Šķiet, mūsdienīgums ir tieši tas, ko neņem vērā mūsdienu vecāki, tomēr attīstības likumsakarības nevar izslēgt. Mēs nevaram paātrināt galvas smadzeņu centra nobriešanu, lai kā mēs to gribētu, jo bērni nav mazi pieaugušie. Viņu psihe būtiski atšķiras no nobriedušu cilvēku psihes.
Kur gan sākas šī brīžiem neprātīgā dzīšanās uz intelektuālo attīstību par katru cenu – ar attīstošajām rotaļlietām, spēlēm, pabalstiem, kubikiem u.tml.? Mēģināsim to izšķetināt.
Visstrīdīgākais un daudzu zinātnieku atspēkotais mīts – daudzi vecāki tic, ka ir lietas, kas jāpagūst līdz mazuļa trīs gadu vecumam, citādi būs par vēlu. Par šo tēmu sarakstītas vairākas grāmatas.
Tomēr psiholoģijas doktors Donalds Belejs apgalvo, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka pastāv kaut kāds vecums, kura slieksnim pārkāpjot, bērns vairs nespēs iemācīties lasīt, skaitīt vai rakstīt. Par to viņš raksta savā pētījumā "Vai agrīnā bērnībā pastāv izglītībai kritisks periods?" No šī var secināt, ka "kritiskais periods" pastāv, bet ne vien atsevišķām prasmēm.
Vēl viens iemesls – daudzi vecāki vēlas, lai viņu bērns, kā minimumu, gūtu panākumus, bet kā maksimumu – būtu brīnumbērns. Tomēr apdāvināti cilvēki dzimst ārkārtīgi reti. Viena no apdāvinātības pazīmēm, kā apgalvo profesore Elēna Vinnere, ir spēcīga interese un motivācija tajā nozarē, kurā bērnam ir talants.
Talantīgiem cilvēkiem sabiedrībā ar citiem nav viegli dzīvot. Kādēļ tā? Jo viņi ļoti atšķiras no pārējiem. Un tā, kā teju visa psihiskā un cerebrālā enerģija tiek ieguldīta tajā jomā, kurā viņam ir talants, visas pārējās funkcijas parasti ir attīstītas ļoti vāji vai necik. Sekojoši rodas jautājums: talants ir balva vai sods?
Tāpat virknē dažādu pētījumu zinātnieki secinājuši, ka neatkarīgi no tā, cik daudz spēku un enerģijas agrīnā vecumā vecāki ieguldījuši bērna intelektuālajā attīstībā, vidusskolas gados viss izlīdzinās. Proti, būtībā rezultāti ir vienādi.
Dārgie vecāki, lūdzu, steigsimies lēnām un sniegsim bērnam to, kas viņam tik tiešām nepieciešams dažādos attīstības posmos. Uzskatu, ka līdz trīs gadu vecumam bērnam mācīt skaitīt, lasīt un rakstīt nav nekādas nepieciešamības, lai neteiktu, ka tas var viņam kaitēt.
Lūk, ko par to raksta profesore Anna Semjonoviča: "Neadekvātas cerebrālās enerģijas sadalīšanas spilgts piemērs ir burtu un ciparu mācīšana bērnam agrīnā vecumā (divos, trīs gados). Šis neadekvātums ir pretrunā ar visiem zināmām psihiskās attīstības likumsakarībām, ko noteikuši dažādu psiholoģijas skolu pārstāvji (Freids, Klains, Bigotskis, Levins, Elkonins u.c.)."
Līdz trīs gadu vecumam bērnam daudz svarīgāk ir veidot drošo piesaisti pieaugušajiem tuviniekiem. Šī piesaiste nākotnē būs kā pamati harmoniskai bērna intelektuālajai un psiholoģiskajai attīstībai.
