Nevaru izturēt savu vājumu! Ko ar šādu attieksmi var palaist garām attiecībās
Foto: Pexels.com

Šajā rakstā vienkāršs piemērs no kādas sievietes dzīves ļaus labāk saprast, kā cilvēks ievainojamā situācijā, gaida sava patiesā tā brīža stāvokļa – ievainojamības – kritizēšanu un noniecināšanu, tā vietā, lai prastu saņemt pieņemošu un atbalstošu attieksmi. Kādēļ ir cilvēki, kuri kautrējas citiem atzīt, ka kaut ko nevar, neprot un ko tas nodara viņiem?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viens no maniem mīļākajiem terapijas efektiem ir – autentiskuma atgriešanās. Šo efektu var novērot un just, kad sākam piešķirt jēgu saviem patiesajiem pārdzīvojumiem. Kad piekrītam atzīt, ko jūtam patiesībā, nekaunoties, nebaidoties, ka tas kādam varētu traucēt vai kāds – vai mēs paši! – neizturēsim šādas atzīšanās sekas. Tā savu rakstu par ievainojamību un attieksmi pret to traumētiem cilvēkiem, sāk eksistenciālā psihoterapeite Veronika Hļebova portālā "Psychology journal".

Kad mēs novērtējam savas jūtas kā nozīmīgas, lai ko tās arī skartu, lai kādas tās būtu, – mēs ne tikai pieņemam sevi. Mēs arī kļūstam sev tuvāki, uzticamies savai patiesībai, mēs apzināmies autentiskumu tam, kas ar mums ir noticis, un no šī brīža esam gatavi dot sev to, ko gaidām no citiem – patiesu līdzpārdzīvojumu un atbalstu.

Terapijas grupā kāda sieviete dalījās pieredzē, kuru varbūt vēl nesen nebūtu pamanījusi, nepiešķirtu tai nozīmi. Tomēr tagad viņas stāstījums ieguva emocionālu spēku, piesaistot visus klātesošos.

Dod sev tiesības būt ievainojamam.

Viņa stāstīja, kā meklēja, kur nolikt savu mašīnu ļoti piepildītā sētā. Beidzot atradusi šauru vietiņu, viņa centās tajā iebraukt. Redzot, ka dēļ viņas manevriem cita mašīna nevar tikt garām, viņa sāka nervozēt, sāka censties vēl vairāk, bet, kā tas parasti notiek, kļuva vēl sliktāk.

Ievērojusi, ka pie otras mašīnas stūres ir vīrietis, viņa saspringti sāka gaidīt smiešanos par viņu vai lamas. Taču realitāte viņu pārsteidza: vīrietis sāka aktīvi palīdzēt viņai novietot automašīnu, neizrādot ne mazāko neapmierinātību.

Kad viņš aizbrauca, pārsteigtā sieviete sāka raudāt.

Neapzināti viņa saprata, cik viņai ir neierasti ievainojamā stāvoklī saņemt palīdzību un atbalstu. Daudz ierastāk viņai bija dzirdēt pamācības, kritiku, apsmiešanu. Tas ir nepatīkami. Rodas kauns, sajūta, ka esi vainīga un slikta. Tomēr – tas ir ierastāk.

Palīdzības saņemšana un atbalsts, esot ievainojamā stāvoklī, cilvēkam, kurš agrāk piedzīvojis traumatiskas situācijas, ir neierasta, negūta pieredze, tādēļ ir emocionāli tik grūti izturama.
Ak, Dievs, cik tas ir šausmīgi... Ir šausmīgi, ka daļa cilvēku normālu, dabisku norisi uztver kā bīstamu.

Traumēts cilvēks tādos gadījumos var izjust visdažnedažādākās jūtas – no nebeidzama kauna līdz milzu pateicībai. Bet viņš nevar pieņemt kā normālu un dabisku situāciju, kur viņu atbalsta, jo viņš to nav piedzīvojis bērnībā – pieņemšanu un atbalstu brīdī, kad ir ievainojams. Nereti vecāki nav izturējuši viņa ievainojamo stāvokli un vainas izjūtu par to. Tādēļ radies kauns un sajūta "es esmu slikts".

****
Tu gribēji mantiņu? Neesi pelnījis.

Saslimi? Cik ar tevi var ņemties, darbi taču gaida!

Tu raudāji un skumi pēc tēta? Nu kā tā var!? – viņš taču galīgi par mums nedomā!

Kaimiņiene bļaustījās? Pats vainīgs, nepasveicināji viņu!

Netiki galā ar uzdevumiem (lai kāds tas būtu bijis)? Tev jau vakar vajadzēja to saprast, bet tu vēl tagad neesi ticis galā.

Mēs visi piedzīvojam situācijas, kurās esam ievainojami. Tie ir dabiski stāvokļi, jo īpaši bērnībā.
Bērns ir atkarīgs no pieaugušā un atkarība ir ievainojamība – bez palīdzības, atbalsta, gudra pieaugušā cilvēka skatījuma viņš nevar tikt galā ar jauniem uzdevumiem.

Manis minētie piemēri un vēl tūkstošiem citu, rāda to, kā pieaugušie pārdzīvo bērna ievainojamību un kādu vēsti vienlaikus dod atvasei.

Emocionāli traumētam cilvēkam ir ierasti nobīties no draudzīgas, labsirdīgas attieksmes, neuzticēties tai, momentā to noniecināt un kaunēties par savu ievainojamību.

Savukārt, ja pieaugušais pieņem faktu, ka bērns nevar būt pieaugušais, neatkarīgs, visu zinošs, nekļūdīgs, tad galu galā bērns pats var pieņemt savu ievainojamību, nekautrējoties no tās, palīdzot sev vai organizējot sev palīdzību.

Viņš dod sev tiesības būt ievainojamam.

Ja audzinātājs vai vecāks nevar izturēt, ka bērns no viņa ir atkarīgs, viņš viņu kaunina par to, apvaino, kritizē, atgrūž... Sekas šim cilvēkam var būt – viņš nevar izturēt savu "vājumu".

Tā rodas jauni cilvēki ar traumām, kuri kautrējas no savas ievainojamības, slēpj no visiem savu "nāves grēku", bet, tiekoties ar cilvēkiem, kas spēj cilvēciski pieņemt viņu ievainojamību, baidās no tā, izjūt šausmas un kaunu. Un atgrūž viņus kā neierastus un nepiemērotus partnerus.

Šī sieviete bija piedzīvojusi tieši ko tādu: sastopoties ar neierasto, viņa bija satriekta. Izrādījās, ka pasaule nesastāv tikai no nepacietīgiem vecākiem – pieaugušajiem. Zināms, ka mēs projicējam attiecības ar mūsu vecākiem pret visu pasauli.

Izrādījās, ka pasaulē atrodas visumā veselīgi ļaudis, kas dabiski pieņem kļūdas un situācijas, kur otrs kaut ko nevar paveikt.

Bet, kā jau es teicu, pieredze ar šādiem cilvēkiem kļūst traumatiska, ja vien nenoticēt, ka iecietība pret ievainojamību nav bīstama. Un jāmācās līdzīgi pieņemt pašam sevi līdzīgās situācijās un apstākļos.

Aprobēt jauno pieredzi var tikai, apzinoties to. Tikai atzīstot, ka pārdzīvotās jūtas ir svarīgas, lai cik "nepiemērotas" tās būtu. Citādi traumētais cilvēks vienkārši nepamana notiekošo. Un ir, ko ievērot: nobīšanās no draudzīgas, labsirdīgas attieksmes, neuzticēšanās šai attieksmei, momentāla tās noniecināšana, kauns par savu ievainojamību un, galu galā, izstumšana.

Tags

Psiholoģija Bērns Bērndārznieka audzināšana Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam