Par labiem vecākiem nepiedzimst. Par tādiem mācās tieši tāpat kā pedagogi visu mūžu... Bērnu pāraprūpe vai pamešana novārtā savas aizņemtības vai vienaldzības dēļ... Bērni savu ģimenes modeļa spoguļattēlu parāda bērnudārzā un skolā, un nereti saviem audzinātājiem un pedagogiem pieķeras pārāk cieši, jo mājās ir nesaprasti, neuzklausīti. Lūk, kādu vēstuli, kas noteikti liks aizdomāties daudziem, vecākiem velta pedagoģe Linda Auziņa, kura veido arī savu blogu "Lindasdomas"! Viņa savās pārdomās labprāt dalās arī ar portāla "Cālis" lasītājiem.
"Mīļie vecāki! Šī vēstule adresēta jums. To rakstu tikai un vienīgi kā pedagogs, kas ikdienā strādā ar bērniem un jauniešiem, cienot to, ka bērna audzināšana ir viens no sarežģītākajiem, taču arī skaistākajiem pienākumiem, kurus Dievs cilvēkam uztic dzīves laikā.
Vispirms gribu teikt paldies katram pieaugušajam, kas ikdienā velta uzmanību savam bērnam vai jaunietim. Mana kvēlākā vēlme ir – kaut jūsu būtu vairāk!
Savas pedagoģiskās prakses laikā esmu saskārusies ar dažādiem bērniem, un, jā, arī ar dažādām, nereti smagām psiholoģiskām traumām, kuru cēlonis diemžēl meklējams viņu ģimenēs. Minēšu dažus praktiskus piemērus un situācijas, kas spilgti iespiedušies atmiņā:
Vislielākā sāpe man ir par šķirto vecāku ģimenēm, jo diemžēl bieži vien abi pieaugušie cilvēki par savu atvasi domā vismazāk. Šādi bērni arī daudz slimo, ir kaprīzi.
– meitene, 11 gadus veca, cīnās ar stiprām galvassāpēm, kuru dēļ nereti zūd realitātes izjūta, nodarbībās diezgan bieži raud, jo par to ļoti pārdzīvo, taču mamma uzskata, ka tas nav nekas nopietns;
– meitene, trīs gadus veca, vecāki šķīrušies, ļoti nervoza, kaprīza. Vecāki cenšas meiteni lutināt ar visu, ko vien viņas sirds kāro, taču tajā pat laikā viens otru pazemo arī meitas klātbūtnē. No rīta pamostoties, viņa nezina, pie kura no vecākiem viņa tiks "iedalīta" dienas beigās;
– meitene, sešus gadus veca, nemitīgi sauc mani par mammu, bet savu īsto mammu ikdienā gandrīz nemaz nesastop;
– meitene, 14 gadus veca, pārgurusi, vēlas atelpu, taču mamma sūta uz visiem konkursiem pēc kārtas, abas savā starpā nesatiek;
– meitene, 11 gadus veca, klusa, bailīga un kautrīga, izteikta perfekcioniste, bail izpaust savas domas, stingri vecāki;
– meitene, 12 gadus veca, izlaista, nespēj sakoncentrēties darbam;
– zēns, 14 gadus vecs, ļoti bikls un nedrošs, sarunas ar viņu mātes klātbūtnē nav iespējamas, jo māte visu izlemj viņa vietā;
– zēns, trīs gadus vecs, ļoti nedrošs, bailīgs, bez mammas nekur nesper kāju.
Bieži vien vecāki iet pie psihologa meklēt palīdzību, kā tikt galā ar savu pusaudzi – cīnās ar sekām, nemeklējot sevī cēloni. Taču pusaudžu gados bieži vien parādās tas, ko viņa vecāki ir viņā sējuši bērnībā.
Ja tā ir nemitīga moralizēšana, sodīšana, pazemošana, nesaskaņas vecāku starpā, bērns noteikti neizaugs par pašpārliecinātu personību, kas tic saviem spēkiem un nespēs veidot veselīgas attiecības ar citiem. Ja bērnu nemitīgi apspiedīs, neļaus viņam kādu reizi arī padusmoties, izrādīt savas emocijas, pusaudžu gados viņa aizturētā agresija izlauzīsies uz āru, un vecāki nebūs nekāda autoritāte viņa dzīvē. Psihologi saka, ka vienu negatīvu izteikumu par cilvēku var neitralizēt septiņi (!!!) pamatoti, pozitīvi izteikumi.
Protams, ka neviens vecāks un neviens pedagogs nav pilnīgs. Bet vecāks no pedagoga nevar prasīt to, kas jāiedod viņam pašam. Nereti bērni uz pulciņiem tiek aizsūtīti, lai "būtu kāds, kas viņus pieskata", un šādi bērni patiešām ļoti pieķeras auklītēm, audzinātājiem un skolotājiem. Nereti šī pieķeršanās ir neveselīga – lai cik ļoti es mīlētu savus audzēkņus, es apzinos to, ka nekad nespēšu pildīt viņu vecāku lomu. Pedagogs ir tikai ceļa rādītājs, motivators, un, jā, es uzskatu, ka arī draugs. Un tomēr, vecāki ir galējās autoritātes bērnībā. Tie ir pirmie cilvēki, kuriem viņš iemācās uzticēties. Pirmie cilvēki, kas viņu iepazīstina ar pasauli, pirmais paraugs kā dzīvot, kā sarunāties, izturēties pret cilvēkiem un ko teikt par tiem aiz muguras, utt.
Vislielākā sāpe man ir par šķirto vecāku ģimenēm, jo diemžēl bieži vien abi pieaugušie cilvēki par savu atvasi domā vismazāk. Šādi bērni arī daudz slimo, ir kaprīzi. Savukārt vecāki cenšas savas kļūdas labot un izdabā bērnam. Taču tas neiemācīs bērnam to, ka dzīvē ne vienmēr viss notiek kā gribētos. Un vēl vairāk – neiemācīs to, kā cienīt otru cilvēku, ja savā starpā nemitīgi strīdēsies.
Pāraprūpe (tostarp runāšana par bērnu "mēs" formā, tādā veidā nenodalot sevi no bērna) izraisa atkarību, neveicina pastāvību, šādiem bērniem dzīvē nav viegli, jo viņi neprot piepūlēties, kāpt pāri komforta zonai. Vienaldzība un nerūpēšanās rada depresiju, nomāktību, bailes, sliktu ieradumu un, vēlāk arī – nevēlamu domubiedru rašanos, mazvērtību.
Bērni ļoti bieži ir vecāku spogulis. Ja tie neiegūs vērtību vecāku acīs, viņi to meklēs citur, un noteikti ne tajā labākajā veidā. Bērnu dzīves un aicinājumi nav un nekad nebūs viņu vecāku nepiepildītie sapņi. Jo katrs bērns ir unikāla, no vecākiem atšķirīga personība, kas ir jāciena. Pārāk stingra audzināšana bērnos rada bailes kļūdīties, bailes paust savu, atšķirīgu viedokli, kompleksus. Ja bērns redz, ka viņa vecāki neciena autoritātes, arī viņš tās necienīs. Ja vecāks pieļauj, ka bērns viņu izkomandē un neciena bērnībā, tas viss tikai dubultosies, viņam pieaugot. Ja vecāks uzskata, ka bērns "ir mazs un neko nesaprot", viņa zemapziņā tas ierakstīsies kā fakts, ka viņš nav svarīgs. Ja kāds no vecākiem nicinoši izturēsies pret savu dzīvesdraugu, bērns to ņems par piemēru nākotnē atkārtojot to pašu, vai tikai labākajā gadījumā – izlems rīkoties kardināli pretēji.
Bērniem nevajag tikai jaunas mantas vai drēbes. Neviens pieaugušais nekad nav teicis: "Man žēl, ka bērnībā nenopirki man to rotaļlietu." Parasti viņi saka: "Man žēl, ka bērnībā gandrīz nekad neredzēju savus vecākus, viņi abi vienmēr strādāja un bija aizņemti." Bērniem vajag vecākus, kopīgu atmiņu veidošanu, spēles, sarunas. Un ticiet man, mazi bērni ir ļoti labi sarunu biedri. Tā patiesi nav taisnība, ka "tie mazie neko nesaprot". Bērni ir ļoti gudri un to patiesums ir neatkārtojams! Atcerēsimies, ka viss, kas tiek sēts bērnos, tiks pļauts pēc dažiem gadiem. Lai vai kāds būtu nogurums, ticiet man, bērns novērtēs nevis jūsu pasniegto planšeti, bet gan to, ka viņam godīgi pateiksiet, ka esat noguris, samīļosiet un pildīsiet savu solījumu, ka spēli paspēlēsim rītdien. Jo godīgāki būsiet pret bērnu, jo godīgāks būs bērns ne tikai pret jums, bet arī pret sevi un citiem.
Esmu pārliecināta, ka vecāki un pedagogi ir viena komanda, kas strādā par labu bērna izaugsmei, nevis savām ambīcijām. Tikai, lūdzu, nevajag jaukt funkcijas. Par labiem vecākiem nepiedzimst. Par tādiem mācās tieši tāpat kā pedagogi visu mūžu – apmeklējot kvalifikācijas celšanas kursus pēc diploma saņemšanas. Bērni tic mūsu darbiem vairāk, nekā mūsu vārdiem. Iedvesmosim mūsu bērnus un jauniešus, jo viņi ir tie, kas veidos valsts un pasaules nākotni pēc mums!
Mīlestībā un cieņā, pedagogs."
