Nevis ģēnijs 21. gadsimtā, bet laimīgs bērns: padomi vecākiem
Foto: Shutterstock

Savos centienos savus bērnus audzināt par līderiem un ģēnijiem vecāki izmēģina dažādas metodes, taču, lai bērns būtu laimīgs un psiholoģiski vesels, ir nepieciešams kaut kas pavisam cits.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Psiholoģe, mākslas terapeite Tatjana Vaščenkova portālā "Psychologies" dalās savā redzējumā par to, kā mūsdienu pasaulē, kas tik ļoti atšķiras no iepriekšējiem gadsimtiem, bērnu izaudzināt par laimīgu cilvēku.

Speciāliste akcentē, – vecāku funkcijas pēdējo 10–15 gadu laikā ir mainījušās, prasības pret mūsdienu mammām un tētiem ir krietni augstākas. Jā, un arī bērni kļuvuši atšķirīgāki, visa dzīve norit tādā kā paātrinātā režīmā. Un bērni jau piedzimst tādos apstākļos. Ātrāk attīstās, mērķtiecīgāk visu apgūst, jūt daudz niansētāk. Tieši tajā ir jāiegulda darbs, laiks, mīlestība, jāiesēj interese par kognitīvām interesēm un vēmi kustēties. Tad arī nākotnē bērnu gaida lieliski tava darba rezultāta augļi, uzsver psiholoģe. Lūk, viņas padomi, kā audzināt laimīgu bērnu 21. gadsimtā!

Esi bērnam interesants

Tiklīdz tu pats apstāsies savā izaugsmē, bērns uzreiz zaudēs interesi pret tevi kā par avotu, no kura smelties gudrības, pieredzi, zināšanas... šajā ziņā bērni ir labākie skolotāji pieaugušajiem, motivācijas ierosinātāji un iemesls, lai sevi pilnveidotu. Neatgaiņājies, kad bērns tev uzdod jautājumus, kopā uzziniet ko jaunu, nostiprini savas zināšanas un dalies ar tām ar bērnu, diskutē ar viņu. Un tad pat vissarežģītākajā periodā – pusaudža vecumā – tu savam bērnam būsi autoritāte.

Kāda bīstamība pastāv, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu? Šajā periodā bērnus piesaista spēks un autoritāte. Un ja tās nav ģimenē, viņi to visu atradīs kaut kur citur, un visbiežāk tas būs visai apšaubāms vai pat bīstams avots. Autoritāte ir jāiekaro nevis sodot bērnu, bet sirsnīgi komunicējot, parādot savu atklātību, veidojot drošu vidi uzticībai un beznosacījumu mīlestībai. Un tad ir bezjēdzīgi moralizēt, stāstīt par labo un slikto, draudēt vai pieprasīt. Tā jau vairs nav audzināšana, bet gan vecāku un bērnu attiecību robežu pārsniegšana.

Kļūsti par informācijas avotu

Bērni sagaida informāciju. Te arī rodas interese par planšetēm, viedtālruņiem, datoriem. Vecākiem visi šie palīgrīki vienkāršo dzīvi. Bet bērni, īpaši vecumā no diviem līdz trim gadiem, viegli var pietiem pierast un viņiem jau veidojas atkarība. Bēda tāda, ka pieeja informācijai, izmantojot šos kanālus, ir ļoti vienkārša, bet tas savukārt nozīmē, – tās vērtība ir nomināla. Pasaule kļūst nevis plašāka, bet šaurāka. Bet galvenais – kāda ir šī pasaule? Virtuāla, tātad – visai attālināta no reālās.

Pieejamība nogalē interesi. Kāda bija zināšanu vērtība vēl pirms 100 gadiem? To saņemt bija grūti. Lai kaut ko sasniegtu informatīvajā laukā, kā minimums bija jāpieliek pūles – jāaiziet līdz bibliotēkai, jāpārlapo milzīgs apjoms literatūras, jāapdomā viss un jāatrod tās jēga. Bet tagad bērnam pietiek vien ar dažiem klikšķiem, lai visu saņemtu kā uz paplātes, piedodiet, – planšetē...

Pieliekot maz pūļu un cita veida resursu, bērns pierod pie tā, ka pasaule savā ziņā viņam ir kā parādniece. Viņā veidojas egoistiska patēriņa sistēma. Reakcija uz atteikumiem vai neiespējamību ātri iegūt to, ko vēlas, izpaužas pārpratumos un agresijā, kas pusaudža gados rada konfliktu ar vecākiem.

Tāpēc tieši tev, nevis planšetei, ir jākļūst par galveno avotu, no kura bērna gūst jaunu un interesantu informāciju, uzsver psiholoģe. Bērnam ir jāskatās uz dzīvnieciņiem nevis caur viedierīces ekrānu, bet zoodārzā, uz kuru viņu atveduši mamma un tētis. Paplašini bērna redzesloku citādā veidā – braucot dabā, apmeklējot muzejus, izstādes, lai apmierinātu bērna zinātkāri. Tas viss veido komunikācijas sistēmu. Citādi, kā gan bērns iemācīsies mijiedarboties ar pasauli, ja visu redzēs tikai planšetes ekrānā?

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form