Vienas ģimenes modelis
Jaunās ģimenes vecāki dzīvo netālu un bieži iesaistās bērnu pieskatīšanā, jo mammai un tētim jāstrādā garas darba stundas un pēc darba jāmēro tāls ceļš uz mājām. Mamma ir noraizējusies un dažkārt aizvainota, ka vecvecāki bērnus pārlieku lutina – pie viņiem vienmēr neierobežotā daudzumā ir saldumi (lai gan dēls ir kļuvis apaļīgāks), kā arī "mīļā miera labad" televizors, spēles telefonā, datorspēles ir pieejamas brīvā režīmā.
Reizēm bērni vecākiem "izmet", ka labāk ies pie vecmammas, jo mājās vecāki visu aizliedz. Vecāki ir ieplānojuši apmeklēt "Bērnu emocionālās audzināšanas" kursus, taču no omes saņēmuši komentāru, kas izteikts it kā draudzīgā balsī, tomēr nepārprotami liekot noprast, ka viņa šādus kursus uzskata par lieku laika tērēšanu – viņa esot izaudzinājusi četrus bērnus un veiksmīgi iztikusi bez kursiem.
Ko par to domā bērna vecāki un pats bērns?
Mammas skatpunkts: vecvecāku palīdzīgās rokas daždien ir liels atspaids, taču nu jau vairs nespēju izturēt viņu nevēlēšanos cienīt mūsu viedokli attiecībā uz bērnu audzināšanu.
Tēta skatpunkts: Man apnikuši mūžīgie strīdi ar vecvecākiem, jūtos aizkaitināts. Nevajag bērnus pie viņiem vispār vairs laist – gan jau izdomāsim, kā tikt galā pašiem.
Bērnu skatpunkts: Opīši mums ļauj darīt pilnīgi visu, pie viņiem ir forši. Taču mamma ar tēti par viņiem reizēm runā nejaukas lietas.
Grūtības, ar ko var nākties saskarties bērna vecākiem
- Nespēja vienoties ar vecvecākiem par skaidrām bērnu audzināšanas robežām.
- Vecākiem ir grūtības atrast kompromisu ar vecvecākiem par bērnu audzināšanas jautājumiem. Vecāki šobrīd jūtas dilemmas priekšā – vai nu paciest situāciju, vai neiet pie vecvecākiem vispār, taču abi iedomātie risinājumi ir galējības. Ja paliek pie valdošās visatļautības, sāk ciest bērnu veselība un rodas problēmas ar disciplīnu, savukārt, ja pārtrauc attiecības ar vecvecākiem, tas izvēršas kā viņu sodīšana, nerādot mazbērnus vispār. Abas paaudzes neelastīgi risina problēmas – jaunā paaudze ir pārņēmusi šo konfliktu risināšanas veidu.
Un bērns?
Visatļautība pie vecvecākiem rada vēlēšanos neievērot noteikumus arī mājās. Tādējādi bērnu acīs vecāki sāk kļūt par "sliktajiem".
Špikeris, kas būtu jādara vecākiem
- Īstenot ieceri par "Bērnu emocionālās audzināšanas" kursu apmeklēšanu. Ja vecāki apzinās, ka ģimenē pastāv sarežģījumi un viņiem būtu vēlams papildināt savas zināšanas par bērnu audzināšanu, tas ir liels solis ceļā uz problēmas atrisināšanu. Kursos iegūtās zināšanas vēlams pastāstīt vecvecākiem, vai pat, neraugoties uz skepsi, aicināt viņus līdzi tos apmeklēt.
- Sarunās ar vecvecākiem atzīt un novērtēt viņu ieguldītās pūles bērnu aprūpē, tomēr stāstīt un izglītot viņus, kuras no lietām var nodarīt kaitējumu mazbērnu veselībai. Piemēram, skaidrot, ka, spēlējot datorspēles vai sēžot pie TV, ēšana notiek neapzinātā līmenī, tāpēc bērni var apēst daudz vairāk, nekā ir nepieciešams, un norādīt uz dēla apaļīgumu.
- Izglītot savus bērnus par to, kas viņu veselībai ir labs un kas ne, jo nereti vecvecāki vairāk ieklausās bērnu stāstītajā un uzklausa viņu iegūtās zināšanas. Tāpat vecāki var uzdāvināt kādas aizraujošas galda spēles vai rosināt interesantas nodarbes, kurām vecvecāki ar mazbērniem var nodoties viņu kopā pavadītajā laikā.
- Vienoties par bērnu audzināšanas skaidrām robežām. Ja tiek izmantota citu palīdzība, ir jāiemācās rēķināties ar citādām bērnu audzināšanas metodēm, pieeju. Grūti vai pat neiespējami ir ko pieņemt, ja metodes ir bērnu vajadzībām neatbilstīgas, un katrā no vecākiem tas var raisīt papildu dusmas. Taču, lai šāda vienošanās notiktu, nepieciešama nesteidzīga saruna – tā jāieplāno brīdī, kad abām pusēm ir laiks. Ja sarunas par bērnu audzināšanu parasti izvēršas emocionālas, tad tām nepieciešams sagatavoties, svarīgākās pārrunājamās lietas pirms tam apdomājot vai uzrakstot. Šāda gatavošanās noderēs situācijā, ja sarunas gaitā uzvirmos emocijas.
- Bērnu dienas plāna izstrādē vēlams iesaistīt vecvecākus. Neatkarīgi no bērnu vecuma labi palīdz dienas vai nedēļas plāna izstrāde, kurā var iesaistīt arī vecvecākus. Šādu plānu, kurā ierakstīts mācību stundu ilgums, pulciņi, laiks, kad jāpilda mājasdarbi un kad ir laiks atpūtai, novieto redzamā vietā gan vecāku, gan vecvecāku mājās. Ja bērns ir mazāks, plānam jābūt sīkākam, ja lielāks – lakoniskākam. Ja šādi dienas/nedēļas plānojumi nekad agrāk nav veidoti, sākotnēji tiem jābūt īsākiem, bet ar laiku ikviens tos var papildināt ar ģimenes pasākumiem, pienākumiem u. c. aktivitātēm.
- Ja vecvecāki nevēlas iesaistīties un nav atsaucīgi samilzušās problēmas risināšanā, vecākiem ir vērts apdomāt, kas varētu būt par pamatu tik saspīlētām attiecībām. Tas pieaugušais, kuram ir šie vecāki, var doties uz konsultāciju pie speciālista, lai labāk izprastu, kāpēc ir šādas konfliktējošas attiecības. Ideāli, ja uz konsultāciju pie speciālista dodas abas puses – arī vecvecāki.
- Izvērtēt, cik laika vecāki šobrīd pavada kopā ar saviem bērniem un vai vispār to dara. Dažkārt dienas steigā aizmirstas izvērtēt, cik laika vecākiem sanāk pavadīt kopā ar saviem bērniem. Kādas kopīgas aktivitātes ir ģimenes darbdienu vakaros? Tās var būt mazas, mīļas lietas, piemēram, muguras paijāšana bērnam pirms gulētiešanas vai kopīga grāmatas lasīšana, visai ģimenei sakāpjot vienā gultā. Kādas kopīgas aktivitātes ir brīvdienās (vai vispār tādas ir?), un vai to izvēlē piedalās arī bērni? Jo vairāk priecīgu brīžu bērni piedzīvo kopā ar vecākiem, jo atvērtāki un motivētāki viņi ir savu pienākumu pildīšanai.
