Nedraudzējies ar viņu! Kāpēc bērnam pašam ļaut izvēlēties draugus
Foto: Shutterstock

Vai tu kaut vienu reizi esi bērnam norādījis, ar ko viņam būtu jādraudzējas un ar kuriem bērniem nē? Varbūt pat aizliedzis ar kādu tikties? Ja tā, cerams būs noderīgs psiholoģes Annas Bikovas skaidrojums, kādēļ bērnam būtu jāļauj pašam izvēlēties sev draugus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par šo tematu ar piemēriem no dzīves savā grāmatā "Patstāvīgs bērns vai Kā kļūt par "ideālu mammu"'' raksta Bikova, un piedāvājam ielūkoties viņas skatījumā par šo tēmu. Par draudzēšanās mākslu portālā "Psychologies" stāsta arī psihoterapeite Svetlana Krivcova.

Sagatavošanas klase skolai. Gandrīz vai īstas mācību stundas īstā klasē un īsti starpbrīži. Skaļā burzmā bērni izskrien no klasēm gaitenī. No īstiem skolēniem viņi atšķiras ar to, ka daudzus no viņiem gaitenī sagaida vecāki. Viņiem ir iespēja novērot, kā starpbrīdī bērni cits ar citu saprotas.

Nodarbību pirmā mēneša beigās bērni savā starpā jau ir sapazinušies, bet daži pat sadraudzējušies. Pulcējas nelielos bariņos, apmainās piedzīvotajā un pastāsta jaunumus. Viena meitenīte pieiet pie otras un rāda viņai savu jauno rotaļlietu, bet viņas draudzenīte tajā pat laikā kaut ko aizrautīgu stāsta puisēnam, rotaļlieta viņu neinteresēja. Viņa atgrūda pasniegto mantiņu un noburkšķēja: "Paej nost!" Šo ainu novēroja aizvainotās meitenītes mamma.

Viņa paaicināja meitu pie sevis un stingri noteica: "Ko tev pateica tā meitene? Paej nost? Tagad tā, lai turpmāk tevi kopā ar viņu neredzētu! Ja jau tevi neciena, nedraudzējies! Tu mani saprati?"

Nedraudzējies ar viņu! Bet pēc tam vēl – ar šo meiteni nedraudzējies, un ar viņiem arī ne, beigās "visi ir slikti, nav neviena, ar ko draudzēties". Un daudz vēlāk, jau pēc gadiem, iespējams, būs pat tā: "Mammu, tu man ar visiem aizliedzi draudzēties, un tagad esmu tik vientuļa!" Protams, atzīst Bikova, viņa krāsas ir sabiezinājusi, taču liegt saskarsmi ar citiem – tā nav pati labākā izeja.

Bet kāda ir labāka? Kāpēc gan nepārspriest, kādas jūtas radušās meitai, kādas mātei, kura visu redzēja, un kādas, iespējams tās bija meitenei, kuras saruna tika pārtraukta, rādot rotaļlietu. Mātes viedoklis, kā viņa saskatīja starpgadījumu, ir, ka "viņa bērnu neciena", un viņa apvainojās. Meitenes viedoklis (tās, kura gribēja parādīt rotaļlietu) ir daudz sarežģītāks, un mātei par to nāktos padomāt, mudina psiholoģe. Ko īstenībā gribēja viņas meita? Pievērst meitenītes uzmanību? Pievērst tieši šīs meitenes uzmanību? Vai jūti atšķirību? Vienkārši palepoties ar jauno rotaļlietu, nav svarīgi pat kam? Kāpēc viņa izvēlējās pievērst tieši šo bērnu uzmanību? Vai bija iespējams izturēties delikātāk, lai neprovocētu agresiju? Vai tas ir pirmais tāds gadījums, vai tā ir noticis arī iepriekš un bieži? Ja incidents ir noticis,– kā vajadzēja reaģēt? Iekliegties: "Pati ej projām!"? Pateikt: "Atvaino, ka iztraucēju, bet nerunā ar mani tik rupji!"? Vai vienkārši, paraustot pleciņus, aiziet pie citiem bērniem? To visu der pārspriest un izdarīt secinājumus. Tā vai citādi, lai meitene pati izlemj, ar ko viņai draudzēties un kā uzvesties.

Stāsts par puisīšu draudzēšanos


Puisītim Edgaram dārziņā bija draugs, sauksim viņu par Tomu. Arī savu kaķi, par godu savam labākajam draugam, Edgars sauca par Tomu. Taču viņa labākais draugs bija visai nepastāvīgs. Varēja pēkšņi pasacīt: "Es ar tevi vairs nespēlēšos!" Un tā arī kādu laiku notika. Taču nākamajā dienā atsāka rotaļāties, it kā nekas nebūtu noticis.

Edgara mamma vairākas reizes par Tomu bija pažēlojusies arī psiholoģei Bikovai.

– Iedomājies tikai, aizeju uz bērnudārzu pakaļ Edgaram un redzu, ka viņš ir verandā viens pats, jo Toms ar viņu atkal nerotaļājas. Izskatās, ka Tomam ir tādas izklaides: "Es ar tevi nespēlēšos!" – un noskatās, kā uz šiem vārdiem reaģēs mans dēls. Zini, man tik ļoti gribas Edgaram liegt draudzēties ar Tomu. Nu, cik var!

– Tu esi mamma, sievietei saka psiholoģe, – un tu drīksti aizliegt. Tu bērnam esi autoritāte. Taču problēma ir tāda, ka, neskatoties uz Toma izlēcieniem, Edgars ar viņu grib draudzēties. Tātad ir divas iespējas. Vai nu dēls sāks tev melot, stāstot, ka ar Tomu vairs nerotaļājas, vai arī patiešām pārstās draudzēties, bet pārdzīvos un dusmosies uz tevi. Turklāt viņš tā arī neiemācīsies pats tikt galā ar attiecībām ar draugiem, kas viņam rada emocionālu diskomfortu.

– Bet ko darīt? Turpināt noraudzīties, kā viņš cieš?

– Bet tu taču vienkārši nenoraugies. Tu arī sarunājies. Pamēģini izanalizēt un pārspriest notikušo. Tavā vietā es dēlam sacītu, ka tas īsti neatbilst patiesai draudzībai, īstie draugi tā nerīkojas, jo, kad tu neesi par draugu pārliecināts, nekas labs no tā vienalga neiznāk, jo vīriešos par visu vairāk tiek cienīta pastāvība. Iesaki viņam izvēlēties par draugu kādu citu bērnu. Liec manīt, ka, iespējams, ir vērts atrast daudz uzticamāku draugu, tā Bikova.

Sieviete ar dēlu izrunājās. Pagāja divas trīs nedēļas. Pēc tam viņa piezvanījusi psiholoģei un pastāstījusi, ka Edgars, atgriežoties no bērnudārza, aizvien biežāk sāk stāstīt par to, cik aizrautīgi viņi kopā ar Kārli uzsākuši rotaļāties.

Psiholoģe Bikova stāsta: "Manā bērnudārza grupiņā, kad es vēl tur strādāju par audzinātāju, arī bija vairāki piemēri par draudzību, kas nebija patiesa draudzība. Divas meitenes – viena mūžam izrīko, bet otra pakļaujas. Ievas vecāki (vecāki meitenei, kura pakļaujas) meitu, lai paglābtu no draudzenes kaitīgās ietekmes, pārveda citā grupā. Bet arī tur Ieva iekūlās līdzīgās attiecībās ar citu meiteni. Sanāk, ka Ieva pati veido tādas attiecības, kā rezultātā nonāk pakļautās lomā".

Ja bērns nav iemācījies patstāvīgi risināt viņu traumējošas attiecības, ja nenotiek iekšējas pārmaiņas, tad ļoti iespējams, ka notikumi līdzīgi attīstīsies arī turpmāk. "Pats" – tas nebūt nenozīmē pamest bērnu vienu ar viņa sarežģījumiem attiecībās, sak, gan jau kaut kā tiks galā. Nē, tas nozīmē, ka kā padomdevējam ir jāpiedalās attiecību veidošanā ar līdzbiedriem, jāpiedāvā konflikta risinājuma iespējas. Taču nekādā gadījumā bērna vietā necensties atrisināt problēmu ar autoritārām metodēm.

Vecākiem pašiem jābūt labiem draugiem


Sākot no piecu sešu gadu vecuma bērni jo īpaši novērtē prasmi ieviest draugus un uzturēt draudzīgas attiecības. Un tieši vecāku spēkos ir viņiem palīdzēt iemācīties draudzēties, taču viss nepavisam nav tā, kā viņi parasti to iedomājas. Kā portālā "Psychologies" uzsver psihoterapeite Svetlana Krivcova, lai iemācītu draudzēties, jāņem vērā trīs lietas:

  • Bērni kopē savu vecāku draudzības attiecības;
  • Lai iedraudzētos, bērniem ir nepieciešama brīvas rotaļāšanās vide;
  • Pieaugušajiem labāk ar bērniem apspriest viņu attiecības, nevis uzstāt uz kādu konkrētu draudzību.

Nedraudzējies ar viņu! Kāpēc bērnam pašam ļaut izvēlēties draugus
Foto: Shutterstock


Daži vecāki, saprotot, ka stipras draudzības saikne palīdzēs bērniem būt daudz veiksmīgākiem dzīvē, pārāk stipri raizējas, kad, kā viņiem šķiet, kaut kas notiek ne tā. Cenšoties palīdzēt, viņi pārmērēgi iejaucas bērnu attiecībās. Tomēr draudzība starp bērniem noris pēc noteikumiem, kurus viņi paši ir radījuši. Pieaugušie var tos ietekmēt, bet tikai netieši.

  • Šeit atradīsi vēl citus padomus, kā bērnam iemācīt draudzēties.


"Bērni neapzināti atdarina vecākus, tāpēc labākais veids, kā viņus iemācīt draudzēties – pašiem būt labiem draugiem kādam," atgādina Krivcova. Vērojot attiecības ģimenē, bērns pārņem tos veidus, kādā tiek risināti konflikti, prasmi sarunāties un panākt kompromisus. Visas šīs prasmes veidojas draudzībā, bet pēc tam izrādās, ka mīlestības un darba attiecībās tās ir ne mazāk pieprasītas.
Bērni parasti labāk dod priekšroku rotaļāties ar vienaudžiem, nevis vieni paši, norāda speciāliste.

Lūk, izcelsim atsevišķus vecumposmus, kā tajos veidojas draudzības saites!

Trīs gadi. Rodas altruistiska uzvedība: bērni sāk palīdzēt citiem, dalīties ar viņiem ar savām mantām. Iespējami konflikti, jo viņi tikai vēl mācās dalīties. Kā bērnam iemācīt dalīties un būt dāsnam, lasi šajā rakstā.

Četri gadi. Pirmsskolas iestādēs bērni arvien vairāk laika pavada kopīgās rotaļās ar vienaudžiem. Parasti viņiem vēl nerūp draudzīgu attiecību uzturēšana, viņiem draugs ir tas, ar kuru viņi rotaļājas konkrētā brīdī.

Seši septiņi gadi. Bērni arvien biežāk izvēlas draugus, kuriem ir kopīgas intereses. Draugi ir tie, kas dalās ar našķiem un rotaļlietām, "ar viņiem ir jautri", "viņi ir labi". Zēni un meitenes mēdz socializēties atsevišķi, un meitenēm veidojas ciešāka draudzība ar savām "labākajām draudzenēm".

Desmit gadi. Bērniem parādās iekšējā "intīmā" telpa, kurā viņi ielaiž tikai tuvus draugus. Draugi ir tie, ar kuriem viņi sadarbojas, dalās. Bērni uzskata, ka draudzībai ir nepieciešama savstarpēja uzticēšanās, kopīgas intereses, atsaucība, labestība un uzmanība.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form