Mammas no Japānas dalās dzīvesgudros noslēpumos par bērnu audzināšanu

Par to, kā bērnus audzina Japānā un ko būtu vērts mācīties no šīm mammām, vēsta portāls "Ihappymama". Lūk, pieci noslēpumi par bērnu audzināšanu!

Japānā nav pieņemts bērnus līdz trīs gadu vecumam nodot bērnudārzā, tāpat kā uzticēt viņu audzināšanu vecmammām vai auklēm. Līdz minētajam vecumam bērns burtiski ir viens vesels ar mammu: viņi kopā guļ, mamma ilgstoši bērnu nēsā slingā. Tāpat Japānā pirmsskolas vecuma bērnus nav pieņemts rāt. Mātei viņas bērns ir ideāls, un viņa to pieņem ar mīlestību un piecieš visu, ko viņš dara.

Šāda pieeja bērna audzināšanai ir visai tālu no visatļautības, kas pēdējā laikā ir visai izplatīta Rietumos. Tā bērnā veido sajūtu par to, cik viņš ir vajadzīgs, ka ir mīlēts un labs. Un viņš ļoti negrib sagraut šo tēlu un sarūgtināt mammu. Un to arī dēvē par "amae". Mēģinot iztulkot šo vārdu, tas varētu būt "pieķeršanās", "atkarība no tuvāko cilvēku mīlestības". Tā arī ir galvenā mijiedarbība starp vecākiem un bērniem: bērni pilnībā var paļauties uz vecākiem un nevēlas viņus sarūgtināt, bet seniori saņem rūpes no pieaugušajiem bērniem.

Kāds varbūt jau ir dzirdējis par japāņu sistēmu bērnu audzināšanā – "ikudzi". Tā paredz: "Bērns līdz piecu gadu vecumam ir Dievs, līdz 15 gadu vecumam – kalps, no 15 gadu vecuma – vienlīdzīgs". Bet daudzi nesaprot, par ko īsti tiek runāts.

Bērnam līdz piecu gadu vecumam tiek piemērots noteikums "amae". Pirmajā etapā mazuli ieskauj beznosacījuma mīlestība un atbalsts. Nekur tā nezūd arī otrajā etapā. Kad bērns paaugas, sākas viņa socializēšana, kad viņam jāsaprot, ka sabiedrības intereses ir augstākas par konkrēta cilvēka interesēm. Vecāki palīdz viņam sabiedrībā iegūt savu vietu.

Japāņu skolās, kur ievērojamu lomu ieņem ne tikai izglītošanās, bet arī audzināšana, pilnībā nepastāv konkurence. Bērnus nav pieņemts salīdzināt vienu ar otru un kādu izcelt augstāk par citiem. Sacensības gars nepastāv arī skolas sporta sacensībās.

Lai gan, galvenokārt, ar bērnu audzināšanu nodarbojas māte, liela nozīme tiek piešķirta arī bērna attiecībām ar vecākajiem ģimenes locekļiem – vecmāmiņām, vectētiņiem un citiem radiem. Asins saistes Japānā ir ļoti svarīgas. Ģimene ir "amae" vieta, tādēļ bērns vienmēr jūtas drošībā, aprūpēts un mīlēts. Attiecības starp paaudzēm šajā valstī ir ļoti siltas un tur ir pieņemts pēc padoma vērsties pie senioriem.

Ikeno Osamu grāmatā "Japāna. Kā to izprast" tiek aprakstīts interesants eksperiments. Mammas no Japānas un Eiropas palūdza kopā ar bērniem salikt piramīdu.

Mammas no Japānas bērniem parādīja personīgo piemēru, kā tas darāms, bet pēc tam palūdza bērnus to salikt. Ja bērnam neizdevās, parādīja piemēru vēl vienu reizi. Bet mammas no Eiropas vienkārši sīki un smalki paskaidroja bērniem, kā tas darāms. Bet pēc tam pieprasīja no bērniem, lai viņi piramīdu saliktu patstāvīgi.

Japāņu mammas neko no bērniem tiešā veidā nepieprasa. Viņas ar personīgo piemēru it kā uzvedina bērnu uz nepieciešamo darbību.

Lai dzīvotu sabiedrībā, ir jāciena jūtas un citu cilvēku intereses. Tā bērniem māca japāņu mammas. Un kā vienmēr, dara to ar savu piemēru. Proti, viņas ciena savu bērnu jūtas un intereses.

Tāpat audzināšanā bieži tiek iesaistīti emocionālie elementi. Piemēram, ja bērns lauž mantu, mamma nesāks viņu kaunināt, sakot, ka tā rīkoties ir slikti, bet rotaļlieta maksā dārgi. Viņa sacīs: "Skaties, mantiņai sāp, tā sāks raudāt".