Kad mēs pošamies miegam, cilvēka ķermeņa temperatūra samazinās, tādējādi tā palīdz ķermenim pielāgoties nakts mieram. Tiek izstrādāts melatonīns, viela, kas saka smadzenēm, ka laiks ir iet gulēt. Asinsspiediens samazinās, un sirds ritms paliek lēnāks, elpošana paliek retāka, un mēs ieplūstam miegā, lai naktī labi izgulējušies, no rīta moži celtos, un turpinātu ikdienas aktivitātes. Šis būtu ideāls, kā vajadzētu noritēt iemigšanai un gulēšanai. Taču nereti ir saslimšanas, kuras traucē mums kvalitatīvi gulēt un pat rada veselības un drošības riskus, norāda ārsts.
Saslimšanu grupa, kura saistās ar nevēlamu izmainītu uzvedību, nekontrolētām kustībām un sakāpinātu emocionalitāti, runāšanu, staigāšanu vai murgošanu, ir parasomnijas. Viena no biežākajām šīs grupas saslimšanām ir staigāšana miegā jeb somnambulisms.
Miega fāzes un traucējumi
Miegam tiek iedalītas divas pamata fāzes: REM (rapid eye movement) jeb ātro acu kustību miegs un NREM (non rapid eye movement) jeb neātro (lēno) acu kustību miegs, kuras nakts laikā mainās. NREM miega laikā raksturīgas acu kustību un muskulatūras tonusa samazināšanās, sirds ritma un elpošanas frekvences palēlināšanās. Šajā fāzē pamošanās ir grūta. REM miegu raksturo ātras acu kustības, izteikta muskulatūras tonusa samazinājums (atonija), šajā fāzē nosapņotais arī ir no rīta atsaucams atmiņā.
Somnambulisms ir miega ritma izmaiņa, kas norit NREM miega fāzē. Staigāšana miegā ir sastopama pamatā tikai bērnu un jauniešu grupā, vidēji 15 procenti bērnu naktīs mēdz staigāt miegā. Visbiežāk tas skar bērnus vecumā no 8 līdz 12 gadiem, taču arī citās vecuma grupās ir sastopama. Dažiem pacientiem ir sastopama vairāku parasomniju kombinācijas vienas nakts laikā – somnambulisms, miega terors (epizodes, kad pirmā nakts daļā pēkšņi, bērniņš pieceļas gultā un skaļi raud vai kliedz, bet nav pamodies), nakts murgi (kad pieceļas no slikta sapņa, ir apjukums un bailes) un citas.
Kā tas izpaužas
Biežākie simptomi nakts staigāšanai ir piecelšanās gultā, apsēšanās, runāšana, reizēm arī bērns var aiziet uz vecāku gultu, nostāvēt tur kādu laiku un tad doties atpakaļ gulēt. Šīs epizodes neatceras, bērns nav pamodies un neklausa norādījumiem. Ja staigāšana miegā ir reta (vienu vai divas reizes mēnesī) un bez izteiktas aktivitātes, tā var tikt nepamanīta. Taču ir reizes, kad mazie pacienti mēdz staigāt pa māju, iziet uz ielas, reizēm mēģināt izkāpt pa logu, tādējādi var nodarīt sev pāri – sasisties, nosalt. Biežums var sasniegt pat vairākas reizes nedēļā, zina stāstīt Dīriks.
Kā jau visas NREM parasomnijas, somnambulisms ir sastopams pirmajā nakts daļā, kad visaktīvākā ir NREM trešā fāze (kopā tiek iedalītas četras fāzes, kuras viena otru nomaina), kuru elektroencefalogrāfiski var konstatēt kā lēno viļņu miegu (SWS – slow wave sleep). Parasti staigāšana miegā izzūd pati no sevis pāris gadu laikā, sasniedzot pubertātes vecumu.
Ir konstatēta saistība, - ja kāds no vecākiem ir bērnībā miegā staigājis, tad iespēja, ka arī viņu bērniem būs šī kaite, ir apmēram 45 procenti. Galvenie faktori, kuri var ierosināt somnambulismu, ir miega deprivācija (nepareiza miega higiēna, kā rezultātā ir neregulārs un nepietiekams miegs), saslimšanas, kuras var veicināt pamošanos – miega apnoja, nemierīgo kāju sindroms, gastroezofagāla refluksa saslimšana un nereti arī bailes, ko izraisa bērna gulēšana citā istabā.
Kad jāsāk kreņķēties un meklēt speciālista palīdzību
Netipiska somanbulisma atšķiršana no citām saslimšanām reizēm ir grūta. Kādreiz tika uzskatīts, ka tas ir epilepsijas paveids, taču šobrīd šis pieņēmums mazinās. Nedrīkst aizmirst, ka ir arī epilepsijas lēkmes, kuras norit nakts laikā un klīniski var imitēt somnambulisma norisi, kā, piemēram, nekontrolētas roku un kāju kustības, skatiena sastingšana, kontakta iztrūkums, vokalizācija un apjukums.
Šādās reizēs jānokļūst pie neirologa pēc iespējas ātrāk un, iespējams, jāveic papildu izmeklējumi – elektroencefalogrāfija un polisomnogrāfijas.
Svarīgi ir vecākiem vai pašiem bērniem regulāri atzīmēt savu miega dienasgrāmatu, kas ietver atbildes uz šādiem jautājumiem:
- cikos iet gulēt un cikos pamostas;
- uzvedība nakts un dienas laikā;
- vai bērns guļ ar vecākiem vai savā gultā;
- vai ir diendusa;
- kāds ir ēšanas režīms;
- kā bērns aizmieg;
- cik reizes pamostas naktī;
- kādas ir darbības divas līdz trīs stundas pirms gulētiešanas.
Šāda dienasgrāmata būtu jāraksta vismaz divas nedēļas, lai pēc tam sarunā ar ārstu varētu precīzāk izsekot iespējamajiem somanbulisma veicinošiem faktoriem, iesaka neirologs.
Somnabulsima terapijā svarīgākais ir bērnu un vecāku izglītošana par miega higiēnu, par citu saslimšanu (kuras jau minēju agrāk) atpazīšanu, kuras var veicināt staigāšanu miegā, un vecākiem ir jāatceras, ka saslimšana ir ar labvēlīgu gaitu, kas ar laiku izzūd pat bez nopietnas terapijas.
Svarīgākais faktors ir drošas vides iekārtošana – durvju un logu rokturu aizslēgšana ar atslēgu, uz grīdas neatstāt spilvenus, pledus vai rotaļlietas, aiz kā bērns var paklupt un sasisties; trepju norobežošana; nepieļaut, ka bērns guļ divstāvu gultas otrajā stāvā.
Ja staigāšana miegā tomēr atkārtojas vairākas reizes mēnesī vai nedēļā jau ievērojot iepriekš minētos norādījumus par miega higiēnas sakārtošanu (iet gulēt vienā un tajā pašā laikā, pietiekams un ērts nakts miegs (bērniem jaunākiem par sešiem gadiem ir 10 līdz 12 nakts stundas, bet vecākiem – 8 līdz 10 stundas), divas stundas pirms iemigšanas neēst un nodrošināt mierīgu vidi bez ārējiem stimuliem kā televizora skatīšanās vai datoru spēļu spēlēšana, u.c.), tad ir iespēja 10 – 20 minūtes pamodināt bērnu pirms laika, kad viņš parasti naktī sāk staigāt, tādējādi izmainot miega fāžu ritmu. Šādi vairākas naktis pēc kārtas bērniņu pamodinot, var samazināt staigāšanas biežumu. Farmakoloģiska terapija parasti nav indicēta šīs saslimšanas gadījumā.
Pie ārsta būtu noteikti jāvēršas, ja miega laikā bērnam ir raksturīga skaļa krākšana vai elpošana, gultas slapināšana, staigāšana miegā nakts laikā atkārtojas divas vai vairākas reizes, netipiska izpausme, kas var līdzināties epilepsijas lēkmei.
Dr. Dīriks ir neirologs, kas specializējies bērnu neiroloģijā. Ārsta grādu ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Stažējies "Charite" slimnīcas Neiroloģijas klīnikā, Berlīnē, Vācijā, darba pieredzi guvis Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcā. Dīriks konsultē jaundzimušos, skolas vecuma bērnus, īpaši pusaudžus ar galvassāpēm, kā arī pieaugušos. Pieteikties vizītei var, zvanot centra "Poga" reģistratūrai 67806020, 24968968 vai rakstot poga@centrspoga.lv.
