Viena no populārākajām metodēm vēl no vecmāmiņu laikiem, kā atvadīties bez asaru izliešanas – novērst mazuļa uzmanību no vecāka, kurš dodas prom, uz kaut ko citu. Kamēr bērns ir aizņemts ar jauno grāmatiņu, rotaļlietu, multfilmu vai saldumiem, mamma vai tētis ātri "izkūp gaisā". Metode ir efektīva, bet visai bīstama ilgstošā perspektīvā. Kā iemācīt bērnu atvadīties no vecākiem bez asarām? To portālā "Parents" skaidro ģimenes psiholoģe Nataļja Vinogradova.
Astoņi iemesli, kāpēc aizbēgt neatvadoties ir slikti
Mazulim
- Viņš redz, ka vecāki baidās no atvadām, un secina, ka šķiršanās – tas ir kaut kas nepatīkams, un pat briesmīgs. Tieši tāpēc bērns no visa spēka cenšas noturēt sev apkārt visu ierasto un mīļo (ieskaitot vecākus). Turklāt viņš patērē daudz spēka, lai izkontrolētu, kas viņam jau ir, bet enerģijas jaunu zināšanu apguvei un jaunām iepazīšanās vairs nepietiek, kā rezultātā mazulis var sākt noslēgties sevī.
- Viņš pārdzīvo, ka vecāki viņu uzskata par pārāk vāju personību, lai viņš tiktu galā ar nopietnām jūtām. Viņš var samierināties ar to, ka viņš ir "vājš" un "ievainojams", un uzvesties kaprīzi un atdarināt pavisam mazu bērniņu, bet var arī sākt aktīvi pierādīt, cik ir spēcīgs un patstāvīgs, izmantojot agresīvu uzvedības modeli pret to cilvēku, ar kuru palicis, kad vecāki ir devušies prom.
- Viņš ir greizsirdīgs uz lietām un vietām, kur devušies vecāki (darbs, draugi, veikals, frizieris). Viņam šķiet, – ja vecāki slepus no viņa aizbēg, tātad, viņi kaut ko mīl vairāk, nekā bērnu, kurš palicis mājās vai dārziņā. Tā rezultātā mazulim ir grūti iemācīties cienīt vecāku darbu un atpūtu.
- Viņš jūtas nepilnvērtīgs ģimenes loceklis, viņu piemāna, bet tas nozīmē, – ar viņa jūtām nerēķinās.
Vecākiem
- Bērns, kurš ar aizdomām raugās uz jauniem kontaktiem, arvien stiprāk un stiprāk pieķeras mammai, neļaujot viņai atiet ne soli no mazuļa.
- Bērns, kurš ar savu agresīvo uzvedību pierāda, ka viņš ir pietiekami liels un stiprs, lai ar viņu runātu nopietni, sagādā daudz raižu, strīdoties ar mammu, tēti un vecmāmiņām, auklēm un audzinātājām.
- Bērns, kurš ir greizsirdīgs pret vecāku darbu un citām lietām, piespiež viņus sadalīt dzīvi divās daļās "ģimene" un "darbs", un izjust vainas sajūtu.
- Bērns, kurš pamanīs, ka viņu māna, var sākt manipulēt un vienmēr atradīs veidu, kā vecākus piespiest pārdzīvot, nervozēt un nokavēt sev svarīgas tikšanās: ar asarām, sliktu miegu, apetīti un uzvedību.
Atvadīšanās brīdis
Bērnam prasme atvadīties un palaist mammu no sevis prom nebūt nav tāds nieks, bet svarīgs mirklis šajās attiecībās, norāda psiholoģe. Lai atrastu mierīgas un "noderīgas" atvadu ceremonijas recepti, jāatceras, ka mēs zinām par bērna vēlmēm, un jāpadomā par to, ko vēlamies paši.
Bērns grib:
- zināt, kur iet mamma;
- zināt, kad viņa atgriezīsies;
- būt pārliecinātam, ka ar viņu nekas neatgadīsies;
- būt pārliecinātam, ka ar mammu nekas nenotiks.
Pieaugušais vēlas:
- nodrošināt mazuļa drošību;
- nenokavēt tur, kur jādodas;
- atstāt bērnu labā noskaņojumā;
- atgriezties un ieraudzīt bērna acīs prieku par atkalredzēšanos.
Kā atvieglot īslaicīgo šķiršanos no bērna
Lai tu nenokavētu un vienlaikus būtu iespēja normāli atvadīties no bērna, ierēķini papildu laiku – no piecām līdz 10 minūtēm (vairāk arī nevajag, ja vien nevēlies šo atvadīšanās ceremoniju pārvērst veselā dienas notikumā).
Pasaki bērnam godīgi, taču vienlaikus īsi un kodolīgi, kur un kāpēc tu dodies. Piemēram: "Es eju uz frizētavu, lai nokrāsotu matus" vai "Es braukšu uz darbu – drukāšu tur datorā...".
Sniedz precīzu atbildi, kad tu atgriezīsies. Nav nepieciešams runāt par pulksteņa laiku stundās: mazam bērnam, visticamāk, tas neko neizteiks. Var pateikt tā: "Atnākšu, kad tu būsi paēdis, pastaigājies un pagulējis". Bērnam ir saprotami konkrēti notikumu apraksti, pēc kuriem viņš pats nosaka tavu atgriešanās laiku un mierīgi to varēs sagaidīt.
- Vecākus nelabprāt no acīm izlaiž ne tikai mazulīši, bet arī lielāki bērni. Te, piemēram, vari iepazīties ar vienu reālu pieredzi, cik izmisusi mamma ir par savu septiņgadnieku, kurš burtiski karājas viņas brunčos.
Pastāsti bērnam, ar ko viņš paliks un galvenais – ko darīs: "Tu paliksi ar vecmāmiņu. Jūs paēdīsiet, pēc tam iziesiet pastaigāties, pēc tam paspēlēsieties, bet vēlāk kopā mani sagaidīsiet".
Neuzpērc bērnu! Nesoli bērnam iepriekš balvas par to, ka viņš tevi palaiž ārā no mājas, bet, ja viņš palūdz kaut ko atnest, neatsaki. Ja izpildīt viņa lūgumu nav iespējams, labāk arī uzreiz par to viņam pasaki. Ja mazulis nekad tev neko neprasa, laiku pa laikam atnes viņam kādu mazu, patīkamu lietiņu (cepumiņu, ledenīti, interesantu blociņu), lai viņš zinātu: pat tad, kad esi tālu prom no viņa, tu vienalga par viņu atceries un gatavojies satikšanās.
Apskauj bērnu uz atvadām! Ja tu, baidoties no bērna asarām, centies no mājām iziet nemanāmi, bērns var padomāt, ka tu pats baidies no šķiršanās, un vēl trakāk – ka nemaz neatgriezīsies. Vienmēr atrodi dažas minūtes, lai silti apskautu bērnu, maigi noskūpstītu un pateiktu dažus atvadu vārdus: "Atā, atā! Es arī skumšu un vakarā ļoti gribu redzēt tavu smaidu".
Ko nedrīkst teikt, atvadoties no bērna
Kā norāda psiholoģe, pastāv frāzes, kas var spēcīgi kaitēt bērna trauslajai psihei, un kuras izmisušie vecāki tomēr regulāri lieto. Tās visas satur:
Pārmetumus par to, ka bērnam agrāk patikusi audzinātāja (vecmāmiņa, aukle, dārziņš utt.), bet tagad viņš vairs negrib ar viņu palikt. Piemēram, "Tu taču pats teici, ka ar omīti ir labi, kāpēc tad tagad negribi pie viņas braukt?"
Šantāžu un draudu bērnam kaut ko liegt (rotaļlietas, dāvanas, izklaides), ja reiz viņš negrib tevi palaist. Piemēram: "Nelaid mani uz darbu – nepirksim tev jaunu mašīnīti, jo mums nebūs naudas!". liedz bērnam
Tevis paša lūgumus un pierunāšanu tevi palaist. Piemēram: "Nu, lūdzu, vai drīkstu beidzot doties uz darbu? Es jau sen kā tevis dēļ kavēju!"
Pārmetumus par to, ka ir jākaunās par raudāšanu, ka bērns jau ir izaudzis, bet tas nozīmē, – viņam jāuzvedas kā pieaugušajam. Piemēram: "Tu jau esi liels puika – kā tev nav kauna raudāt!"
Iebiedēšanu, ka gadījumā, ja histērija tiks turpināta, tu neatgriezīsies pēc bērna un pametīsi uz visiem laikiem. Piemēram: "Ja čīkstēsi – aiziešu no tevis un vispār vairs neatnākšu!"
Atceries, ka šāda veida izteicieni sevī praktiski ietver apsūdzību par to, ka mazulis neļauj vecākiem nodarboties ar kaut kādām savām lietām, bet tātad, – vienkārši traucē. Pieaugušie šādus vārdus saka tāpēc, ka nezina, kā vēl nomierināt kaprīzo bērnu, bet mazulis "dzird" tikai to, ka viņš ir traucēklis, līdz ar to piedzīvojot vainas sajūtu un, protams, vēl vairāk raizējas un pārdzīvo gaidāmo šķiršanos.
Kā izvairīties no skaļām scēnām un manipulācijām pie atvērtām durvīm
Nepieprasi bērnam pārtraukt histēriju, "atkratīties" un atvērt tev durvis: pats mazulis apstāties šādā situācijā nevarēs, jo ar savu īpašo uzvedību viņš pasargā sevi no trauksmes. Palīgos var nākt atvadīšanās rituāli: vienkārši ievēro noteiktu darbību kārtību, turklāt darot visu mierīgi, draudzīgi un nesteidzoties, rekomendē psiholoģe.
Tātad, kad ej prom:
- Uz divām trim minūtēm paņem mazuli rokās;
- Apskauj, noskūpsti un saki, kur tu ej un kad atgriezīsies;
- Palūdz bērnam atnest tavu somu (atslēgas, lakatiņu, salvetes utt.);
- Saki "paldies" un "atā-atā";
- Ja bērns turpina raudāt, paskaidro, ka tu jūties ļoti slikti, jo viņam ir skumji, taču neko nevar izdarīt un nāksies vien uz neilgu laiku šķirties;
- Visbeidzot, – nodod bērnu tam pieaugušajam, ar kuru viņš paliek, un ej prom.
Tāda uzvedība bērnam māca uzticēties pieaugušajam (viņš labi zina, ka mamma ies prom, kur tieši viņa dosies un kad atgriezīsies). Uzticēšanās mazina trauksmi, un mazulis jūtas daudz mierīgāks.
Kā atvadīties no bērna dārziņā
Pat ja tev šķiet, ka esi labi sagatavojis mazuli bērnudārza gaitām, var gadīties tā, ka viņš tevī burtiski ieķeras un sāk čīkstēt, kad centies viņu atstāt grupiņā vienu ( pie kam gatavošanās dārziņam un ceļš uz to pagājis salīdzinoši mierīgi). Adaptācija no mazuļa prasa milzu pūliņus. Un viņa vētrainā reakcija var nozīmēt nepavisam ne to, ka tur ir slikti, bet to, ka viņš ne īpaši viegli panes šo atvadīšanās no vecākiem procesu. Tāpēc tavs uzdevums ir mazuli atbalstīt.
Dodoties uz bērnudārzu, iedod mazulim kādu nevajadzīgu atslēgu (ieliec to viņa apģērba kabatā) un pasaki, ka bez atslēgas tu mājās netiksi. Tas bērnam sniegs pārliecību, ka viņam obligāti atnāks pakaļ.
Paslēp bērna apģērba kabatā kādu kabatslakatiņu, kas iesmaržināts ar tavām iecienītajām smaržām: bērnam šī smarža atgādinās par tevi visas dienas garumā.
- No kāda vecuma bērnu ieteicams sākt vest uz bērnudārzu, uzzini šajā rakstā, kur par minēto tēmu viedokļos dalās vairāki psihologi.
Atvadu laikā izvairies no galējībām: neskrien prom, tiklīdz bērns pārkāpis grupiņas slieksni, bet arī neatvadies pusstundas garumā, ar lakatiņu cenšoties notraust sev asaras. Mierīga sejas izteiksme, pāris vārdu audzinātājai un maigs skūpsts – tas ir tas, kas mazulim vajadzīgs.
Bērnam obligāti ir jājūt tava ieinteresētība par to, kas notiek viņa dzīvē. Vedot mazuli mājās, obligāti pavaicā, ko viņš dārziņā darījis, kādas rotaļas un nodarbības dienas laikā bijušas. Ar katru dienu viņš centīsies priecāties par visu vairāk un vairāk.
Pat ja esi noguris pēc darba un stipri aizkaitināts, pacenties to neizrādīt bērnam. Aizej ar viņu uz bērnu rotaļlaukumu vai parku, kaut tikai pusstundiņu, – lai viņš jūt, ka tikšanās brīdis ar viņu tev ir kā svētki.
