Lamatas, kādās var iekrist vienīgie bērni ģimenē  (4)

Sistēmiskā ģimenes psiholoģe Jekaterina Žohova portālā "Parents" norāda, ka bērnu skaits ģimenē ietekmē pavisam ko citu. Pastāv novērojumi, ka vienīgās atvases, neatkarīgi no dzimuma, retāk slēdz laulības un viņiem ir grūtāk izveidot mijiedarbību ar apkārtējiem. Un tam ir loģisks izskaidrojums. Attiecības starp brāļiem un māsām kļūst par komunikatīvo prasmju veidošanās platformu. Bērni mācās komunicēt viens ar otru, piekāpties, vienoties, konfliktēt, strīdēties un pēc tam salabt. Vēlāk visi šie miljons reižu piedzīvotie mēģinājumi tiek piemērīti uz vienaudžu grupu, bet pieaugušo dzīvē tikt izmantoti laulības dzīvē.

Turklāt ir vēl kāda interesanta nianse – ja starp brāļiem un māsām ir piecu un vairāk gadu starpība, katrs no bērniem automātiski tiek audzināts pēc vienīgā bērna metodikas.

Psiholoģe akcentē – runa nav par egoismu tīrā veidā, bet par to, ka vienīgie bērni ģimenē attīsta diezgan niecīgu uzvedības repertuāru. Viņiem nav ar ko dalīties ar rotaļlietām, nav ar ko pastrīdēties. Jā, ar mammu varētu pastrīdēties, taču nav īsti jēgas, jo viņa taču no bērna nopūš katru mazāko puteklīti un izpilda visas kaprīzes pēc pirmā pieprasījuma, un misija kļūst grūti izpildāma. Kad šāds likteņa luteklītis sāk komunicēt ar vienaudžiem vai vēlāk jau ar partneri, viņš nonāk pilnīgā neizpratnē: kā tad tā, kāds uzdrošinās man darīt pāri? Kas par bezjēdzību – man kāds nepiekrīt? Un te arī parādās tās pārāk asās aizsargreakcijas un emociju sprādzieni.

Sava specifika

Taču pastāv arī patiesība, kuru patiešām nav vērts apstrīdēt, saka psiholoģe. Vienīgais bērns ģimenē apriori saņem daudz lielāku vecāku uzmanību, rūpes un mīlestību. Vismaz tikai procentu proporcijās. Taču nevajadzētu aizmirst, ka ir arī medaļas otrā puse – no vienīgā bērna vecāki arī pieprasa daudz vairāk. Un raksturs viņam veidosies atkarībā no tā, kādu audzināšanas taktiku izvēlēsies mamma un tētis.

Kāpēc otru?

Kad bērns prasa brālīti vai māsiņu, tas ir normāli. Bet, ja mamma un tētis izlemj par labu otram bērnam, lai pirmdzimtais neizaugtu par egoistu, šāda ideja nebūs labākais veids abiem bērniem – viņiem būs grūti sajust savu pašvērtību.

Vairumā gadījumu ar katru nākamo bērnu audzināšanas stratēģijas kļūst daudz reālistiskākas un daudz mierīgākas. Kad piedzimst pirmais mazulis, stresa ir pārāk daudz. Viss ir jauns un nezināms, tas raisa trauksmi. Dažreiz tieši šīs trauksmes dēļ vecāki tik spēcīgi fokusējas uz pirmo bērnu. Ja brāļi un māsas neparādās, visai saprotams, ka hipertrofēts fokuss saglabājas, un mazulis aug it kā zem palielināmā stikla. Un kas ir vēl svarīgāk, pirmais bērns pilnībā maina ģimenes struktūru. Kad viņš piedzimst, kopā ar viņu pasaulē parādās arī vecmāmiņas un vectētiņi. Arī viņi pievieno savu uzmanību, un arī trauksmi. Spēcīgā ne tikai vecāku, bet arī pārējo ģimenes locekļu ietekme rada ne mazums grūtību. Radiniekiem var parādīties paaugstinātas prasības.

Paskaties uz vīru

Lai pārāk nefokusētos uz bērnu, centies vairāk laika veltīt sev un laulāto attiecībām. Citādi ar tavu nenogurstošo kontroli bērns nevarēs atslābināties un pastāvīgi piedzīvos trauksmes sajūtas. Bet tā savukārt nepavisam neveicina harmonisku attīstību.

Un vēl – vienīgā atvase bieži vien ir arī vienīgā iespēja, un vienīgā cerība. Tāda attieksme veido bailes neattaisnot no viņa gaidītās cerības. Te arī nereti parādās mākslīgā cenšanās gūt panākumus. Tas ir tad, kad bērns kaut ko dara nevis paša dēļ, bet tikai tāpēc, lai izdabātu vecākiem. Pēc būtības, šādi bērni nedzīvo savu dzīvi. Vēl šāda spēcīga emocionālā slodze var bērnu turēt paaugstinātas trauksmes stāvoklī. Tā var veicināt vēl arī bailes piedzīvot neveiksmes. Jo kāda izgāšanās taču tiks uztverta nevis kā stimuls tālākai attīstībai, bet kā spriedums: "Mani tāpēc pārstās mīlēt".

Padoms. Te varētu palīdzēt reālistisks skatījums uz bērnu un prasme nodalīt personīgās ambīcijas un gaidas no viņa vēlmēm un vajadzībām. Iespējami drīzāk pārtrauc skatīties uz bērnu kā uz galveno savas dzīves projektu, rekomendē speciāliste.

Vēl viena veida grūtības, ar kurām parasti saskaras vienīgais bērns ģimenē, – tie ir konflikti un pastāvīgi kašķi starp pieaugušajiem saistībā ar bērnu. Ne tikai starp abiem vecākiem, bet arī viņu radiniekiem. Piemēram, mamma un tētis bērnam dod saldumus tikai brīvdienās, bet vecmāmiņa ir pārliecināta, ka šokolādīte dienā ir obligāts laimīgas bērnības atribūts. Tā rezultātā bērns atrodas krustugunīs, piedzīvo lojalitātes konfliktu. Viņš taču mīl visus: gan mammu un tēti, gan vecmāmiņu. Un vēlas visiem izdabāt. Ko darīt šādā situācijā, mazulis nesaprot, un viņš tādēļ jūtas slikti, un izeja ir viena: iemācīties būt viltīgam, lai neaizvainotu nevienu pusi. Piemēram, ja konflikts norisinās ēdiena dēļ, viņš var atteikties no tā pilnībā vai daļēji. Ja strīdi ir ap bērnudārza tēmu, viņš var sākt bieži slimot, vai pirms iziešanas no mājām bērnam var sākties vemšana. Ir svarīgi saprast, ka bērns to visu dara ne jau speciāli, bet izņēmuma kārtā lielās mīlestības dēļ pret saviem tuviniekiem. Un saprast, ka šajā situācjā viņš saņem divus vēstījumus. No vienas puses, bērns saprot, ka ir svarīgs, pat galvenais, un viņa statuss ir ļoti augsts, jo skandāli taču rodas viņa dēļ. Taču vienlaikus viņam parādās arī asi izteikta vainas sajūta, jo viņš kļūst par konfliktu iemeslu starp pieaugušajiem, kurus mīl par visu vairāk pasaulē.

Jo tālāk – jo vairāk. Vainas sajūta rosina tādu kā paša sodīšanu. Šāds bērns centīsies izdabāt vecākiem, neieklausoties sevī. Viņš paklausīgi liksies gulēt, mazgās aiz sevis traukus vai sūknēs ar putekļusūcēju, lai tikai neaizvainotu mammu un tēti, bet ne jau tāpēc, ka tā vēlas viņš pats. Turklāt viņš patiesi ticēs, ka – ja viņš neizdarīs to, ko viņam prasa, vecāki pa īstam cietīs. Risināt savam vecumam atbilstošus uzdevumus un nodarboties ar sev tīkamām nodarbēm viņš nevarēs. Tā vietā, lai spēlētos ar mašīnītēm, bērns domās par to, kā tikai neuztraukt mammu vai tēti.

Padoms. Visus strīdīgos jautājumus vecākiem jāizlemj ne jau bērna klātbūtnē. Kad ģimenē ienāk mazulis, viņa robežas paplašinās, un tas prasa jaunu noteikumu izstrādāšanu. Labāk izlemt uzreiz, kurš un kad pastaigājas, kurš bērnu baro, kā viņu ģērbt utt.

Hiperaprūpe ir vēl viens tipisks drauds. Ne tikai vienīgajiem bērniem, protams, taču viņus šī bīstamā lavīna skar tomēr lielākā mērā. Ja mamma pārlieku čubinās ap bērnu, pārdzīvo par viņu tad, kad tas ar saprātu nav īsti attaisnojams, bērns saņem pilnīgi skaidru vēstījumu: "Pasaule ir bīstama". Un tad parādās doma: "Bet kāpēc vispār atiet no mammas pārlieku tālu, ja viņai blakus ir ik mierīgi?"

Tikt atšķirtam/"atdalīties" no vecākiem, kā saka psihologi, nozīmē emocionāli attālināties no viņiem un sākt veidot savu patstāvīgo dzīvi, un tas kļūst daudz sarežģītāk. Tādam bērnam būs grūti veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, īpaši līdzvērtīgas un partnerattiecības. Bet, kamēr viņš pirms iešanas uz dārziņu raud, jo mamma viņu tik cieši apskauj uz atvadām, bērns jūt, ka arī viņai pašai nemaz negribas viņu palaist. Šī "nošķiršanās trauksme" vienmēr pavada gan vecākus, gan bērnu.

Padoms. Ja redzi, ka nekas slikts nav noticis, bērns ir dzīvs un vesels, tikai nedaudz apskrambājies, uzsitis punu, nobijies no sunīša, neuzkurini problēmu un neparedzi katastrofālas sekas. Labāk baidies par sevi, ja citādi nekas nesanāk.

Kļūt par egoistu ir daudz lielākas iespējas nevis vienīgajam bērnam ģimenē, bet visvecākajam no bērniem. Lai gan jaunākos arī nereti izaudzina par maziem egoistiņiem, uzsver psiholoģe.

Kad bērns ģimenē ir viens, vecākiem bieži rodas vēlme pilnībā aizpildīt viņa laiku. Sākas bezgalīgi pulciņi, sīkās motorikas attīstības nodarbības utt. Tiek pirktas tonnām rotaļlietu. Tiek radīta bagātīga vide vispusīgai attīstībai. Laika brīvām rotaļām un kaut kam noderīgam smadzenēm un nervu sistēmas atslogošanai, lai, piemēram, pablēņotos, neatliek. Tā rezultātā bērns neiemācās pat sevi izklaidēt un nodarbināt. Viņš bieži garlaikojas, nezina, ko sadarīt, vienmēr un visu viņa vietā izdomā citi. Nākotnē šāda īpašība nevairos pārliecību par sevi un viņš nespēs pats virzīt savu dzīvi.

Padoms. Nevajag pārforsēt ar attīstību. Ļauj bērnam darīt to, kas viņam rada patiesu prieku. Līdz septiņu gadu vecumam ir svarīgi spēlēt spēles un nodarboties ar tām lietām, kuras bērni iniciē paši. Angļu valodas mācībstundas šajā kategorijā neietilpst. Pat neraugoties uz to, ka tās notiek rotaļu veidā, tā nav spēlēšanās. Tā vienalga ir nodarbība, kā tu negrozītos. Atceries – spontāna rotaļa, kuru izdomājis bērns, ir vislietderīgākais gandarījums. Vismaz līdz skolas gaitu sākšanai.

Neraugoties uz paaugstināto uzmanību, vienīgie bērni ģimenē nereti jūtas vientuļi. Viss tādēļ, ka visapkārt viņiem visu laiku ir pieaugušie, taču komunikāciju ar vienaudžiem ne ar ko neaizstāsi, īpaši – pēc četru gadu vecuma. Kā pārsteigt vecākus, viņi zina lieliski, bet, lūk, kā uzvesties ar mazuļa vecuma bērnu, iedomājas visai slikti.

Padoms. Pacenties izdarīt tā, lai bērnam regulāri būtu iespēja tikties ar saviem vienaudžiem. Tie var būt arī brālēni un māsīcas, vecāku draugu bērni, pagalma bērni... Arī bērnudārzs šajā lietā būs ļoti noderīgs.