Ne visas sievietes grūtniecības laikā piedzīvo tikai patīkamus brīžus. Diemžēl visai bieži grūtniecēm rodas sarežģījumi, kas apdraud grūtniecības norisi. Šoreiz par to, kāpēc ir svarīgi nekavējoties meklēt ārsta palīdzību, ja kādā no grūtniecības posmiem tiek novērota asiņošana.
Portālu Cālis.lv konsultē Rīgas Dzemdību nama Ambulatoriskās nodaļas vadītāja, ginekoloģe dzemdību speciāliste Dr. Sniedze Krūmiņa. Ar savu bēdīgi rūgto pieredzi dalās arī kāda latviete, kura arī piedzīvoja asiņošanu, bet ārsti Lielbritānijā neesot veltījuši tam pietiekamu uzmanību, un sieviete gaidāmo mazuli zaudēja.
Asiņošana grūtniecības pirmajā trimestrī un otrā pusē – riski un iespējas
Ja grūtniecei parādās asiņaini izdalījumi, turklāt jebkurā grūtniecības posmā, iespējami ātrāk jāmeklē ārsta palīdzība. Kā norāda Krūmiņa, zelta standarts šādās reizēs – ultrasonogrāfiskā izmeklēšana (USG). Apskati sākumā veiks ārsts, tad vai nu pats veiks, vai nosūtīs pie cita speciālista uz USG. Tajā var redzēt augļa olu, vai tā cieši turas pie dzemdes, vai tiek novērota jau atslāņošanās un vai auglis ir dzīvs. Šajā izmeklējumā ārsts var noteikt, cik perspektīva ir grūtniecība.
Ir gadījumi, kad sievietei sākusies asiņošana un, veicot USG, redzams, ka grūtniecība jau beigusies. Ja auglis aizgājis bojā, to sauc par missed abortu jeb nenotikušu abortu. Missed jeb nenoticis aborts pēc būtības ir tas pats, kas spontānais aborts – tā ir neveiksmīgi beigusies grūtniecība. Galvenā atšķirība starp abiem aborta veidiem – spontānajam abortam ir raksturīga daļēja vai pilnīga augļa olas izstumšana no dzemdes, savukārt, nenotikuša jeb missed aborta gadījumā augļa attīstība ir apstājusies, bet augļa ola no dzemdes izstumta netiek. Tāpat USG var uzrādīt noritošu abortu, kad arī grūtniecībai nekādu perspektīvu vairs nav. Šādos gadījumos, lai apturētu asiņošanu, jāveic dzemdes dobuma revīzija, kad tiek evakuēta augļa ola.
Smērējoši, niecīgi, ar asins piejaukumu izdalījumi var liecināt par draudošu abortu. USG ārsts izvērtēs situāciju, un gadījumā, ja grūtniecībai ir perspektīva, sievietei var tikt noteikts gultas režīms, nozīmēti medikamenti, ja ir pierādīts progresterona trūkums, tad arī papildu šī hormona lietošana.
Asiņaini izdalījumi var būt arī gadījumos, ja sievietei ir iestājusies ārpusdzemdes grūtniecība. Šādos gadījumos grūtniecības tests uzrāda pozitīvu rezultātu, menstruāciju nav, bet auglis ieligzdojies ārpus dzemdes. Veicot ginekoloģisko izmeklēšanu, sievietei tas var būt sāpīgs process. Ar USG palīdzību var pamanīt, ka augļa ola neatrodas dzemdē. Ja apstiprinājies fakts par ārpusdzemdes grūtniecību, svarīgi saprast, cik liela ir augļa ola. Ja vēl pietiekami maza, tad šo situāciju risina ar medikamentu palīdzību, kas "olu nogalē", tā tālāk neaug un uzsūcas pati. Ja augļa ola ir lielāka, tad nepieciešama ķirurģiska operācija.
Krūmiņa min, ka vēl retos gadījumos asiņaini izdalījumi var liecināt par gestācijas trofoblastisko slimību. Arī to var konstatēt tikai ar USG palīdzību. Ārsts redzēs, ka augļa ola ir "tukša", bet tai blakus veidojas tādi kā pūslīši.
Ja izdalījumi ir smērējoši (ar asins piejaukumu), visvienkāršākais iemesls var būt dzemdes kakla iekaisums, dzemdes kakla polips un maksts iekaisums.
Grūtniecības otrajā pusē asiņošana var liecināt par placentas atslāņošanos vai arī placentas priekšguļu.
Citi ginekoloģes ieteikumi grūtniecēm
Runājot par cita veida izdalījumiem, par ko bieži sūdzas grūtnieces, Krūmiņa uzsver, ka grūtniecības laikā vienmēr būs pastiprināti izdalījumi. Tie var būt balti, biezi, nedaudz gļotaini, staipīgi, bet jebkurai to nokrāsai ir jāpievērš uzmanība.
Higiēnas ieliktņi – tiem jāsaka nē, izņemot gadījumus, ja jādodas garākā ceļā vai jāpošas uz kādu saviesīgu pasākumu, kuram izvēlēts īpašs tērps. "Ja visu laiku apakšveļā tiek uzturēti siltumnīcas apstākļi, tas tikai veicinās mikrobu vairošanos," norāda ārste. Un tieši to pašu attiecina uz stringu valkāšanu. Šis apakšbiksīšu veids ikdienas valkāšanai netiek ieteikts nevienai sievietei, nerunājot nemaz par grūtniecības laiku.
Ārste atzīst, ka stringa biksītes ir skaistas, tās var uzvilkt īpašos brīžos, taču ne ikdienā. "Tās lai paliek svētku reizēm," iesaka ārste.
Latvietes stāsts no Lielbritānijas: mūsu gaidīto bērniņu nosauc par dabas kļūdu
"Labdien! Diemžēl rakstu jums ne pozitīvu emociju vadīta. Pirms trīs mēnešiem devos uz Angliju strādāt. Pagāja divi mēneši un konstatēju, ka esmu stāvokli. Kā jau viena bērna mamma, zinu, ka ļoti nozīmīga loma veselīga bērniņa attīstība ir pēc iespējas ātrāk stāties uzskaitē un apmeklēt ginekologu. Šeit es sastapos ar savām pirmajām grūtībām, jo neesmu šīs valsts iedzīvotāja, tādēļ man nākas gaidīt rindā, lai tikai sāktu formēt dokumentus. Pēc dokumentus noformēšanas atkal jāgaida rindā pie māsiņas, kura iedos nosūtījumu pie dakteres, kura, savukārt, dos nosūtījumu atkal pie ginekologa. Un visur rindas, īsāk sakot, apburtais loks. Dokumentu noformēšanu nesagaidīju, jo 6. grūtniecības nedēļā sajutos slikti.
Šā gada 19. janvārī ar asām sāpēm vēderā un pēkšņu asiņošanu no darba vietas tika zvanīts ātrajai palīdzībai, kuriem visu sīki izstāstīja darba vietas medmāsa. Mediķus es gaidīju stundu, kuras laikā divreiz viņiem vēl tika zvanīts, bet atbildēja, ka izsaukumi tiek veikti rindas kārībā, ka mans izsaukums nav nekas īpašs, ka jāgaida.
Beidzot viņi bija klāt un bija ļoti neapmierināti, ka man nav ar grūtniecību saistīto dokumentu. Paskaidroju, ka gaidu rindā un man pašlaik ir nepieciešama palīdzība, jo tiek apdraudēta bērniņa dzīvība. Ar ļoti negatīvu attieksmi tiku nogādāta uzņemšanā, kur atkal man bija jāgaida rindā kopā ar cilvēkiem, kuri gan spēj paiet un jūtas pietiekami labi, lai spētu gaidīt.
Pēc procedūras atkal jautāju, kas notiek un, vai ar manu bērniņu viss ir kārtībā. Ārste noraustīja plecus un teica, ka nezinot, kāpēc tā, bet ar bērnu viss būšot kārtībā.
Tā pagāja pusotra stunda, kuras laikā tika izmērīts asinsspiediens un temperatūra. Uz manām norādēm, ka es asiņoju un man ļoti sāp, nebija nekādas reakcijas no mediķu puses. Pēc divām stundām mani nosūtīja pie ginekoloģes, bet, lai pie viņas tiktu, man nācās vēl gaidīt rindā kopā ar jaunajām māmiņām. Tomēr beidzot tiku kabinetā. Ārste bija neizpratnē par manu satraukumu un tikai pēc pamatīgas sarunas tomēr nolēma veikt apskati. Apskates laikā tika konstatēta asiņošana. Man tika viss iztīrīts no asins pārpalikumiem.
Pēc procedūras jautāju ārstei, kas izraisīja asiņošanu un vai viss kārtībā ar grūtniecību. Atbildē saņēmu, ka jaunajām māmiņām tā gadoties, un tas nav nekas īpašs. Ar bērnu viss esot un būs kārtībā. Saņēmu paracetamola iepakojumu un norādi, ka jādzer astoņas tabletes dienā. Saņēmu pēc ilgas sarunas arī nosūtījumu pēc divām dienām uz ultrasonogrāfiju uz citu pilsētu. Kaut gan šī iekārta atrodas viņas pašas kabinetā un viņa pati bija spējīga veikt apskati. Uz lūgumu veikt USG apskati, viņa atbildēja noraidoši, pamatojot, ka pašlaik man nav nosūtījuma, kas ļautu tieši todien un šajā kabinetā veikt izmeklējumu.
Ieradās mediķi, kuri, tā vietā, lai mani nogādātu slimnīcā, man pārmet, kāpēc viņus tik bieži traucē un, ja man ir tik slikti, kāpēc nebraucu ar taksi, bet gan vizinos ar viņu transportu.
Saprotot, ka tas nav normāli, protams, šos medikamentus nelietoju. Devos mājās un ievēroju stingru gultas režīmu, bet jau nākamajā rītā – 20. janvārī, atkal sajutu sāpes un sākās asiņošana. Atkal tika saukta ātrā palīdzība un atkal mokās es gaidīju stundu.
Tiku nogādāta slimnīcas uzņemšanā, kur atkal tiku atstāta novārtā un bija jāgaida rindā. Beidzot mani nogādāja atkal pie ginekoloģes, kura konstatēja, ka asiņošana ir palielinājusies. Apskates laikā atkal tika iztīrītas asinis. Pēc procedūras atkal jautāju, kas notiek un, vai ar manu bērniņu viss ir kārtībā. Ārste noraustīja plecus un teica, ka nezinot, kāpēc tā, bet ar bērnu viss būšot kārtībā. Lai nesatraucoties, izdzerot paracetamolu un braucot mājās.
Pēc pāris stundās pamodos no asām vēl mokošākām sāpēm un atkal asiņošanas. Atkal zvanīju ātrajai palīdzībai, bet atbildē klausulē saņēmu operatora nelaipnu atbildi – ka mēs viņus divu dienu laikā traucējot jau trešo reizi, tomēr mediķi esot ceļā. Jutos vienkārši briesmīgi no nemitīgās asiņošanas un sāpēm, biju bez spēka, nespēju neko, reiba galva un jau likās, ka tās ir beigas.
Ieradās mediķi, kuri, tā vietā, lai mani nogādātu slimnīcā, man pārmet, kāpēc viņus tik bieži traucē un, ja man ir tik slikti, kāpēc nebraucu ar taksi, bet gan vizinos ar viņu transportu. Pēc asas vārdu pārmaiņas tiku nogādāta uzņemšanas nodaļa, bet tā vietā, lai man palīdzētu, liek gaidīt divas stundas dzīvajā rindā.
Mazulītis turpat man blakus mētājās uz galda. Nepaskaidrojot kāpēc viņa tā izdarīja un kas notika, viņa mēģina man likt parakstīt dokumentus par kremāciju.
Tomēr mani aizved līdz ginekoloģes kabinetam, bet atkal ir jāgaida rindā, lai gan ir nakts un neviena pacienta nav. Pēc 30 minūtēm parādās citas (ne angļu – red.) izcelsmes māsiņa, kura nav ginekoloģe, ar sliktām angļu valodas prasmēm.
Paskatoties manu slimnieka kartiņas vēsturi, viņa pat negrasās veikt pārbaudi, bet gan sāk jautāt, kā mums Latvijā ārstē grūtnieces. Mans puisis, šo murgu vairs nespējot izturēt, sāk uzstājīgi pieprasīt, lai sāk veikt manu pārbaudi, jo es kļūstu aizvien vājāka un zaudēju daudz asiņu. Pat saprotot, ka viņa nav speciāliste ginekoloģijā, man nākas pakļaut savu un bērniņa dzīvību riskam.
Apskates laikā jūtu ļoti spēcīgas sāpes un redzu, ka viņa kaut ko izrāva no manis ārā. Domāju, ka tā bija atkal kārtējā tīrīšana. Mani nosūtīja uz turpat esošo WC, lai notīros no asinīm. Atgriežoties jautāju, vai ar bērniņu viss ir kārtībā, bet atbildē saņēmu, ka no manas dzemdes viņa patvaļīgi, neesot speciālists, izņēma augli. Mazulītis turpat man blakus mētājās uz galda. Nepaskaidrojot, kāpēc viņa tā izdarīja un kas notika, viņa mēģina man likt parakstīt dokumentus par kremāciju.
Arī astoņas tabletes paracetamola 500 mg esot normāla deva grūtniecei, un tas nekādi nevarot kaitēt mazulim. Ja sāp, esot jādzer un viss, es neesmu Latvijā, kur viss ir savādāk.
Saprotot ka viņa no mums mēģina tikt vaļā, tiek piesaistīts tulks. Sākam sarunu par to, kas notika un kāpēc. Izrādās, ka jau rītā, kad biju otro reizi atvesta, analīzēs tika konstatēti spontāna aborta draudi grūtniecībai, bet man tika pateikts, ka viss esot kārtībā gan ar mani, gan ar bērnu.
Uz jautājumu, kāpēc man netika sniegta medicīniskā palīdzība nekavējoties, atbilde bija – pēc viņu valsts likumiem man ir jāgaida rindā, ja vien mans veselības stāvoklis neapdraud dzīvību un to, ka es asiņoju, nevar vēl uzskatīt par draudu. Uz to, kāpēc viņi neesot veikuši ultrasonogrāfiju, lai gan iekārta ir kabinetā, aizbildinājās, ka atkal ir jāgaida nosūtījums un rindas. Viņi gan atzina, ja savlaicīgi būtu veikta USG, iespējams, grūtniecības draudi tiktu novērsti. Arī astoņas tabletes paracetamola 500 mg esot normāla deva grūtniecei, un tas nekādi nevarot kaitēt mazulim. Ja sāp, esot jādzer un viss, es neesmu Latvijā, kur viss ir citādi. Lai es nepārdzīvojot, jo šeit tā esot ikdiena, ļoti daudz grūtniecību beidzas tieši šādi. Ja pat pirmajās reizēs nepaveicas un viss beidzas ar spontāniem abortiem, tad varbūt sestajā reizē viss izdosies. Lai tik cenšamies.
Attieksme vienkārši drausmīga, lai neteiktu vairāk. Cilvēki nav truši, mēs bērnus radām ar mīlestību, kaut arī mazulītis ar mums bija tikai sešas nedēļas, mēs viņu paspējām iemīlēt. Tas vecākiem ir kā spļāviens sejā! Pilnīgi nekādas nožēlas un līdzjūtības! Bez analīzēs un nekādām apskatēm viņa mūsu bērniņu, kas vēl vienkārši guļ nomests uz galda, sauc par dabas kļūdu. Tā viņiem notiek dabiskā atlase Anglijā, izdzīvo stiprākie, pārējiem nedod iespēju dzīvot!
Nevienam nenovēlu iet cauri šai ellei! Lai arī kā mēs bēgam no mūsu Latvijas labākas dzīves meklējumos, mājās tādu attieksmi es nesaņemtu no mediķiem.
Sāpju un emociju sagrauta, esmu spēku izsīkumā, jo šī medmāsa, bērnu brutāli izraujot no mana organisma, neapturēja asiņošanu. Beidzot tiek nolemts veikt USG. Pēc stundas atnāk medmāsa, kura šo procedūru drīkst veikt. Manu dvēseli satrieca viņas smaids uz sejas, ienākot kabinetā... Kā var mātei, kurai tikko nomiris bērniņš, pateikt "Piedodiet!" ar smaidu uz lūpām?! Viņa piegāja pie galda, kur gulēja mazulītis, un sāka viņu bakstīt un staipīt manā acu priekšā kā plastilīnu.
Pēc šīs ņirgāšanās viņa sāka veikt pārbaudi (ar tiem pašiem asiņainajiem cimdiem) man, neskatoties uz to, ka es asiņoju un man nebija atsāpināšana. Viņa veica iekšējo sonogrāfiju, bakstīja mani kā mirušu gaļas gabalu. Sāpju agonijā mani kratīja auksti drebuļi, es domāju, ka šis murgs nekad nebeigsies. (Saņēmu aizrādījumus, lai nekratos, tas viņu traucē, bet es neko padarīt nevaru, tas ir mans organisms, kas ir nomocīts, ka vairs neko citu kā bezpalīdzīgi drebēt, nav vairs spējīgs).
Pēc procedūras pateica tikai to, ka mazuļa daļu iekšā nav un aizgāja. Mani nedz apkopa, nedz arī es saņēmu kādus medikamentus, lai nesāktos iekaisums.
Mēs esam no kārtīgas ģimenes, abi divi strādājoši, jauni veselīgi cilvēki bez kaitīgiem ieradumiem. Viņa pieprasa asinsanalīzi narkotiku testam. Bez jebkādiem paskaidrojumiem, kāpēc, es vienkārši dodu savu roku, lai ņem visu, ko grib, jo vairāk jau pazemot un sāpināt viņa mani vairs nevar!
Nevienam nenovēlu iet cauri šai ellei! Lai arī kā mēs bēgam no mūsu Latvijas labākas dzīves meklējumos, mājās tādu attieksmi es nesaņemtu no mediķiem!"
Ginekoloģe Krūmiņa sacīja, ka nevar komentēt šādu pieredzes stāstu, ko piedzīvojusi tautiete Lielbritānijā. Viņa atzina, ka daudzās citās valstīs, tostarp Norvēģijā un Lielbritānijā, kur dzīvo liela latviešu kopiena, ir citi uzskati par grūtniecības sākumposmu. Proti, līdz 12. grūtniecības nedēļai neviens ārsts īpaši necenšas saglabāt grūtniecību, kura kaut kādu apsvērumu dēļ ir apdraudēta. Turpretim Latvijā mediķi cīnoties par katra vesela augļa dzīvotspēju.
