Pirms nepilna mēneša vairuma Latvijas iedzīvotāju dzīve krasi mainījās koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 pandēmijas dēļ – daudzu nozaru darbinieki palika bez darba, bet citiem jāapgūst jauns ikdienas modelis, strādājot no mājām. Tāpat skolās un bērnudārzos mācības tiek organizētas attālināti, tiesa, ar izņēmumu – pirmsskolas izglītības iestādes uzņem tikai tos bērnus, kuru vecākiem nav citas iespējas nodrošināt bērna pieskatīšanu mājās. Klīniskā psiholoģe Līga Redliha atzīst, ka tieši strādāšanu no mājām un mazuļa aprūpi – bērnudārza vecumā – apvienot ir visgrūtāk, jo mazs bērns prasa vislielāko uzmanību. Kā mammai vai tētim, kas iesviests neparedzamu apstākļu virpulī, šobrīd neļauties trauksmei, sevis šaustīšanai un pieņemt situāciju pa vienai dienai vien?

Latvijā izsludinātā ārkārtējā stāvokļa laikā DELFI publikācijas par jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 pieejamas bez maksas.

Ir vecāki, kuri ar ārkārtējās situācijas radīto jauno sadzīvi tiek galā lieliski. Un ir tādi, kuri katru svētdienas vakaru smagi nopūšas, jo zina – tūlīt jau klāt jauna darba nedēļa ar nemitīgiem izaicinājumiem. Kas ir tās izjūtas un emocijas, kas šobrīd piezagušās ne vienai mammai un tētim vien, kā tikt galā ar pašreizējiem apstākļiem un nekļūt par burbuļojošu emociju vulkānu grūtību priekšā, skaidro "Centra Dardedze" klīniskā psiholoģe Līga Redliha.

Svarīgi! Ja esi vecāks un jūti, ka šobrīd psihoemocionāli netiec galā ar bērna audzināšanu un darba gaitu apvienošanu mājas apstākļos, piezagusies trauksme vai vienkārši vajag speciālista atbalstu, – nekautrējies to meklēt! Attālinātas konsultācijas piedāvā gan "Centra Dardedze" psihologi (pieteikuma forma mājaslapā šeit), gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) – ar uzticības tālruņa 116111 (psiholoģiska palīdzība bez maksas visu diennakti) starpniecību.

Visas emocijas šajā situācijā ir normālas

Klīniskā psiholoģe Līga Redliha jau sarunas sākumā uzsver, ka šis laiks nevienam nav viegls un emocijas sit augstu vilni. Tā kā Redliha šobrīd apgūst arī kognitīvi biheiviorālo terapiju, viņa norāda, ka cilvēka domas, emocijas un uzvedība ir cieši saistītas. "Emocijas mums visiem ir vajadzīgas un ļoti svarīgas, tās parāda, ka notiek kaut kas svarīgs un mums uz to ir jāreaģē, bet emocijas parasti ir saistītas arī ar domām, ko mēs pirms tam padomājām," tā Redliha. Situācijās, kad piezogas ļoti sakāpinātas emocijas, bieži vien tās izraisījušas jau iepriekš grūtības paredzošas domas. Klīniskā psiholoģe šajā laikā gan no vecākiem, gan kolēģiem dzirdējusi tipisko frāzi "ja es nevaru kontrolēt citas lietas, tad gribu vismaz, lai bērni mani klausa", un neizdošanās gadījumā seko emociju izvirdums.

"Mēs visi esam cilvēki, arī vecāki. Vecāki piedzīvo visu emociju gammu – gan dusmas, gan sašutumu, gan skumjas, gan sēras, gan trauksmi. Tam visi iziet cauri, vieni ātrāk, citi lēnāk," uzsver Redliha. Tas, kas šobrīd daudziem vecākiem jāmācās, – būt iecietīgiem attiecībā uz sevi, kā arī jāmēģina nepieļaut domāšanas kļūdas vai nostādnes, ka vienlaikus jābūt gan labai mammai/tētim, gan darbiniekam. Klīniskā psiholoģe iesaka šobrīd atvadīties no nostādnes, ka visām lomām jābūt izpildītām simtprocentīgi. "Mums noteikti ir jāsaprot, un mēs nevaram izlikties, ka mūsu sniegums būs kvalitatīvs gan bērna audzināšanā, gan darbā. Arī darba devējam ir jāsaprot, ka darbs nebūs tik produktīvs, tas vienkārši nav iespējams – tāpēc arī ikdienā bērni ir bērnudārzā un vecāki ir darbā," paskaidro Redliha.

Kā zināms, ikdiena mājās daudziem šobrīd ir krietni atšķirīga no ierastā – vecāks strādā attālināti, sazvanoties ar kolēģiem video sapulcēs, kamēr līdzās esošais bērndārznieks pievērsies multfilmai vai kādai citai uzmanību novērsošai nodarbei. Ja vecāks ir aizņemts, tipiskas ir situācijas, kurās bērns prasa uzmanību, ik pēc 10–15 minūtēm raustot mammu vai tēti aiz piedurknes, un šie nereti ir brīži, kad emociju vadzis lūst. Klīniskā psiholoģe iesaka vecākiem parunāt ar kādu pieaugušo par to, kādas bijušas domas brīdī, pirms emocijas uzkāpušas tik augstu. "Visbiežāk tas ir darbs ar sevi un aprunāšanās ar sevi, pamanīt un paanalizēt, kas bija tas, ko es padomāju, kas bija tie tēli, – visbiežāk tas būs par to, ka visa ir par daudz, kāpēc tas notiek atkal, automātiskas domas, kas iziet caur prātu, un tās ir tās, kas galīgi nepalīdz ar situāciju tikt galā. Un tad ir vienkārša faktu analīze – kad liekas, ka ir briesmīgi un traki, tad var likt uz baltas lapas faktus, kas apstiprina, ka ir tik traki, un tā ir tā objektīvā realitāte, kurā mēs visi esam. Pirmo reizi bērna dzīves laikā un daudzu citu dzīves laikā ir ārkārtas situācija, mēs nezinām, kad tā beigsies, un tā ir visā pasaulē – tie ir tie fakti," iesaka Redliha.

Vecāki piedzīvo visu emociju gammu – gan dusmas, gan sašutumu, gan skumjas, gan sēras, gan trauksmi. Līga Redliha, klīniskā psiholoģe

Apkopojot objektīvos faktus, tie apstiprinās situācijas sarežģītību – strādāt no mājām, ja ir mazi bērni, ir grūti, jo viņi nesaprot laika strukturēšanu. Turklāt šajā situācijā arī pieaugušajam ir normāli justies nogurušam, dusmīgam un ik pa brīdim domāt, ka ir grūti savaldīties. Taču pretī jāliek arī pozitīvie fakti, pieslēdzot prātu, – jāizceļ tas, ka ir paveicies, jo darbs vēl ir, iespēja attālināti strādāt ir dāvana, turklāt ģimenē visi ir veseli. Ja atkal piezogas "pret" emocijas par to, ka esi slikts vecāks un netiec galā, apzinies, ka neesi vienīgais un ar maziem bērniem tik tiešām ir grūti – tie nav pusaudži, kas zina, kas ir pašdisciplīna, un prot sevi paši nodarbināt. "Mazi bērni tāpēc ir mazi, ka viņiem ir vajadzīga 24/7 uzraudzība līdz septiņu gadu vecumam," atgādina klīniskā psiholoģe.

Vecākiem arī jāapzinās, ka ir svarīgi nevainot sevi pie tā, ka neizdodas tikt galā ar sev uzliktajiem mērķiem īslaicīgi, jo ārkārtas situācijā augstā latiņa attiecībā uz sevi kā mammu vai tēti nav sasniedzama ar uzviju, ja, piemēram, datorā noskan tinkšķi no darba čatiem, kas arī sauc pēc uzmanības. Ja piezogas domas par vissliktāko scenāriju un kāpj trauksme, jācenšas iepauzēt šīs domas. "Noteikti ir svarīgi vienkārši fiksēt, kas ir tas, kas notiek, ka es eju pa sliedēm, kas ved uz katastrofu, bet – stop! – Latvijā cilvēki vēl nemirst, ir valstis, kurās situācija ir vēl trakāka un briesmīgāka," norāda Redliha. Šajā laikā svarīga ir arī rutīnas izstrādāšana – tā radīs drošības sajūtu kā vecākiem, tā bērniem, ja viņi zinās, kas sagaida, un atgūs kontroli. "Maziem bērniem, īpaši līdz četru piecu gadu vecumam, tas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo citādi viņi jutīsies nedrošāki. Tad, kad jūtas nedroši, viņš kļūst niķīgāks, pieaugušie meklē informāciju un veidus, kā bērnu varētu kontrolēt, un bērni var meklēt veidus, kā dabūt vecāku uzmanību, kā vecāks varētu viņus mierināt, un tā ir normāla bērnu reakcija šajā situācijā," nepieciešamību pēc dienas ritma pamato klīniskā psiholoģe.

Maziem bērniem neierastā situācija ir grūtāka, jo viņi nesaprot, kāpēc uz bērnudārzu nedrīkst iet, jāatrodas mājās, kur visu laiku ir arī abi vai kāds no vecākiem. "Tā ir arī realitāte, un nevajag izlikties, ka tā nav, – bērni pavada vairāk laika ekrānierīcēs. Droši vien tas ir viens no veidiem, kā izdzīvo gan vecāki, gan citi mājinieki, un arī paši bērni to izmanto. Es domāju, ka nav vajadzības sevi ļoti par to šaustīt, bet būtu vērts, ka vecāki tomēr arī ik pa laikam pasekotu, kas ir tas, ko bērni redz šajās ekrānierīcēs," vēl vienu šībrīža situācijas aspektu izceļ Redliha. Vecākam gan sevi nevajag šaustīt, ka ierastās stundas vietā bērns pie multfilmām dienā pavada krietni ilgāku laiku, – tas ir īslaicīgi, pēc tam, kad pašizolācijas laiks būs noslēdzies, ģimene to kompensēs ar daudz pavadīta laika kopā ārpasaulē, pie dabas un garās pastaigās.

Vecāku vainas apziņa un trauksmainās domas – apzināmies iespēju robežas

Viena no pašreizējās situācijas blakusparādībām vecāku vidū ir vainas apziņa par to, ka mazais bērns ir spiests vairāk laika pavadīt viens. Klīniskā psiholoģe iesaka vainas apziņu līdzsvarot, pielietojot iejūtību un līdzjūtību pret sevi, kas var būt "zāles" negatīvajām domām un emocijām, jo tās jāmēģina aizgaiņāt. Jāapzinās, ka šobrīd nav citu iespēju – šobrīd ir ierobežota iespēja meklēt papildspēkus, kas palīdzētu bērnu pieskatīt. "Četrgadīgais varbūt var vairāk kaut ko patstāvīgi būvēt vai krāsot, viņš prasīs mazāk laika, bet divarpus gadus vecs bērns – viņam vajag uzmanību, viņš nespēs noturēt to ilgāk par 15 minūtēm, ja būs atstāts viens pats," norāda Redliha. Mazam bērnam pieaugušo vajag, tā ir viņa vajadzība, un ekrāns ir kaut kas, kas novērš uzmanību brīžos, kad mammai vai tētim vajag laiku sev.

"Viens no veidiem, kā strādāt ar vainas izjūtu, ir vienkārši uz baltas lapas uzvilkt apli un saprast, cik daudz tās vainas ir man un cik daudz ir apkārtējā situācijā, valstī, valdībā un pasaulē, un tad vaina noteikti sadalīsies. Visbiežāk šo vainas sajūtu uztur doma, ka esmu viens par to atbildīgs. Tā noteikti nav taisnība. Ja tā būtu tikai mammas atbildība, tad viņa to šādā veidā noteikti nedarītu, tam pievienojas gan valsts, gan situācija, gan citu cilvēku atbildība par to, ka bērns tik daudz laika pavada pie ekrāna," stāsta Redliha. Palīdzēt noteikti var apziņa, ka arī ārkārtējā situācija reiz beigsies un nekas neilgst mūžīgi.

Nav jāmēģina izpildīt visu par 100 procentiem. Līga Redliha, klīniskā psiholoģe

"Tā ir objektīvā realitāte lielai daļai vecāku – emocionālā ziņā bērni zināmā mērā tiek pamesti novārtā. Mēs parūpējamies par bērnu drošību un fiziskajām vajadzībām, bet emocionālo kausu pildām tik, cik šobrīd varam. Šobrīd mēs varam izdarīt tik, cik mēs varam, un es ticu, ka nevienam vecākam nav tāda nolūka, ka viņš šobrīd tikai strādās, bet bērns lai tiek galā, kā māk. Nevienam nav tādas domas, visi vecāki mīl savus bērnus un gādā, bet ir svarīgi arī parūpēties par ikdienu un ģimenes nodrošināšanu – šis ir tas balanss un raušanās uz pusēm, jo, ja darba nebūs, būs vēl briesmīgāk," norāda Redliha.

Vainas apziņai līdzās esoša ir arī trauksme, kas piezogas un ar kuru tikt galā vecāki mēdz vien īslaicīgi. Klīniskā psiholoģe norāda, ka viena vienkārša ieteikuma, kā tikt galā ar trauksmi, nav, taču domas, ka darbdienas būs grūtākas, ir gana reālistiskas. Redliha iesaka ņemt katru dienu pa vienai: "Tā ir milzīga prasme mācīties neuztraukties par kaut ko, kas vēl nav klāt, un vienlaikus saglabāt patiešām veselīgu saprātu un apziņu, ka tā diena pienāks, tas ir pietiekami reālistiski." Trauksmes mazināšanai vecāki var mēģināt pielietot uzmanības novēršanas metodi – palīdz elpošanas tehnikas, piemēram, dziļā elpošana, kas nomierina nervu sistēmu. "Tai brīdī, kad gribas (un tas jau būs darbdienā) kliegt uz bērnu, var iedomāties ciparu, 100 vai 1000, un galvā skaitīt atpakaļ ik pa 7, tas palīdz novērst uzmanību. Lasīt grāmatas, skatīties filmas, izmantot iztēli, domājot par kaut ko, kas bijis patīkams, vai domājot par to, kas būs," iesaka klīniskā psiholoģe.

Trauksmi uztur domas par to, ka viss būs briesmīgi, grūti un vecāks netiks galā, kas noved pie tā, ka trauksme aug arvien lielāka. Tāpēc svarīgi šobrīd ir pamanīt arī veiksmes un pozitīvo ikdienā: "Katru reizi, kad bērns tiešām paklausīja, katru reizi, kad viņš nolika savu šķīvi, katru reizi, kad mantas bija vietā, – tās mazās, mazās lietiņas. Un tās mums arī attiecībā uz sevi ir jāuzskaita – ka es pamodos laikā, ka biju mierīgs, ka man kaut kādu lietu izdevās 20 minūtes netraucēti darīt," skaidro Redliha. Tāpat nedrīkst aizmirst par uzmanības veltīšanu bērnam – vecāks sev kā mērķi var izvirzīt pavadīt netraucēti 20 minūtes ar bērnu kādā radošā nodarbē, atslēdzoties no darba pienākumiem un mājas darbiem. Arī tas mazinās vainas sajūtu un trauksmi, jo mazais cilvēks būs ieguvis neviltotu mammas vai tēta uzmanību tad, kad dienas ritmā to radis iegūt kādā bērnudārza nodarbībā.

Lai neizvirstu dusmu vulkāns, laikus jānovērš uzmanība

Nav noslēpums, ka ierobežotie apstākļi rada spriedzi vecākos, kas var novest līdz dusmu uzplūdiem bērna virzienā. Vecāks pēc tam jūtas vainīgs, ka nav spējis savaldīties, bet bērns – aizskarts. Tas noteikti nav labi ne pašam vecākam, ne bērnam. Klīniskā psiholoģe norāda, ka ir jāpieņem, ka pat vismierīgākajai mammai vai tētim var gadīties izvirst dusmās un nesavaldīties, taču jāatrod iekšējais mehānisms, kā pašam sev pateikt "stop". "Ir jāmeklē veids, kā pārslēgt uzmanību, un uzmanības pārslēgšana ir iekšējais dialogs ar sevi, ka es jūtu savas ķermeniskās dusmas, paliek karsts un dūres sažņaudzas. Tas ir nopietns signāls, ka dusmas patiesi ir lielas. To sajūtot, saku sev "stop", skatos ārā pa logu, novēršos – katram būs kaut kas savs, kas palīdz," iesaka Redliha.

Šobrīd mēs varam izdarīt tik, cik mēs varam, un es ticu, ka nevienam vecākam nav tāda nolūka, ka viņš šobrīd tikai strādās, bet bērns lai tiek galā, kā māk. Nevienam nav tādas domas, visi vecāki mīl savus bērnus un gādā, bet ir svarīgi arī parūpēties par ikdienu un ģimenes nodrošināšanu (..) Līga Redliha, klīniskā psiholoģe

Dusmu uzplūdā bez apstāšanās vēl nozīmīgi ir noķert īsto brīdi, kad nepieciešams novērst savu uzmanību, lai pēc tam nenožēlotu nesavaldību. Tam palīdz pat fiziska sastingšana, nekustēšanās, lai bērns redzētu, ka vecāku līdz baltkvēlei nenovedīs. "Ja mēs nemēģinām sevi uzkurbulēt, tad dusmas norimstas gluži tāpat kā jebkuras citas emocijas. Tās atnāk, mēs novērtējam situāciju kā grūtu un traku, un tās emocijas aizies, līdzīgi kā jebkuras citas. Tas ir mirklis, kurā mēs vienkārši sajūtam, ka bērns nāk un pārkāpj mūsu robežas, jo viņš pats nav apmierināts ar savām vajadzībām," skaidro klīniskā psiholoģe.

Redliha sarunā atgādina, ka šobrīd ir arī vecāki, kuriem klājas daudz grūtāk un smagāk – ir zaudēts darbs, bērns ar īpašajām vajadzībām netiek uz tik nepieciešamajām nodarbībām u. tml. Viņa aicina būt līdzjūtīgiem un apjaust, ka ir vērtīgi pieaugušajiem savā starpā grūtības izrunāt skaļi, atbalstot vienam otru. Nerunāšanas un palīdzības nemeklēšanas sekas var būt traģiskas – sadzīves konflikti, emocionāla un fiziska vardarbība ģimenē. Lai saglabātu psihoemocionālo veselību ārkārtējās situācijas laikā, kas nupat pagarināta vēl par mēnesi, nozīmīgi vairāk nekā iepriekš ieviest rutīnu, runāt ar citiem virtuāli vai ar telefona starpniecību un nekautrēties atzīt, ka ir grūti. Redliha atkārtoti uzsver: "Nav jāmēģina izpildīt visu par 100 procentiem."

Klīniskā psiholoģe arī norāda, ka katra vecāka paša domas, situācijas interpretācija ietekmēs rezultātu, kā ar šo situāciju katrs tiks galā. "Jo vairāk pamanām situācijas, kad rodas negatīvās, automātiskās domas attiecībā uz bērnu, jo labāk mēs varēsim regulēt emocijas. Jāmēģina atpazīt savas domāšanas kļūdas – mēs mēdzam pārspīlēt, mēdzam pieņemt pozitīvo kā normu, mēdzam izvirzīt milzīgas prasības, kam vajadzētu būt un kam jābūt. Un, ja to pamanām, tas ir ceļš uz to, ka varam savu emocionālo stāvokli uzlabot un emocijas mainīt. Turklāt jūs neesat vieni – atbalsts ir viena zvana attālumā draugam vai speciālistam," rezumē Redliha.

Tev jau ir aktīvs "DELFI plus" abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
  • Ik mēnesi vairāk nekā 80 rakstu un video materiālu
  • Analītisko rakstu sērijas un stāstniecības projekti
  • DELFI bez komercreklāmas
  • Videolekcijas un apjomīgs rakstu arhīvs
Abonē DELFI plus
par 2,99 eiro uz 4 nedēļām:
Kāpēc abonēt DELFI plus?
Esi DELFI plus abonents?

Tags

Centrs Dardedze Psihoemocionālā veselība Lasāmgabali DELFI plus Koronavīruss Covid-19 Bērndārznieka audzināšana
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form