No šķietami bezcerīga gadījuma līdz mazuļa sagaidīšanai. Sievietes pieredzes stāsts
Foto: Shutterstock

Grūtības palikt stāvoklī, mākslīgā apaugļošana, mazuļa zaudēšana, reproduktīvo orgānu veselības problēmas, priekšlaicīgas dzemdības, to visu piedzīvoja kāda ģimene, līdz tomēr izdevās sagaidīt savu mazulīti. Tagad puisēnam jau apritējis gadiņš, un mamma nolēma padalīties savā pieredzē, lai iedrošinātu citus pārus – nepadoties un cīnīties, lai rokās mīļi skautu savu lolojumu. Sieviete vēlējās palikt anonīma.

"Vēlos padalīties ar savu dzīves stāstu. Ceru, ka kādam tas būs noderīgs.

Mums bija problēmas ar bērnu ieņemšanu, pusotru gadu mēģinājām, bet nekā. Tika veiktas visas iespējamās analīzes - hormonu pārbaude, ultrasonogrāfija, olvadu pārbaude, un secinājums - esi vesela. Tad ķērāmies pie vīra, un izrādījās, ka viņa spermas kvalitāte ir ļoti slikta – divi procenti vien bija. Analīzes nodevām kopumā trīs dažādās klīnikās, lai pārliecinātos, vai tiešām tā ir. Ārsti apgalvoja, ka ar šādu spermas kvalitāti apaugļot olšūnu burtiski nav iespējams. Ieteica vismaz pusgadu lietot kompleksos vitamīnus. Sākām to visu dzert, mēģinājām vēl pusgadu, bet stāvoklī nepaliku.

Tā kā mums bija iespēja, izlēmām par labu mākslīgajai apaugļošanai. Aiz muguras bija divas stimulācijas un vairāki "krio" (embrija ievadīšana dzemdē), kopumā bija četri mēģinājumi. Pēc kārtējās neveiksmes un nomainītas klīnikas ārsts izlēma paņemt dzemdes ādas "paraugu". Vairs neatceros, kā to pareizi sauca, tāda mini operācija ar narkozi, kad paņem dzemdes "šūnu paraugu". Pēc operācijas daktere teica, ka uz dzemdes kakla bija neliels saaugums, bet ar dzemdi viss esot kārtībā, ka pēc laika atkal mēģināsim trešo stimulāciju.

Ārste izskaidroja, ka izglābt bērnu vairs neizdosies, jāiedzer zāles, lai stimulētu dzemdības! Jā, vajadzēja dzemdēt savu tik gaidītu bērnu 24. nedēļā un jau nedzīvu. Viss bija kā miglā. Sieviete

Tomēr pēc vairākiem gadiem un mēģinājumiem ieņemt mākslīgi bērnu, es paliku stāvoklī pati. Urrā! Ņemot vērā, ka it kā vainīgs bija vīrs, tomēr izrādījās, ka arī manī bija traucēkļi, kas kavēja ieņemt mazuli. Tagadējie secinājumi – dzemdes ceļi jāpārbauda arī ar lāzerskopiju.
Mēs bijām šokā, brīnumi notiek! Viss bija lieliski, normu robežās. Tā kā mēs mēģinājām mākslīgi ieņemt mazuli, izdomājām nemainīt klīniku, līdz ar to ginekologi mums pievērsa īpašu uzmanību, bija divreiz vairāk apmeklējumu, analīžu, bija jādzer medikaments, kas palielina hormona progesteronu līmeni, kas, savukārt, "palīdz" iznēsāt bērnu. Tā es tiku līdz 24. grūtniecības nedēļai. Laikam 23. nedēļā veica otro skrīningu, turklāt Latvijā labi pazīstams ārsts, pārbaudīja un teica, ka viss ir ideāli. Tomēr man parādījās nelieli, šķidri izdalījumi. Taču, kā jau daudzviet rakstīts, tas esot normāli, ja grūtniecības laikā palielinās izdalījumu daudzums.

Tā es arī domāju, jo ārstu pārbaudē viss bija kārtībā, bet līdz nākamajai bija jāgaida vairāk nekā nedēļa. Kopumā izdalījumi bija niecīgi, un tikai kādas divas dienas pirms kārtējās pārbaudes tie palielinājās. Nekas nesāpēja, asiņu nebija, kurš gan uzreiz skrietu pie ārsta?! Pienāca vizītes diena, es biju pilnīgi pārliecināta, ka ar mazo viss ir kārtībā, jutu, kā kustas un biju pozitīvi noskaņota.

Pats trakākais pēc šoka slimnīcā bija atbraukt mājās un sadzīvot ar to, kas ir noticis. Trakāks tikai var būt zaudēt bērnu dzemdībās vai arī pēc, tā es sevi mierināju. Un jāmēģina vēl! Sieviete

Pateicu ārstam par izdalījumiem, ārstei lielas acis – lai iet uz krēsla. Dzemdes atvērums, pūslis jau redzams, neatceros, cik un arī negribu, tādu šoku laikam baidās izjust jebkura grūtniece, tas bija šoks milzīgs ar paniku un asarām. Uz slimnīcu! Slimnīcā teica, ja spēšu noturēt vismaz vēl pāris nedēļas, mēģināsim izglābt bērniņu. Nozīmēja man dzert antibiotiķus un noteica pilnīgu gultas režīmu, nākamajā rītā man nogāja ūdeņi. Ārste izskaidroja, ka izglābt bērnu vairs neizdosies, jāiedzer zāles, lai stimulētu dzemdības! Jā, vajadzēja dzemdēt savu tik gaidītu bērnu 24. nedēļā un jau nedzīvu. Viss bija kā miglā. Atceros, ka ārsti teica, ka mūsdienās tā tas bieži notiekot. Īsti vainu nevarēja pateikt, laikam dzemdes kakls nespēja noturēt bērnu, un jāgaida analīzes, varbūt bija anomālija pašā dzemdē vai bērnā. Pats trakākais pēc šoka slimnīcā bija atbraukt mājās un sadzīvot ar to, kas ir noticis. Trakāks tikai var būt bērna zaudējums dzemdībās vai arī pēc, tā es sevi mierināju. Un jāmēģina vēl!

Atkal par brīnumu es paliku stāvokli jau trešajā ciklā pēc bērniņa zaudēšanas. Kārtējas šoks un bailes! Bailes no visa, bailes atkal zaudēt, staigāt ... Sieviete

Pēc laika "nāca" diagnoze - īss dzemdes kakls. Kā to nevarēja pamanīt USG pirms kādām astoņām dienām? Nezinu. Tātad, dzemdes kakls var saīsināties ļoti strauji? Vai arī neredzēja tā garumu? Tagad, skatoties dokumentos, otrajā skrīnīngā nav dzemdes kakla mērījuma, bet normālā grūtniecībā to arī nepieraksta, tikai apskatās. Kādēļ tas vispār notika? Iedzimts, mākslīgā apaugļošana? Pēc trīs mēnešiem ārsti ļāva mēģināt atkal ieņemt bērnu. Atkal par brīnumu es paliku stāvokli jau trešajā ciklā pēc bērniņa zaudēšanas. Kārtējais šoks un bailes! Bailes no visa, bailes atkal zaudēt, staigāt un nedod Dievs ieraudzīt vispār jebkurus izdalījumus, jo toreiz tie tik tiešām bija burtiski nepamanāmi. Grūtniecība iestājās par agru, lasot internetā ārstu ieteikumus, vajadzētu pagaidīt vēl vismaz gadu, bet es neticēju, ka tik ātri varēšu atkal palikt stāvoklī. Secinājumi, kā visi saka, otro bērnu ieņemt ir vieglāk.

Diagnoze it kā bija. Tātad, vai nu gulēt deviņus mēnešus ar tādu dzemdes kaklu vai likt "gredzenu", vai jāšuj kakls ciet. Ārsts uzstāja uz dzemdes kakla šūšanu, un es piekritu, jo, manuprāt, tā ir vispareizākā izvēle. 11. nedēļā man sašuva dzemdes kaklu. Ja saka, ka tas nesāp, īsti tā nav, narkoze gan bija, bet es biju pie samaņas, mazā operācija bija veiksmīga. Kā teica ārsti, reti kad operācijas laikā var būt kādas problēmas. Par to nav jābaidās. Vajadzēja turpināt dzert vienu medikamentu, un uz slimnīcu braucu pilināt magniju, lai dzemde nebūtu tonusā. Jocīgi, ko darīt tālāk, kad dzemdes kakls sašūts, aiz muguras viena tik gaidīta un zaudēta grūtniecība, gulēt mājās? Jā! Es tā izlēmu. Ārsti teica, ka obligāti nav jāguļ visu laiku, tikai vēlams būt pa māju. Šajā grūtniecībā pati braucu uz slimnīcu trīs reizes, jo likās, ka atkal ir izdalījumi, bet pārbaudes laikā bija tests uz ūdeņiem – negatīvs. Miers, var gulēt tālāk.

Tā es saglabāju savu grūtniecību līdz pat 35. nedēļai. Gulēt mājās, tas ir tik grūti, šausmīgi, galvā visādas domas bija, bet labi, ka mājās, nevis slimnīcā. Sieviete

Mainījām arī USG speciālistu – no visiem pazīstamā ārsta, kurš teica, ka gulēšana vispār nelīdz, uz citu. Es neriskēju, jo neatradu tādu informāciju, ka gulēšana nenesīs labumu. Izlēmu tomēr maksimāli būt horizontālā stāvoklī, lai mazinātu spiedienu uz kaklu. Katru otro nedēļu bija USG pārbaude. Kakls ar laiku samazinājās, bet ne strauji, no šuvēm bija baktērijas savairojušās, dzēru zāles, bet tas ir nieks. No baktērijām izdalījumi palielinās, tādēļ katra diena priekš manis bija lielā stresā. Tā es saglabāju savu grūtniecību līdz pat 35. nedēļai. Gulēt mājās, tas ir tik grūti, šausmīgi, galvā visādas domas bija, bet labi, ka mājās, nevis slimnīcā.

Pēdējā pārbaude bija kādas dažas dienas pirms... Kakls bija, īsti vairs neatceros, laikam 20 mm un 35. nedēļā, ar visu sašūtu dzemdes kaklu mājās guļot, ( bet tajā dienā es atļāvos pabūt veikalā) man nogāja ūdeni. Aizmirsu piebilst, ka biju parakstījusi līgumu ar ārstu, lai zinātu, kur skriet un kam zvanīt, ja kaut kas tāds notiks. Bērniņš gulēja ar kājām pa priekšu, bija plānots ķeizars. Nonākot slimnīcā, šuves noņēma, un pēc 14 stundām piedzima mans tik ļoti gaidītais bērns! Vesels, labi attīstīts bērns - 50 cm garš un 2750 g smags. Tagad mazajam ir jau gadiņš, vesels un skaists puika.

Ar savu pieredzi vēlējos dalīties, jo pati meklēju atbildes - kā, kāpēc, ko darīt un mēģināju atrast līdzīgus stāsts un atbalstu, vai mēģināt atkal, vai viss sanāks, ticiet man, ir arī trakāk, ir jācer uz to labāko, viss jums izdosies! Kādam tas ir vieglāks ceļš, kādam ne, bet, ja man izdevās, arī jums izdosiet tikt pie bērniņa. Nav jābaidās, bet jādara viss, lai tiktu pie sava mazuļa."

Source

Cālis.lv

Tags

Dzemdību pieredze Lasāmgabali Sarakstu karuselis Dzemdības Grūtniecība Neauglība un tās ārstēšana
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form