Pedagoģe: bērni jāskolo tā, lai viņi nejustu, ka mācās
Foto: Shutterstock

"Ja es spētu atbildēt, kāds ir labs pedagogs un kāds – nav, iespējams jau būtu izglītības ministre," jokojot saka Aizkraukles novada vidusskolas direktora vietniece Gunita Elksne. Viņa nedomā, ka kādam Latvijā ir atbilde uz šo jautājumu, taču 26 gadu pieredze skolā ļāvusi secināt, ka bērni jāmāca tā, lai viņi nejustu, ka mācās. Savukārt skolotājiem viņa iesaka censties atbrīvoties no teicamnieku sindroma un pieņemt, ka arī pedagogi drīkst kļūdīties.

Zemāk lasi Elksnes viedokli par skolotāja darba ikdienu, kas pilna pārsteigumiem, par to, kā var mācīt bērnus citādāk, un ko pati visu šo gadu laikā, strādājot par pedagogu, ir varējusi apgūt!

"Patiesībā varu teikt, ka esmu uzaugusi skolā, jo arī mana mamma bija skolotāja – sākotnēji pirmsskolas, pēc tam arī mūzikas skolotāja. Tas izveidoja manu priekšstatu par šo profesiju un būtībā noteica arī nākotnes izvēli. Man patiešām paveicās, jo bija ļoti labi skolotāji. Papildus tam visu ietekmēja arī mana mīlestība pret latviešu valodu un literatūru. Tā bija tik liela, ka pat matemātikas kontroldarba vietā skolā nodevu domrakstu par skaitļiem. Vēl jāatzīstas, ka biju maksimāliste un ļoti vēlējos, lai pilnīgi visas stundas ir ne tikai izglītojošas, bet arī aizraujošas. Devu solījumu sev un kādreizējai latviešu valodas skolotājai pieradīt, ka bērnus var mācīt arī citādāk. Tagad, kad 12 gadi aizvadīti Vīgantes pamatskolā kā latviešu valodas un literatūras skolotājai un vēl daudzi šajā pašā un arī skolas direktora vietnieces amatā Aizkraukles novada vidusskolā, varu teikt, ka esmu to pierādījusi un arī daudz iemācījusies.

Pedagoģe: bērni jāskolo tā, lai viņi nejustu, ka mācās
Foto: Privātā arhīva foto

Skolā biju apaļa teicamniece un esmu novērojusi, ka tieši daudzi teicamnieki paši kļūst par skolotājiem. Nezinu, kas motivē citus, bet es, būdama auns pēc horoskopa, tādējādi protestēju pret tā laika mācīšanas metodēm un vēlējos ienest jaunas vēsmas. Biju iztēlojusies, kā stāvēšu klases priekšā, ka uz mani raudzīsies daudzi mirdzošu acu pāri. Patiesībā tas viss arī ir piepildījies un saglabājies, tikai skolotājs vairs nestāv klases priekšā, bet meklē pareizās atbildes kopā ar bērniem.

Mācīšanas metodes un formas mainās, un nav vienas atbildes, kā pedagogi to vērtē. Kas vienam ir ieguvums, citam – liels mīnuss. Šī profesija ir nepārtrauktā attīstībā un kustībā, arī bērni visu laiku mainās – es to uzskatu par priekšrocību, jo skolā nav divu vienādu dienu, katra atnes kaut ko jaunu. Nav divu vienādu mācību stundu, un man šie pārsteigumi un negaidītās situācijas ļoti patīk.

Kā jebkurai profesijai, arī pedagogiem ir izaicinājumi, taču nepārvaramu problēmu nav. Jā, šobrīd izglītībā ienāk daudz jauna, un tas no pedagoga prasa stabilu pašapziņu un lielu atvērtību. Informācijas pārbagātībā var apjukt, bet tas ir normāli. Skolotājiem jāspēj izslēgt teicamnieku sindromu un jāpārtrauc sevi par to šaustīt. Daudzi teiks, ka agrāk bija vienkāršāk, bet, kā tad bija – darījām tā, kā mums teica, biežāk realizējām citu radītās idejas, aizmirstot par savējām. Nenoliedzami, sekot ir vieglāk, nekā darīt un domāt pašam, turklāt daudzi pedagogi ir tieši no tās paaudzes, kas ir tendēta sekot paraugam un dzīvot kategorijās pareizs - nepareizs.

Lai gan mūsu skolā pēdējos gados ienācis maz jauno skolotāju, esmu novērojusi, ka jaunie tomēr ir vairāk gatavi eksperimentēt, un skolēniem tas ļoti patīk. Viņi ļoti novērtē to, ka skolotājs nestāv klases priekšā kā vienīgais visgudrais, bet kopā ar skolēniem dodas meklēšanas, izzināšanas un, jā, arī kļūdīšanās procesā.

Jāpiebilst arī, ka cilvēkiem gados nav viegli mainīties, taču ir dažādi piemēri, kad skolotāji, izmantojot arī sen pārbaudītas metodes, gūst panākumus, jo ļoti daudz ir atkarīgs tieši no personības. Nav vienas metodes vai formulas, kā mācīt bērnus, taču es teiktu, ka vislabākā mācīšanās ir tad, kad bērns pats nemaz nejūt, ka viņš mācās.

Šobrīd sabiedrībā izveidojusies muļķīga situācija – tiek uzskatīts, ka tas, cik daudz bērns spēs un pratīs, ir atkarīgs galvenokārt no skolas un skolotāja. Tā nebūt nav, arī vecākiem, ģimenei un citiem bērna līdzcilvēkiem ir būtiska loma. Šī situācija rada nepamatoti lielu spiedienu uz skolotāju, un tas nereti kavē jauniešus izvēlēties šo profesiju. Lai gan arī tas ir tikai cilvēcīgi, un jauniešiem to nevarētu pārmest. Taču rezultāts ir redzams daudzās Latvijas skolas, kurās trūkst pedagogu.

Tāpat aicinātu nedalīt pedagogus labos un ne tik labos. Nav iespējams sniegt viennozīmīgu atbildi uz jautājumu – kāds ir labs pedagogs. No katra var kaut ko mācīties, taču galvenā mēraukla, manuprāt, ir patiesums un godīgums pret sevi un skolēniem. Es teiktu, ka labs pedagogs ir tāds, kurš visu laiku mācās arī pats un dara to ar prieku! Turklāt pedagogi ļoti daudz var mācīties arī no skolēniem – nereti viņiem dzīvē ir pareizāki uzsvari un apkārtējās pasaules uztvere. Viņi prot nesatraukties par sīkumiem un neraizēties par apkārtējo viedokli. Tas ir veselīgais egoisms, ko der aizgūt."

Source

Cālis.lv

Tags

Skola Skolēna emocionālā attīstība un mācības Skolēns
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form