Ieva ir portāla "Cālis" lasītāja un aktīva foruma dalībniece, kura piekrita pastāstīt savu stāstu, lai iedrošinātu citas sievietes. Kā zināms, latviešu skaits Vācijā ir pietiekami liels, tādēļ tām ģimenēm, kuras vēl tikai plāno mazulīti, bet baiļojas, kā tas būs, nedzīvojot Latvijā, Ievas pozitīvais pieredzes stāsts. Tālākais ir Ievas stāstītais!
"Lai saprastu manu stāstu pilnībā, jāsāk laikam ar priekšvēsturi. 2013. gada decembrī, īsi pirms Ziemassvētkiem, pazaudēju savu pirmo grūtniecību, bērniņu… Bijām jau iesoļojuši ceturtajā mēnesī. Iemesli īsti nav zināmi, bet aizdomas, ka pie vainas nelaimīgais progesterona līmenis, kas bijis par zemu. Tajā dienā nomira daļiņa no manis, kura joprojām nav atgriezusies. Janvārī ar vīru veiksmīgi pabeidzām studijas augstskolā, vīram sekoja labs darba piedāvājums Vācijā, ilgi nedomājot, piekritām.
Lai Vācijā vispār būtu pieejama jebkāda medicīniskā palīdzība ir nepieciešama obligātā veselības apdrošināšana, ja tās nav, jābūt bezizmēra naudas makam, sedzot medicīniskos pakalpojumus personīgi, kuri, šeit nav lēti. Ir divi ceļi ejami līdz apdrošināšanai, pirmais variants – jābūt oficiālām darbam, kurā darba devējs personu ir apdrošinājis, un otrais variants – topošās māmiņas vīram ir jābūt šāda veida darbam, tad automātiski sieva tiek apdrošināta, ja pati nestrādā. Bet ar noteikumu, ka ir laulāts pāris.
Lēmums par ģimenes paplašināšanos
Tā nu nolēmām bailes un visu pārdzīvoto atstāt aiz muguras un mēģināt no jauna paplašināt mūsu ģimeni. Vairāki mēneši pagāja bez rezultātiem, vērsos pēc palīdzības pie vietējās ginekoloģes. Veica visas nepieciešamās analīzes, izmeklējumus, izdzirdēju no ārstes secinājumus :"Tev pēc visa, kas ir noticis, maigi sakot, organisms sajucis nedaudz prātā, nenotiek ovulācijas". Dakterei bija tam visam risinājums, ar zāļu palīdzību tika stimulēta ovulācija, un vairākus mēnešus konkrētās cikla dienās bija jāierodas uz USG pārbaudēm. Šie mēneši mums pagāja bez rezultātiem, īsi pirms Ziemassvētkiem, vizītes laikā tiku nostādīta fakta priekšā – ja šajā ciklā nekas nenotiks, jāvēršas būs pie mākslīgas apaugļošanas speciālistiem. Tas nebija tas, ko vēlējos dzirdēt, kaklā saskrēja kamols, acīs izsprāga asaras, bet vienlaikus biju priecīga, ka šeit ārsti dzird mani, saklausa un meklē risinājumu. Tas apgāza visus manus stereotipus, ko biju dzirdējusi, ka pret ārzemniekiem ārsti ir nelaipni un nav ieinteresēti.
Ziemassvētku rītā veicu grūtniecības testu, un tur ieraudzījām tik ļoti gaidītās divas svītriņas. Pāris minūšu prieku nomainīja bailes, un jautājums – bet ja nu atkal kas tāds notiek? Nākamajā vizītē daktere drošības nolūkos izrakstīja progesterona saturošu medikamentu, un vēlējās mani redzēt līdz pat 17. grūtniecības nedēļai divas reizes mēnesī.
Vācijā apdrošināšana ultrasonogrāfijas atmaksā pirmo trimestri un trīs skrīninga pārbaudes. Sākoties otrajam trimestrim, par sonogrāfiju jāmaksā pašai grūtniecei, 2015. gadā tie bija 30 eiro. Kas mani fascinēja, ka pie katras vizītes tika kontrolēts dzelzs līmenis asinīs, bija jānodod urīns, un tas viss notiek turpat ārsta praksē uz vietas, nav jābrauc uz speciālām laboratorijām, rezultāti zināmi uzreiz. Ja nepieciešamas padziļinātas analīzes, asinis noņem uz vietas un nosūta uz specializētu laboratoriju. Tieši turpat praksē uz vietas atsevišķā telpā notiek bērniņa sirdstoņu mērīšanas ar CTG aparatūru. Topošajai māmiņai atsevišķi jāsamaksā ir par streptakoka analīzēm, tā ir brīva izvēle, vai tās veikt, izmaksas ir 35 eiro. Visu grūtniecības laiku tiku rūpīgi uzmanīta, satraukuma reizēs vienmēr daktere atrada kādus mierinājums vārdus.
Vecmātes un slimnīcas izvēle – būtiska lieta
Kas ir ļoti svarīgi, bet arī ne obligāti, laicīgi atrast vecmāti, kura rūpēsies par bērniņu un jauno māmiņu pēc dzemdībām. Savu vecmāti uzrunāju, esot piektajā grūtniecības mēnesī.
Saistībā ar dzemdībām man bija bail, ka tās varētu sākties mirklī, kad vīra nav mājās, lai gan tur jau bija izstrādāts A un B plāns, pat rezervei vēl C plāns. Paredzētais dzemdību datums bija 23. jūlijs. 22. jūlija naktī nogāja man ūdeņi, mani no laimes pārņēma histēriski smiekli, plus vīrs skraidīja pa māju kā nedaudz pazaudējis galvu. Gribētu pieminēt, ka laicīgi jau izvēlējos slimnīcu, kurā noritēs mūsu bērniņa sagaidīšana. Mēnesi pirms dzemdībām pieteicām tikšanos dzemdību nodaļā, tikšanās reizē tika jau laicīgi visi dokumenti aizpildīti par slimības vēsturi, sīki iztaujāta tiku, kā es vēlos, lai norit manas dzemdības, vai vēlēšos atsāpinošos līdzekļus utt. Kā jau iepriekš minēju, ja ir veselības apdrošināšana, viss ir par brīvu, gan ķeizargrieziens, ja nav pašai vēlme dzemdēt, epidurālā anestēzija, ūdens dzemdības utt.
Atgriežoties pie mana radību stāsta, kā jau sieviete, aizbraucu uz slimnīcu ar koferi un divām somām, higiēnas preces sev, bērnam, lai gan tas viss bija lieki. Māmiņu, atrodoties slimnīcā, ar higiēnas precēm nodrošina slimnīca, tieši tāpat arī bērniņu. Galvenā nepieciešamība ir līdzi paņemt savas drēbes un drēbītes bērniņam, ar kurām vedīsiet viņu mājās, jo šīs trīs dienas, kuras tiek pavadītas slimnīcā, bērniņš tiek ģērbts slimnīcas drēbītēs. Mans radību ilgums bija 16 stundas, visas šīs stundas kopā ar mani bija vīrs un topošā vecmāte, kas šajā slimnīcā praktizējās, viņa šajā procesā vairāk pildīja dūlas funkciju, bija atbalstoša, ieteica labākas pozas un uzraudzīja dzemdību procesu. Regulāri dzemdību istabā ienāca galvenā vecmāte un dežurējošā ārste. Varu teikt, ka tiku uzraudzīta ļoti rūpīgi, nebiju atstāta novārtā no medicīniskā personāla. Gribu pieminēt, ka uz to brīdi manas vācu valodas zināšanas nebija īsti spīdošas, protams liels palīgs bija vīrs šajā jautājumā, bet tas netraucēja vecmātei kaut ar žestiem un darbībām parādīt, kas kurā brīdi ir jādara. Tā nu pēc garām stundām, precīzi 23. jūlijā pasaulē nāca mūsu bērniņš. Kas mani pārsteidza, ka dzemdību telpas ir ļoti mājīgi iekārtotas, jutos patiešām kā mājās, dzemdību gulta 2x2m plata, kas ļauj sāpju brīžos ieņemt visērtākās pozas, un nav jābaidās, ka varētu noripot zemē.
Mazulis ir klāt. Vecmātes rūpes pēcdzemdību periodā
Pēc bērniņa piedzimšanas tikām pārvesti uz palātu, kur mūs jau priekšā gaidīja divas citas māmiņas ar bērniņiem. Uzreiz pie mums atnāca barošanas speciāliste, kura visas dienas periodiski pie mums nāca uzraudzīt barošanas procesu. Arī medmāsas nāca regulāri palīgā, ja radās tāda nepieciešamība, pat piedāvāja pa nakti bērniņus ņemt uz barošanas istabu paauklēt, gadījumā, ja mamma grib izgulēties. Bija mammas, kas šo izdevību arī labprāt izmantoja.
Pēc trīs dienām pārbraucām mājās nu jau trīs cilvēku sastāvā. Nākamajā dienā pie mums ieradās vecmāte, pirmās divas nedēļas viņa nāca katru dienu, svēra mazo, vannoja, uzraudzīja, lai mazajam pareizi nabiņa nonāk nost, veica man un mazajam masāžas, un reizēm vienkārši iedeva man brīvas rokas, vai atrada kādus mierinājuma vārdus brīžos, kad man šķita, ka neko nemāku un neesmu laba mamma. Tā mūsu sadarbība turpinājās līdz mazais bija trīs mēnešus vecs. Esmu ļoti laimīga, ka Vācijā ir arī vecmāšu jautājums sakārtots, ka jebkurai jaunajai māmiņai ir iespēja šos pakalpojumus izmantot.
Nākamais svarīgais solis ir atrast bērnu ārstu, jo Vācijā, atšķirībā no Latvijas, bērnus šeit pieņem tiem speciāli domāts ārsts, kas nav vienkārši ģimenes ārsts.
Tā nu manam stāstam ir pienācis gals, gribu tikai teikt, nebaidieties, ja esat bērniņa gaidībās un atrodaties ārpus savas dzimtenes robežām, viss ir iespējams un izdarāms. Tā kā Vācija ir ļoti birokrātiska valsts, galvenais ir sakārtot attiecības ar visiem nepieciešamajiem dokumentiem, tad jau visur durvis būs vaļā, un pašiem mierīga sirds. Veiksmi!"
