"Šī pieredze ir vairāki stāsti vienā. Par vienu no sāpīgajiem ceļa posmiem manā "mammas dzīvē". Šis ir stāsts par pirmajiem mirkļiem: par satraukumu, pirmajām domām un pirmajām šaubām, uzzinot: "Es esmu stāvoklī". Stāsts par atbalsta un miera meklējumiem un neatrašanu. Par jušanos vienai brīdī, kad būtu jāpriecājas kopā ar visiem."Tā savā blogā "Mamma Anna Kārkliņa" raksta Anna Kārkliņa, daloties intīmā pieredzē, 2018. gadā gaidot otro bērniņu neilgi pēc pirmā mazuļa. Atklājot, kas sāp sievietei, kad citi nesaprot un neatbalsta.

Brīdinājums lasītājām, kas ir gaidībās - stāstā ir informācija par grūtniecības norisi ar skumjām beigām, tāpēc izsveriet savu emocionālo atbilstību to lasīt.

Jūs droši vien domājat, ka runāju par Tomiņu – manu otro bērniņu. Nē, starp abiem brālīšiem… es pat nespēju aprakstīt, kas notika, jo pati nesaprotu. Viss negāja tā, kā iedomājāmies. Šis būs stāsts par laiku, kad biju stāvoklī otro reizi un tad "stāvoklis" beidzās nesācies.

Jēkabam bija vien trīs mēneši, kad grūtniecības tests parādīja divas svītriņas. Kādas bija manas pirmās domas?

18. marts

Kā es ar visu tikšu galā? Vai es vispār tikšu galā? Tā taču nenotiktu, ja es netiktu galā. Bet tā nu šobrīd ir noticis. Varbūt tas notika tāpēc, ka tā bija jānotiek?

Atceros, cik pārliecināti stāstīju, ka nevēlos lielu starpību starp diviem pirmajiem bērniem. Teicu, ka diez vai pastāv kāds apstāklis, kura dēļ es teiktu "nē – vēl ne". Un lūk…

Šovakar burtiski pirms pāris minūtēm uztaisīju grūtniecības testu. No sākuma redzēju vienu treknu svītru. Negatīvs. Nosviedu testu malā, jo ar Jēkabu uzreiz bija divas izteikti spilgtas rozā svītriņas. Bet tad es pametu skatienu uz testa pusi. Man likās, ka acis nerāda pareizi. Tur parādījās otra, blāva, knapi saskatāma svītriņa. Ar katru mirkli tā kļuva tumšāka un es nespēju tam noticēt.

Un tad es iegāju savā aizsardzības zonā. Pirms šī visa likās, ka ar Jēkabu es nespēju neko izbaudīt. Viss bija jauns un es tikai gatavojos nākamajam nezināmajam. Likās, ka ar otru bērnu es noteikti izbaudīšu visu jau no paša sākuma, bet te nu es atkal esmu. Atkal šaubos, vai daru pareizi. Es tāpat nevaru neko mainīt, bet kāpēc es atkal sāku sev pārmest, ka nebijām piesardzīgāki?

Foto: Privātais arhīvs

Ir noticis tas, ko tik ļoti vēlējos. ES to gribu. Es varēju visai pasaulei izkliegt, ka es gribu vēl vienu bērnu un man vienalga, ka nesen jau dzemdēju. Bet tieši šobrīd es esmu nobijusies un baidos pieņemt realitāti. Šobrīd man gribētos, lai šis ir tikai tāds joks. Bet zinu, ka šī ir liela un nopietna īstenība.

Vai mēs tiksim galā? Kāpēc netiksim? Otrs mazais man nepiedzims rīt vai parīt. Man ir laiks sevi sakārtot un ļaut dzīvei nokārtoties, pirms tajā ienāk vēl viena dvēselīte. Es zinu, ka esmu tam gatava. Ir mammas, kas uzreiz pasaka, ka otru tik ātri negribēs. Bet es zināju, ka gribēšu jau tad, kad man uz punča gulēja maziņš, lipīgs Jēkabiņš. Bet šobrīd es neticu. Neticu, ka esmu tam gatava.

20. marts

Man pat nebija jāpasaka mammai. Viņa jau zināja, laikam tās īpašās "mātes-meitas" saiknes dēļ. Viņa nelikās pārsteigta. Novēlēja izturību. Visi vēl izturību. Arī ar Jēkabu. Kā man ir apnicis. Man vajag veselību, prieku un laimi. Atbalstu, palīdzību. Izturība nozīmē, ka man pašai jābūt kā klintij. Bet es tāda neesmu. Vārds "izturība" mani nomāc un liek pārdomāt vēlreiz. Liek šaubīties.

Nesagaidījusi reakciju, ko vēlējos, tāpēc uzreiz piezvanīju draudzenei. Liku izvērtēt, ka nevienam, nevienam neko neteiks un izstāstīju savu prieku. Un dzirdēju tikai "ūūū… ātri gan". Tad turpinājās stāsti par citām mammām ar "maza-gadu-starpība" bērniem. Padaloties ar saviem jaunumiem, es jau atkal nedzirdēju prieku. Tikai aprēķinu. Cik viegli, cik grūti mums būs. Bet šos aprēķinus pati savā galvā esmu veikusi jau simtiem reižu.

Man roka jau ķēra pēc telefona, lai zvanītu nākamai draudzenei. Un tad pēkšņi kaut kas man lika apstāties. Balss, ko dzirdēju savā galvā: "Tev tiešām to vajag?" Jā… Ja tā padomā, vai man tiešām vajag zvanīt un stāstīt visiem pēc kārtas. Priecāties, lai gan neviens no viņiem nezina, ko es par to domāju. Viņi tikai zina, ko domā viņi. Vieni domā, ka esmu speciāli izvēlējusies "iekrist", citi domā, ka es vienkārši esmu iekritusi. Vai man tiešām vajag taisnoties par šo prieku? Citi vienkārši nesaprot, ka es varu gribēt otru bērniņu jau tik ātri. Bet kas tur tik nesaprotams? Pasaki: "Apsveicu! Tiešām prieks par tevi!" Nevis: "Jēkabam būs tikai 11 mēneši. Tev vajadzēs izturību. Varēsi sūtīt abus vienā klasē, bet no sākuma būs grūti."

Es to zinu. BŪS GRŪTI. Un es zinu, ka tikšu galā, jo, nu, man tā izskatās, ka atpakaļceļa vairs īsti nav. Būs jātiek galā un es tikšu. Bet būtu jauni dzirdēt, ka nebūšu viena.

22. marts

Šodien biju pie ginekoloģes. Mazulīti dzemdē redzēt vēl nevar, tāpēc bija jātaisa asins analīzes – tāds kā drošāks grūtniecības tests. Hormonu līmenim jābūt augstākam par "5", lai arī šis tests būtu pozitīvs. Līdz vakaram nepacietīgi gaidīju ziņu ar rezultātiem un beidzot sagaidīju. 256. Tātad pozitīvs.

[…]

Visi sāk rēķināt, domāt un prātot kā būs ar skolu, kā iesim pastaigās. Varbūt man uzreiz pasūtīt sev zārku?

Protams, ja tā padomājam, tad divi ir grūtāk nekā viens. Divi ir dārgāk nekā viens. Divi ir dubults, bet viens ir tikai viens. Tātad viens ir viegli? Lai kāds tad man parāda mammu, kura pilnīgā pārliecībā teiktu, ka viens ir viegli, lēti un ērti.

Man gribētos saņemt atbalstu, nevis brīdinājumus. Man gribētos dzirdēt, ka man palīdzēs, nevis justies vienai, it kā šis mazais būtu mazāk gribēts, mazāk vērtīgs un mazāk mīlēts – pati gribēju, pašai jātiek galā.

Nabaga Mārcis. Nevienam citam es šo atbalstu nevaru prasīt un ne no viena to nesagaidīšu. Apkārt ir tik daudz viedokļu. Pat ja tos nevēlos dzirdēt, tie ir visur – radio, TV, internetā – visur. Un tāpēc es prasu Mārcim: "Vai mēs darām pareizi?" Vairākas reizes dienā, jo viņš ir vienīgais, kurš zina pa īstam.

25. marts

Šodiena ir bēdīga. Staigāju tādā kā citā atmosfērā. Sāp visas maliņas, nav spēka pat pacelt Jēkabu. Es sāku asiņot. Nezinu vai tas nozīmē, ka pamazām zaudēju otru mazo vai tas ir tikai normāli. Bet man ir žēl. Lai gan neviens nav teicis, ka viss ir beidzies.

Pirmais instinkts lika nesatraukties, bet tad asiņošana pastiprinājās. Un es neko nevaru mainīt. Tikai mainīt paketes un noskatīties, kā lēnām beidzas tas, kas pēc astoņiem mēnešiem būtu tikai sācies. Šodien hormonu skaitam būtu bijis jābūt 2400. Esmu aptuveni 3. nedēļā. Vai biju. Nezinu. Cenšos nedomāt, esmu vai biju. Zinu un jūtu tikai to, ka sāp.

Foto: Shutterstock

"Tavs organisms nebija vēl gatavs. Varbūt tomēr bija par ātru. Tā tam bija jānotiek." Bet Mārcis mani joprojām mierina: "Neviens nav teicis, ka viss ir beidzies."

Man sāp gan fiziski, gan emocionāli. Es nespēju kontrolēt to, kas šobrīd notiek. Es nezinu, ko darīt, lai gan saprotu, ka neko īsti darīt nevaru.

Es biju priecīga par domu, ka atkal esmu stāvoklī. Biedējoši, bet, par to iedomājoties vien, mani pārņēma tāda kā mīļuma un maiguma, un laimes sajūta. Negribas ticēt, ka viss, tik ātri atnācis, ir arī pagājis īsti nemaz nesācies. Es ultrasonogrāfijā neredzēju neko. Bet es redzēju skaidru testa rezultātu – skaitli "256", lielāku par "5".

Es zinu, ka biju stāvoklī.

Pēcvārds

Te es apstāšos, jo vēlos tev pateikt, ka tā biju es tobrīd. Šis posms bija tikai viens no pagriezieniem ceļā, kas atvedis mani te, kur esmu tagad. Mājās ar Mārci un Jēkabu, un vēl vienu brālīti, un vēl vienu māsiņu, un atbalsta komandu mums aiz muguras.

To ir svarīgi zināt, jo pat brīdī, kad jūties viszemākajā dzīves punktā, – tās nav beigas. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Šo es rakstīju nevis, lai žēlotu sevi, bet, lai būtu blakus tev, ja tu šobrīd ej cauri kam līdzīgam.

Ja ir nepieciešama palīdzība, ir tik daudz lielisku organizāciju un profesionālu cilvēku, kuri noteikti var palīdzēt justies labāk. Vismaz būt saprastai un uzklausītai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!