Ja ieradums atdarināt pieaugušos bērna uzvedībā nostiprinās jau šūpulītī, tad zelta laiks rotaļām ar kādu tēlu imitāciju pa īstam pienāk ap divu gadu vecumu. Tieši šajā laikā, kā skaidro psihologi, bērns apgūst prasmi pārvērst savus iespaidus simbolos, proti, iedomāties sevi neesošās situācijās, kurās pats nemaz nav piedalījies, izdomāt neesošus priekšmetus... Tas nozīmē, ka turpmāk, ja vecāki kādu brīdi nav klāt, viņš pats var izklaidēties, rotaļājoties tādās spēlēs, kurās parasti ir piedalījusies arī mamma vai tētis, portālā "Parents" skaidro psiholoģe Anna Razumihina.
Atdarinu – tātad eksistēju!
"Kad meita atgriežas mājās no bērnudārza, viņa uzreiz skrien pie brālīša. Viņa ar brāli paslēpjas bērnu istabā un sāk spēlēt mammas lomu, prot, mani. Pārsteidzoši, bet es atpazīstu pašas basi un intonāciju, it kā kāds manu balsi būtu ierakstījis diktofonā," stāsta trīs gadus vecas meitenītes mamma.
Psihologi uzsver, ka šādas rotaļas ir ārkārtīgi svarīgas mazuļu attīstībai, jo bērnam māca pārvērst vizuālo informāciju mentālā līmenī, proti, saprast to, un tas vēlāk ļoti noderēs, apgūstot rakstīt un lasīt prasmes. Šī imitēšana, kas tik ļoti aizrauj mazuļus, ir viens no svarīgākajiem psiholoģiskās nobriešanas rezultātiem. Bērns vecumā no diviem līdz četriem gadiem ir spējīgs atdarināt mammu un tēti tikai tāpēc, ka viņš jau ir sapratis, ka nav ar vecākiem viens veselums. Un šīs, no pirmā skatiena vieglprātīgās rotaļas, palīdz bērniem noteikt savas personības kontūras, tāpat kā mēs pārbaudām telpu ar pieskārienu, pārvietojoties tumšā istabā.
Rotaļas ar pieaugušo imitācijas elementiem ietver arī citas iespējas bērna attīstībai. Piemēram, gatavojot vakariņas savām lellēm, meitenes neapzināti apgūst pārtikas higiēnas noteikumus.
Lomas meitenēm un zēniem
Aptuveni trīs gadu vecumā sākas Edipa kompleksa laiks: bērns apzinās savu piederību konkrētam dzimumam, un viņam iestājas hipersievišķības un hipervīrišķības rotaļu periods. Mazās lēdijas bezgalīgi virpuļo gar spoguli, bet mazie kundziņi lasa laikrakstus (tas nekas, ka tie ir kājām gaisā) un uz dārziņu vēlas doties ar tēta kaklasaiti ar kaklu. Tomēr vīriešu un sieviešu uzvedības stereotipi ne vienmēr ir tik skaidri: daudz kas ir atkarīgs no piemēriem, kurus bērni ikdienā novēro savās mājās, norāda psiholoģe.
"Mūsu tētis ir aizrāvies ar ēst gatavošanu. Tāpēc arī mūsu divi dēli dievina darboties gar katliem," stāsta mamma Veronika. Sastopamas arī citas situācijas. "Man bieži nākas strādāt mājās. Mans dēls bieži mani redz šujam. Un viskarstākā viņa vēlēšanās – iemācīties šūt. Dabiski, es viņam skaidroju, ka daudzi slaveni mākslinieki ir vīrieši," savā pieredzē dalās kostīmu māksliniece Renāte.
Raugoties no sociālā viedokļa, daudziem nešķiet īsti normāli, ja zēns kopē savu mammu. Bet satraukumam nav pamata! Ja tavs dēlēns vienā dienā nolēmis būt meitene, ievilcis pēdiņas mammas laiviņkurpēs un uzkrāsojis lūpas, tas ir normāli, uzsver psiholoģe. Tā ir vien maza ekskursija sieviešu pasaulē. Kā likums, zēni atdarina mammas tikai tādēļ, lai noskaidrotu, ko īsti nozīmē pretējais dzimums. Kad viņi vairāk vai mazāk ir precīzi identificējuši visas tā priekšrocības un trūkumus, viņi mierīgi atgriežas pie ierastajām "vīriešu" nodarbēm. Un, starp citu, viņi bieži izsmej meiteņu rotaļas.
Zāles pret bailēm
"Meitām ir trīs un pieci gadi. Viņām ļoti patīk spēlēties "bērnudārzos": izsēdina lelles uz grīdas, bet pēc tam kliedz: "Ei, tu! Prom no šejienes! Ej kaktā!" Un man kļūst nelabi: vai patiešām tur pret bērniem tik slikti izturas?" atklāj kāda mamma. Nepavisam ne obligāti tā arī ir, mierina psihoanalītiķi. Galu galā rotaļas ir kā nomoda sapņi: tajos rūpīgi ielūkojoties, var saskatīt daļiņu no bērna bailēm, kompleksiem un konfliktiem, ar kuriem bērns dienas laikā saskaras. Bērnudārza audzinātāja bija sanervozējusies un pret bērniem izturējusies ne tik taisnīgi? Viņi no jauna izspēlē šo scēnu ar ar pārspīlētu cietsirdību, lai kompensētu savu zaudējumu no piedzīvotās netaisnības izjūtas. Kaunināt bērnus, kuri parāda cietsirdību šādās rotaļās, ir bezjēdzīgi. Tā vietā, lai raustītu bērnu: "Tu esi ļauns, tūliņ pat to pārtrauc!", labāk ar smaidu sejā pateikt: "Oho! Nu gan tavai lellei šodien tika!".
Atdarināšanas mazā ābecīte
Atdarināšanas mākslu jaundzimušie sāk apgūt burtiski pirmajās dzīves dienās.
- 36 stundu vecs mazulis: pētnieki apliecina, ka pat tik neapzinātā vezumā bērns var imitēt prieka, skumju vai pārsteiguma izteiksmi;
- trīs nedēļu vecs mazulis: ja bērnam parāda mēli, viņš pretī parādīs savējo (arī šī bērna reakcija ir apstiprināta ar zinātniskiem eksperimentiem);
- ap trīs mēnešu vecs zīdainis: bērniņš ir spējīgs attēlot visa spektra mīmikas cilvēku sejās, kā arī galvas kustības;
- pēc trīs mēnešu vecuma: viņš ik pa laikam novēršas no cilvēkiem, lai atklātu sev priekšmetu pasauli;
- ap deviņu mēnešus vecumu: bērns vēlas iegūt dažus "pieaugušo" dzīves atribūtus (telefonu, matu suku, zobu suku) un cenšas tos izmantot;
- ap divu gadu vecumu: viņš piedalās ģimenes dzīvē, kopē vecākus un vienlaikus apgalvo, ka visu dara "pa īstam";
- pēc trīs gadu vecuma: bērna apzinās, ka kaut ko var darīt "prieka pēc". Iestājas "atdarināšanas ēra".
