Par dažādiem bērna vecumposmiem mēdz sacīt – tas ir trīs, četru, septiņu gadu krīzes vecums vai vienkārši "ai, tāds vecums", tomēr, kā uzsver speciālisti, bērna attīstību nevar "izraut" no konteksta pa gadiem. Šoreiz aplūkosim trīsgadnieka vecumposma īpatnības – kas būtu jāsaprot vecākiem un kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. "Cālis" konsultē ģimenes attīstības un kultūras centra "Alise" vadītāja, sociālais pedagogs Vineta Preisa.
Tematu par trīs gadus veca bērna raksturu, uzvedību "Cālis" forumā aizsāk kāda mamma: "Kādas problēmas jums ar bērniem šajā vecumā? Man joprojām turpinās izteikts mammas periods - cik ilgi? Nevaru ieiet blakus istabā, lai uzreiz nesāktu ļoti raudāt un skriet pakaļ. Prasa, lai tikai sēžu blakus. Visur un vienmēr! Godīgi, nav spēka vairāk. Un sācis mazliet izlaisties, krata man ar pirkstu, var mierīgi man uzkliegt, komandē (klusu, nerunā utt.) Manā skatījumā, audzinu normāli, nav izlaists (lai gan ļoti mīlēts bērns), skaidroju visas lietas un uzvedības, bet brīžam liekas, ka runāju ar sienu. Vēlētos dzirdēt kādus reālus piemērus un risinājumus. Paldies."
Atbild Vineta Preisa:
"Sava mazuļa trīsgadnieku vecumposms nereti sagādā pārsteigumus pat visrūpīgāk sagatavotajiem vecākiem. Bieži nākas apjaust, ka tad, kad teorija saskaras ar reālo dzīvi, tās īstenošana prasa attieksmi un rīcību, kāda nav bijusi iepriekš paredzama. Raugoties reklāmās redzamo smaidīgo un laimīgo ģimeņu attēlos, rodas aplams priekšstats, ka bērns ir vienīgi vecāku iepriecinātājs un labas uzvedības iemiesojums. Tas, kā vecāki kopā ar savu bērnu izdzīvo šo patiesībā ļoti interesanto vecumposmu, lielā mērā ir atkarīgs no vecāku kopējās dzīves uztveres un attieksmes pret sevi, bērnu un sabiedrību kopumā jau no mazuļa pirmajiem dzīves mirkļiem.
Mūžīgās jaunības meli un patiesības 
