izvēlētā modeļa ieviešanā, piedāvājot gadiem uzkrātās zināšanas," uzsver Stokenberga.
Otra problēma, kura ir jārisina valstiskā līmenī, ir pamatzināšanu trūkums par ģimenes plānošanu un savu seksuāli reproduktīvo veselību, kas īpaši raksturīgs ģimenēm, kuras ir pakļautas sociālajam riskam. Ar katru gadu situācija šajā jomā pasliktinās, jo īpaši pēc tam, kad spēkā stājās tā dēvētie "tikumības grozījumi" Izglītības likumā, kuru ietekmē arvien vairāk skolotāju izvēlas savās stundās nerunāt tēmām, kas skar seksuāli reproduktīvo veselību, norāda Stokenberga.
Uz ātrās kreditēšanas iestādi pēc naudas abortam
"Ikdienā saskaros ar sievietēm, kuras nonākušas krīzes situācijās. Un es kā ginekologs arī jūtu atbildību par to, tādēļ atbalstu šo ieceri. Pastāstīšu tikai dažas situācijas:
- Grūtniece pirmo reizi pie ārsta nokļūst tikai dzemdību nodaļā. Pēc rētām uz rokām var noprast, ka viņa ir narkomāne. Mēs neviens nezinām, ar ko viņa pirms tam slimojusi. Viņa priekšlaikus dzemdē un nākamajā dienā pamet bērnu.
- Uz pieņemšanu kavē paciente. Ierodoties vaicāju, kādēļ kavējusi, izrādās, ka bijusi uz ātrās kreditēšanas iestādi, lai dabūtu naudu, par ko veikt abortu, jo viņai iestājusies neplānota grūtniecība.
- Garīgi slima sieviete, kura jau tā nespēj aprūpēt vecāko bērnu. Pie ārsta nonākusi ar jaunu grūtniecību, ko vēlas pārtraukt, jo bērna tēvs mazuli nevēlas. Bet viņa jau arī to mazo nevarētu aprūpēt," šādu ikdienas ainu ieskicē ginekoloģe Vija Veisa.
Viņa saprot, ka sievietes dažādu iemeslu dēļ ir nonākušas šādā situācijā, bet visi kopā, kā komanda, viņasprāt, varētu palīdzēt nepieļaut šādas situācijas.
Pēc Veisas teiktā, patlaban daļēja kontracepcijas līdzekļu kompensācija 25 procentu apmērā ir pieejama sievietēm pēcdzemdību periodā. Tas attiecas uz spirāles iegādi, bet to cena ir ap 130-140 eiro, un šo iespēju sieviete var izmantot līdz 42. dienai pēc dzemdībām.
Tiesa, ir atsevišķas pašvaldības, kuru sociālie dienesti mēdz atbalstīt arī ģimenes plānošanas jautājumos, taču tie ir atsevišķi gadījumi un nevar tikt attiecināti uz visu valsti.
Veisa zināja stāstīt, ka Igaunijā, piemēram, ikvienai sievietei ir pieejami kontracepcijas līdzekļi ar 50 procentu atlaidi. Ja runā par hormonālajām kontracepcijas tabletēm, atkarībā no ražotāja, to izmaksas mēnesī ir vidēji no astoņiem līdz 15 eiro. Pat ja būtu pieejama puscena, arī tad, protams, visi nebūs tik apzinīgi, lai tās pirktu, saprot Veisa, pieļaujot, ka cigaretēm atliks nauda, bet medikamentiem – nē. Bet tā ir daļa sabiedrības.
Valstī vien veci pētījumi – trešdaļa iedzīvotāju sūdzas par kontracepcijas dārdzību un ārstu pieejamības trūkumu
Latvijā pēdējais pētījums par seksuālo reproduktīvo veselību veikts 2011. gadā. Kā atzīmēja sociālantropoloģe Aivita Putniņa, tas apliecinājis, ka lielākā daļa sieviešu un vīriešu ir labi informēti par kontracepciju, bet 33 procenti sieviešu un 25 procenti vīriešu to nelietoja atbilstoši un droši. Cena kā nozīmīgs kritērijs bijis 31,8 procentiem sieviešu. 26,1 procents sieviešu atzinušas, ka recepšu nepieciešamība arī ir kavēklis, lai regulāri lietotu kontracepcijas līdzekļus. Jo īpaši aktuāli tas ir lauku reģionos, kur ārstu pieejamība ir visai slikta. To apliecina arī sociālā darbiniece Augustiņa, norādot, ka Rīgā ārsti, kuri sniedz arī valsts apmaksātus pakalpojumus, kas, piemēram, trūcīgajiem ir bez maksas, ir gana daudz, bet laukos šāda izvēle nepastāv. "Kur tā daudzbērnu mamma, kura dzīvo viensētā, lai dabū to ginekologu. Un, protams, tā viņa arī tur dzīvo," tā sociālā darbiniece.
Putniņa, skaidrojot ideju par valsts apmaksātu kontracepcijas līdzekļu iegādi, uzsvēra, to varētu nodrošināt kā papildu iespēju jau esošajam veselības aprūpes pakalpojumam, un tas tiktu nodrošināts ar sociālā dienesta atbalstu. Jo visi, kuri nonākuši kaut kādās grūtībās, palīdzību var meklēt sociālajā dienestā, kura darbinieki tad arī varētu izvērtēt, vai ģimenei nav nepieciešams piedāvāt arī iespēju bez maksas iegūt iespēju izvairīties no neplānotas grūtniecības. "Šai atbalsta formai jānāk komplektā ar sociālo darbu. Ģimenēm šī atbalsta forma ir būtiska, bet tas nebūtu pienākums šādu atbalstu pieņemt," skaidroja Putniņa. Tāpat aktuāls šis jautājums ir jauniešu grupām, bet biedrība uzskata, ka sākotnēji šo atbalstu vajadzētu piedāvāt tieši šīm riska grupām, kur sievietei jau ir bērni, bet, lai izvairītos no vēl neplānotām grūtniecībām un līdz ar to – negaidītiem un nemīlētiem bērniem.
Tiesības dzemdēt, bet – vai pratīs visus mīlēt?
Augustiņa skaidroja, ar kādām sociālā riska grupām nākas strādāt dienesta darbiniekiem, un, protams, tās ir dažādas. Viņa iezīmēja tipisku ainu – sievietei ir divi, trīs bērni, un kaut kādu iemeslu dēļ ģimene nonāk sociālā dienesta redzeslokā, bet, strādājot gadiem ar šo ģimeni, bērnu skaits pieaug līdz pat pieciem, sešiem bērniem. Ja sieviete jau nav spējusi aprūpēt savus divus bērnus, tad sešus jau ir pavisam grūti. Arī tagad šādām ģimenēm ir iespēja vismaz mēģināt skaidrot ģimenes plānošanas jautājumus, bet tā ir konkrētā sociālā darbinieka iniciatīva un zināšanas. "Protams, viņām ir tiesības dzemdēt bērnus, bet, vai šie bērni augs emocionāli labvēlīgā gaisotnē? Man bieži nākas dzirdēt – tā gadījās, tā sanāca, es jau nemaz negribēju," atzīst Augustiņa.
Protams, visas iesaistītās puses saprot, ka nevienu nevar piespiest lietot kontracepciju, tieši tādēļ arī "Papardes zieds" kārtējo reizi akcentē, cik būtiska ir seksuālā izglītošana jau skolā, lai cilvēkiem būtu iespēja pašiem izsecināt, vai šajā brīdī bērnu var atļauties, lai lēmumi par labu bērna radīšanai, tiktu pieņemti atbildīgi, un nevar noliegt, ka lielā mērā šī atbildība gulstas uz sievietes pleciem.
"Daudz produktīvāk ir stiprināt cilvēku būt atbildīgam un pieņemt lēmumus nekā cīnīties jau ar sekām," uzsver Stokenberga.
To, ka izglītošana ir ļoti svarīga, apliecina ari Augustiņa, kura atklāj, ka "bieži šie bērni netiek audzināti, bet audzēti", tiesa, šis gan vairāk attiecoties uz ģimenēm, kuras nolēmušas regulāri izmantot sociālā atbalsta sniegtos labumus, kad kārtējais bērns ir kārtējie ienākumi.
Ministriju viedokļus par šo rosināto ideju šodienas, 25. septembra, laikā neizdevās iegūt, bet turpināsim sekot iniciatīvas attīstībai.
