Jaunā pētījumā, kas aprakstīts "Science Alert", skaidrots, kā cilvēku piedzīvotais ietekmē viņu psihopatoloģiju attīstību – traucējošas domas un garīgajā (ne)veselībā noteiktu uzvedību.
Kā varētu gaidīt, rezultāti bija dažādi: negatīva pieredze bērnībā tiešām var manifestēties trauksmē un psihiskās veselības problēmās tālākajā dzīvē. Tomēr šādas smagas pagātnes neesamība tomēr
negarantē, ka nebūs nekādu psiholoģisko grūtību, saka zinātnieki.
"Šis pētījums liecina, ka mentālās veselības stāvokli tik ļoti nenosaka bērnības pieredze," stāsta Dienvidaustrālijas Univesitātes evolūcijas psiholoģe Bjanka Kāla.
"Tas varētu palīdzēt lauzt zināmu stigmu, kādi cilvēki var piedzīvot mentālās veselības problēmas."
Kāla un citi iesaistītie pētnieki internetā aptaujāja 343 dalībniekus, uzdodot jautājumus par viņu ģimenēm un audzināšanu, bija arī vairāki jautājumi par viņu attīstību, mentālo veselību, kopējo labklājību un attiecībām šodien.
Pētnieki balstījās dzīves vēstures teorijā, kas skata dzīves gājumu jeb vēsturi kā nozīmīgu faktoru, analizējot, kā dažādas stratēģijas ietekmē modeļus un pieredzes, ko cilvēks piedzīvo dzīves laikā. Vienkāršiem vārdiem, dzīves vēstures stratēģija var būt ātra vai lēna. Ātrā nozīmē, ka lēmumi un rīcība ir vērsta uz tagadni, bet lēnā – uz pārdomātiem, nākotnes iespējām vērstiem lēmumiem un rīcību.
Kāla un viņas komanda vēlējās analizēt, vai ātras vai lēnas dzīves stratēģija ietekmē psihopatoloģiju un ar to saistīto garīgo traucējumu attīstības risku. Agrāk šie riski tika saistīti ar ātras dzīves stratēģiju.
"Mūsu hipotēze bija, ka (laba) saikne ar vecākiem varētu mazināt bērnības vides ietekmi uz psihopatoloģiskajiem simptomiem, proti, bērni, kas saņēmuši vairāk rūpju un aizsardzības no dzīves skarbuma, ir ar mazāk psihopatoloģijas simptomiem."
Pētnieku komanda atklāja, ka ātras dzīves stratēģija ir saistīta ar psihopatoloģiju veidošanos, bet daži simptomi tika saistīti ar lēnas dzīves stratēģiju.
Abiem dzimumiem mazāks vecāku atbalsts un sociālekonomiskais stāvoklis tika asociēts ar augstākiem kopējās psihopatoloģijas rādītājiem. Tas apstiprina jau agrākos pētījumos atklāto.
Kad psihopatoloģiskie simptomi tika sadalīti, izrādījās, ka jutīgums socializācijā un depresija bija vairāk tiem, kuri dzīvo pēc ātras dzīves stratēģijas, kamēr somatizācija un trauksme bija lielāka cilvēkiem ar lēnāku dzīves stratēģiju.
Dati neapstiprināja iepriekš domāto hipotēzi, ka laimīga bērnība (īpaši, saņemts vecāku atbalsts) ir sava veida buferis pret psihopatoloģijām. Proti, dati liecināja, ka saiknes ir daudz sarežģītākas un vajadzīgi tālāki pētījumi, lai saprastu savstarpējo faktoru sakarības.
"Mums ir aizdomas, ka to, kā piedzīvosim briesmu pieredzi, ietekmē mūsu gaidas par vidi un spēja pielāgoties dažādiem scenārijiem. Ja mēs bērnībā mācāmies pielāgoties pārmaiņām, ja mācāmies tikt galā ar situācijām, kur viss nenotiek tā, kā mēs iedomājāmies, mēs varam labāk tikt galā ar stresu un citiem garīgās veselības riskiem," spriež pētniece.
