Foto: Privātais arhīvs
Lauris Bokišs ir divu puiku tētis un Rīgā darbojas biedrībā ģimenes atbalstam "Tēvi". Viņš vada nodarbības, vietnē "Tēvi.lv" raksta rakstus, pēta bērnu un pieaugušo mijiedarbību un cenšas gūtajās atziņās balstīt savas attiecības ar bērniem un palīdzēt tās stiprināt citiem tēviem.

"Sākās viss ar to, ka es darbojos citās nevalstiskās organizācijās un, pēc neilgas dzīves Cēsīs atgriežoties Rīgā, domāju, kā īstenot savu kaislību darbā ar cilvēkiem. Pazinu biedrības dibinātājus, un nu veiksmīgā sadarbībā pagājuši jau trīs gadi."

Kas ir biedrība "Tēvi"?

Tā sāka darbu pēc centra" Dardedze" kampaņas "Būt tēvam – tā ir māksla" un turpināja ar diviem pētījumiem: viens bija par tēva lomu ģimenē, otrs – par šķirtajiem tēviem. Notika vairākas konferences, tēvu un bērnu pārgājieni un citas aktivitātes. Redzējām svarīgu izaicinājumu: līdz dažādām mācībām jaunajiem vecākiem nonāk ļoti daudzas mammas, mazāk – pāri, pavisam maz – tēti. Pamazām par normu kļūst tas, ka tēvi nāk uz nodarbībām, kas sagatavo dzemdībām, bet brīdī, kad jaunajai ģimenei jāsāk tikt skaidrībā, kā tad audzināt bērnu, tētiem atnākt ir drusku grūtāk. Sākām piedāvāt bērna emocionālās audzināšanas grupu nodarbības, tad nāca Latvijas Radio kampaņa "Dod pieci", kurā tika izveidota vecāku izglītības programma.

Grupās tētiem tiek iemācīts, kā tikt galā pašiem ar sevi, ar bērnu un ko no viņa attīstības sagaidīt. Tiek runāts par partnerattiecībām. Šo ceļu labi papildina gan bērnu emocionālās audzināšanas grupas, gan vecāku izglītības grupas. Nesen sākām piedāvāt nodarbības kā ceļvedi, audzinot pusaudzi.

Domājam, kā saturisko piedāvājumu bagātināt, bet vēl svarīgāk ir tas, ka tie tēti, kuri nodarbības iziet, turpina informācijas un enerģijas apmaiņu. Mums ir tēvu grupu sarakste gan sociālajā tīklā "Facebook", gan "WhatsApp": dalāmies ar jaunumiem, svarīgo apspriežam drošā, slēgtā vidē. Biedrības darba svarīgākā daļa ir tā, ka veidojas labu tēvu kopiena – viņi saprot izaicinājumus, nebaidās par tiem runāt, ir gatavi iesaistīties aktivitātēs.

Vai audzināšanas pamatā ir paša piedzīvotais?

Es joprojām uzskatu, ka varētu un gribētu būt labāks tētis, bet reizē mācos nekaisīt pelnus uz galvas un nejustos slikti par tām reizēm, kad man ir nogurums un nevaru pilnībā nodoties bērnu vajadzībām un vēlmēm, kad pasaku stingrāku vārdu vai dusmojos. Būtībā man ir skaidrs, kā bērnu grūtos brīžos atbalstīt, kādas ir viņa pamata vajadzības, bet ne vienmēr izdodas pašam to realizēt.

Ir pārdomu brīži, bet savos pierakstos redzu, ka aizvien retāk jūtu apjukumu, ka aizvien vairāk spēju kontrolēt savas izjūtas un uzvedību. Mūsos ierakstītas daudzas programmas, kā reaģējam un kāpēc uzskatām, kā bērniem ir pareizi uzvesties, un tas saistīts ar mūsu bērnību un jaunību. Es uzskatu sevi par labu tēti, jo spēju strādāt ar sevi un izdarīt secinājumus, spēju atvainoties un izskaidrot, kāpēc esmu bijis nepielaidīgs, tomēr pieņemot viņu lielās emocijas. Bērniem ir normāli uz savām emocijām reaģēt ar uzvedību un attieksmi.

Kad kļuvu par tēti pirms sešiem gadiem, man bija divas pilnīgi jaunas lietas. Pirmā – man nebija rotaļīguma un spēlēšanās pieredzes, bet tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo visa bērna dzīve sastāv no tādas kā spēles un rotaļas, izzināšanas un mācīšanās. Otra lieta – man no bērnības nav bijusi praktisko iemaņu pieredze. To apzināti mēģinu kultivēt, pats kaut ko darot.

Emociju apzināšanās un pieņemšana ir svarīga ne tikai sievietēm vien.

Jā, arī katram vīrietim būtu jāattīsta spēja pieņemt jebkādas emocijas. Un saprast, ka tās ir labas, nevis nevajadzīgas un abstraktas. Emocijas mīt katrā, un ir svarīgi tās apzināties un apstrādāt. Jo vairāk tās slāpējam, jo vairāk tas nāk ārā caur dažādām darbībām un nepiemērotu uzvedību. To var attiecināt kā uz bērniem, tā pieaugušajiem. Tam jāpievērš liela uzmanība: emocijas atpazīt, nosaukt vārdā, runāt par tām, izjust un ļauties. Vienkāršs, bet zelta likums – ir vieglāk tikt galā ar jebkuru lietu, tiklīdz tu nosauc to vārdā. Tāpat ir ar visām emocijām.

Arī tēvam jāpavada laiks ar bērnu divatā.

Tas ir svarīgi dažādos veidos: gan aktīvi darboties, gan pašam mācīties garlaikoties, gan darīt to, kas prasa koncentrēšanos vai iekšēju izzināšanu. Vajadzētu ar bērnu daudz sarunāties. Dienā, kad izdomā pat trīs aktivitātes, laiks kopā paiet ļoti ātri, tomēr es saprotu, ka esmu piepildījis savas ambīcijas – bērnu visu dienu nodarbināt, bet vakarā redzu viņu jau pārgurušu, lielās emocijās. Ne vienmēr aktivitātēm pilnas dienas ir tas, kas bērnam vajadzīgs. Svarīgi ir gan iziet ārā, gan saturīgi pasēdēt mājās un arī pagarlaikoties – teiksim, tāda normāla sadzīve bez ārkārtīgi sarežģītiem plāniem.

Abiem vecākiem jāiesaistās līdzvērtīgi.

Bērniem ir svarīgi pieredzēt gādību, rūpes un mīlestību. Vieglāk ir to piedzīvot, ja rūpes sadalītas vismaz uz diviem pieaugušajiem. Lai arī kādas būtu attiecības starp vecākiem – vai viņi ir kopā vai dzīvo šķirti, svarīgi, ka rūpēs par bērnu abi māk un var iesaistīties pilnvērtīgi un līdzvērtīgi. Vecākiem jāspēj ar cieņu izturēties pret bērniem, arī vienam pret otru un jārāda bērniem piemērs. Svarīgi, lai pieredze, ko bērns gūst no vecākiem, ir pozitīva. Ar savu klātbūtni un attieksmi mēs šos mazos cilvēkus veidojam. Bērniem labs pamats veidojas tad, ja abi vecāki to spēj līdzvērtīgi – rādīt labu, konsekventu dzīves piemēru.

Biedrība ģimenes atbalstam Tēvi

Uzziņai: www.tevi.lv. Tai ir arī sava lapa sociālajā tīklā "Facebook", sarunu grupas "WhatsApp". Iesaistīties var ikviens.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!