Līva Spurava: ko es būtu gribējusi zināt, pirms kļuvu par mammu
Foto: insung yoon / cc

"Tikai ar otrā bērniņa piedzimšanu es sāku apzināties, cik smags man ir bijis laiks, kad piedzima pirmais bērns. Toreiz, pēc pirmā mazuļa nākšanas pasaulē, nevaru apgalvot, ka man bija pēcdzemdību depresija, bet depresīvas sajūtas gan. Un diemžēl es par to nerunāju ne ar vienu, lai arī apmeklēju terapiju. Man šķita, ka tās ir normālas mammu sajūtas un visas to piedzīvo. Es mācījos paciesties un izturēt šo periodu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vismaz tas bija vienīgais, ko kādreiz no kādas jaunās māmiņas dzirdēju – nekas, ar laiku kļūs vieglāk. Runāt par to man bija neērti, jo šķita, ka kādam es varu likties pārāk vāja," tā savā blogā "Womanlywise" atzīstas divu bērnu mamma Līva Spurava, un viņa ir gatava savās pārdomās par to laiku un to, ko ieguvusi, apmeklējot ģimenes psiholoģijas centra "Līna" organizēto konferenci "Labi vecāki šodien", dalīties arī ar "Cālis.lv" lasītājiem. Tāpat iedvesmu Līvai sniegusi biedrības "Debesmanna" rīkotā fotoizstāde "Estepatās", par kuru vari lasīt šeit.

"Apmeklēju vienu sirsnīgu konferenci, kuru organizēja psiholoģe Vita Kalniņa kopā ar savu komandu. Es būtu bijusi ļoti pateicīga, ja šāda veida pasākums būtu bijis pirms sešiem gadiem, kad mēs ar vīru tikai pieļāvām domu par bērniņa radīšanu. Es ļoti būtu gribējusi, lai kāds man izstāstītu ne tikai par dzemdībām, bet arī par dzīvi un "krāšņajām" sajūtām pēc tām.

Tikai ar otrā bērniņa (meitiņas Karlas) piedzimšanu es sāku apzināties, cik smags man ir bijis laiks, kad piedzima Patriks (pirmais bērniņš). Un tieši šīs atmiņas manu uzmanību konferences laikā vērsa uz lietām, kuras es būtu gribējusi zināt, pirms kļuvu par mammu. Tāpēc man bija svarīgi apkopot tās vienuviet, ja nu kādam topošajam vecākam tās noder un, lai turpinātu dziedēt arī sevi.

Atceros savas tik ļoti satraucošās sajūtas, kuras mani sāka pārņemt, beidzoties pirmo nedēļu pēcdzemdību eiforijai. Sēdēju istabā blakus guļošajam dēliņam (beidzot viņš bija iemidzis pēc vairāku stundu nēsāšanas uz rokām jau kuru dienu pēc kārtas) un es jutu sevī milzīgu paniku. Paniku par to, vai tiešām šādas sajūtas ir jāpiedzīvo, kad beidzot esi kļuvusi par mammu?! Jā, arī trauksme visas dienas garumā, skumjas, vientulība un izmisums – tās bija sajūtas, ar kurām saskāros ik dienas. Nevaru apgalvot, ka man bija pēcdzemdību depresija, bet depresīvas sajūtas gan. Un diemžēl es par to nerunāju ne ar vienu, lai arī apmeklēju terapiju arī pēc Patrika dzimšanas.

Man šķita, ka tās ir normālas mammu sajūtas un visas to piedzīvo. Es mācījos paciesties un izturēt šo periodu. Vismaz tas bija vienīgais, ko kādreiz no kādas jaunās māmiņas dzirdēju – nekas, ar laiku kļūs vieglāk. Runāt par to man bija neērti, jo šķita, ka kādam es varu likties pārāk vāja.

Esmu pateicīga, ka man blakus bija vīrs visu pirmo Patrika dzīves gadu katru dienu, bet vienalga es jutos ļoti vientuļi un domāju, ka arī Edgars jutās līdzīgi. Mēs par to gandrīz nerunājām, jo nezinājām, kā to darīt un vai vispār vajag.

Tags

Attiecības ģimenē Mamma Jaundzimušais (0-1 mēnesis) Pēcdzemdību periods Zīdaiņa aprūpe Zīdainis (1-3 mēneši)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form