Mazulim svešu bērnu 'draudzēšanās' rada diskomfortu. Psiholoģes ieteikumi
Foto: Shutterstock

Ir bērni, kuri pasaulei un visam svešajam ir ļoti atvērti, bet ir bērniņi, kuri labāk visu novēro no malas. Un nevienā gadījumā nevar teikt, ka tikai tas vienīgais ir pareizais. Nē, katrs bērns ir personība, ar tikai sev raksturīgajām īpašībām. Bet kā sadzīvot pasaulē, kā veidot attiecības ar vienaudžiem, kā pareizāk rīkoties vecākiem? Pēc padoma par mazu bērnu savstarpēju attiecību veidošanu taujā kāda mamma, kurai atbildi sniedz psiholoģe.

"Man ir gadu un trīs mēnešus vecs bērns. Kā būtu pareizi rīkoties situācijās, kad citi līdzīga vecuma bērni nāk klāt manējam, nostājas 15-20 cm attālumā, stāv un skatās sejā, pēc brīža sāk aiztikt mana bērna drēbes, rokas, cepuri. Manam bērnam šāda saskarsme nepatīk, tāpēc iet prom. Tas ir normāli? Kāpēc citi bērni tā dara un kādu uzvedību gaida no mana bērna? Kas man būtu jādara? Es saprotu gan svešos, kas nāk "draudzēties", gan savējo, kam nepatīk sveša seja tik tuvu savējai vai, ka viņu citi aiztiek ar rokām. Pagaidām mācu svešajam bērnam pamāt ar rociņu "čau!" (imitējot draudzīgu sasveicināšanos) un ļauju iet prom. Vai ir kaut kas labāks, ko viņa varētu darīt? Tas svešais taču tikai draudzēties grib.

Un otrs jautājums par mantu dalīšanu. Es savam bērnam mācu, ka katram bērnam ir savas mantas un svešas aiztikt nedrīkst, ja vien otrs pats labprātīgi nedod. Arī mans bērns drīkst pats izlemt, kam dot un kam nedot. Bet ir situācijas, kad sveši bērni nāk klāt un rauj manam bērnam mantas no rokām ārā. Un viņu vecāki neliekas ne zinis. Viņu filozofija, lai paši tiek galā vai arī uzskata, ka manam bērnam ir obligāti jādalās. Ko man un manam bērnam tādās situācijās darīt?

Mazulim svešu bērnu 'draudzēšanās' rada diskomfortu. Psiholoģes ieteikumi
Foto: Roy Sinai / cc

Un trešā situācija, ko darīt, kad citi bērni provocē? Bija gadījums, kad mazliet vecāks puika (vizuāli ap diviem gadiem) stāvēja un nelaida uz slidkalniņa. Mans bērns aizgāja prom, bet, vai tas ir pareizi – atkāpties? Un ja nu tas cits bērns iesistu vai pagrūstu manējo? Citu bērnu vecāki ļoti bieži nedara neko. Ko man darīt?" tā pēc padoma taujā mamma.

Atbild ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Aiga Ukstiņa:

"Paldies par jautājumiem. Dzirdu, ka jūsu aprakstā galvenā tēma ir par to, kā gadu un trīs mēnešus vecam bērnam veidot labvēlīgi attiecības ar citiem bērniem un kāda loma jums kā mammai būtu minēto situāciju veiksmīgā norisē.

Bērniem gada vecumā vislielākā interese ir izpētīt apkārtējo pasauli – gan dzīvo, gan nedzīvo. Pasauli bērni iepazīst caur maņām. Līdz ar to bērni šajā vecumā atklāj viens otru caur pieskārieniem – pienākot tuvu klāt, pieliekot roku pie sejas, mutes, acīm, drēbēm utml. Šajā vecumā bērni vēl nedomā kategorijās – "draudzēties – nedraudzēties", "dalīties - nedalīties" utml. Svešais bērns, tāpat kā jūsu bērns, izpēta objektus un var vēl pagaidām nezināt tādus jēdzienus kā "sasveicināšanās", "pieklājība", "personīgā telpa", "robežas". Tas ir pilnīgi atbilstoši šim vecumposmam. Kā arī izklausās, ka jūsu meitiņa atbilstoši savām spējām arī veiksmīgi risina šo problēmu – dodas projām.

Normāla reakcija tādos brīžos ir arī bērniem sākt raudāt un saukt mammu. Vecāku loma šajā situācijā ir būt tuvumā, ļaut pētīt pasauli visā daudzveidībā un kamēr abiem bērniem interesanti iepazīt vienam otru, tajā pašā laikā, ja iespējams, sekot līdzi un sniegt savu iesaisti, lai neviens no bērniem nepiedzīvotu ko nepatīkamu, piemēram, kā netīšu iebakstīšanu actiņā vai nāsī. Ļoti pozitīvi no jūsu puses ir, ka cenšaties meitiņai iemācīt pamāt vai sasveicināties ar otru bērniņu.

Mazulim svešu bērnu 'draudzēšanās' rada diskomfortu. Psiholoģes ieteikumi
Foto: Shutterstock

Dalīšanās ar rotaļlietām

Ļoti līdzīgi ir arī situācijā ar bērna rotaļlietām. Spēļu laukumā, situācijā, kad kāds cits bērns pienāk un paņem jūsu bērna mantu – mēs gribam iedot bērnam dažādas pieredzes. No vienas puses mēs varam bērnam teikt, "re, kā tavs zaķītis ir pie puisīša" un bērns bieži vien pastiepj roku un mierīgā veidā savu spēļu zaķīti paņem atpakaļ. Vai arī mēs gribam asistēt abiem bērniem šajā procesā un ar savu pieaugušā iesaisti, strukturēšanu palīdzēt atrisināt šo problēmu. Jo līdzīgi kā jūsu meitiņa, arī otrs bērns vēl nezina un nemāk risināt šādas situācijas. Mēs varam līdzīgi otram bērnam maigā balsī palīdzēt atdot mantu – "re, kāds zaķītis, re kā tu paskatījies uz zaķīti, tagad dosim zaķīti atpakaļ meitenītei"' un parasti bērni seko pieaugušā demonstrētai vadīšanai. Arī, tad, ja jūsu bērns izrauj kādam citam no rokām rotaļlietām, mēs darām tieši tādā pašā veidā – "re, kāda rotaļlieta, jā, paskatījāmies – tagad dosim puisītim atpakaļ".

Sociālie kontakti

Līdzīgi arī trešajā minētajā situācijā – pirmajos dzīves gados bērni vēl ir salīdzinoši neprasmīgi, nepieredzējuši sociālajos kontaktos. Arī, visticamāk, šis divus gadus vecais puisītis, nevar iztēloties, kamdēļ meitenīte pie viņa pienākusi un kas viņam tagad jādara. Šajos gadījumos mamma ir tā, kas seko savam bērnam līdzi un parūpējas par drošību vai situācijā, kad "kāds ir nogāzts uz dupša vai pabīdīts malā" mēs nevis baram puisīti vai dusmojamies uz pieaugušajiem, bet parūpējamies par savu meitiņu, nomierinām viņu, samīļojam un virzāmies tālāk pasaules izpētē, mainām fokusu uz kaut ko citu."

Source

Cālis.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!
Sludinājumi

Comment Form