Foto: Shutterstock
Viņam ir tikai pieci gadi, viņš ir paspējis būt vecākais brālis un tagad palicis viens – joprojām vecākais, bet baisi, ka nu kļuvis vienīgais bērns. Bērns, kas apdedzinājies no vecāku sāpēm. Šis būs stāsts no pieredzes bērna psihoterapijā, kas pavērs nelielu priekšstatu un sajūtu, kā cilvēki dziedinās psihoterapijā.

Rakstā ir sensitīva informācija, iesakām grūtniecēm izvērtēt, vai šo rakstu lasīt.

Elena Bartoša ir psiholoģe un geštaltterapeite Somijā. Savā mājaslapā "Gestalt Bartosh" viņa dalās pieredzēs no savas psihoterapijas prakses. Tālākais būs viņas stāstījums "es" personā.

Kad pie manis atnāk sērojošs pieaugušais, viņš spēj pateikt: "Man ir slikti. Man sāp sirds, es sēroju. Es nespēju samierināties, slikti guļu. Ciešu." Pieaugušais saprot, kāpēc viņam ir slikti un vēlas mazināt savas ciešanas, iemācīties dzīvot ar zaudējumu… Savukārt bērnu kāds atved. Zaudējuma gadījumā – vecāki, kas paši ir piedzīvojuši zaudējumu. Vai radinieki, kas ir apjukuši un nobijušies no otra sāpēm. Pieaugušie jūt, ka bērnam ir slikti. Viņi redz, ka mazais skumst, baidās palikt viens un jautā par nāvi. Pieaugušajiem ir bail, viņi paši nezina, kā rīkoties sērās un bailēs. Un viņi atved bērnu pie manis…

"Mamma lūdza palīdzēt dēlam, jo viņam pēc tam bija sākušās bailes, kaprīzes, pasliktinājās miegs, viņš jautāja par brālīti un runāja par nāvi…"

Bērns nebūs tas, kurš sēdēs pretī un stāstīs par saviem pārdzīvojumiem. Viņš vispār netaisās sēdēt – te ir jauni apstākļi, cita vide, liela istaba ar spēļu mantām un visu ko interesantu. Ir nepazīstama tante…

Pieaugušais zina, ka viņam būs pašam no sevis kaut kas jāiegulda terapijā. Viņš vēlas, lai kļūtu vieglāk. Pieaugušais stāsta par izmaiņām, kas notiek viņā, apmeklējot terapiju, sniedz atpakaļsaiti – kļūst vieglāk vai atkal rādījies briesmīgs sapnis, vakar sevi noķēris pie domas, ka pāris stundu nav iedomājies par notikušo…

Bērns par to nerunā. Piecgadīgs bērns neanalizē savu stāvokli, vismaz ne ar psihologu. Viņš var pastāstīt par to, kas ar viņu noticis, bet var arī to nedarīt. Jāierauga, jāsaprot, jāsajūt. Bet tā gribas zināt, kas notiek viņa dvēselē.

Lūk, gadījums no terapeita pieredzes.

Ģimene

Foto: Pexels

Pie manis atnāca ģimene. Mamma, tētis un piecgadīgs puisēns. Pirms dažiem mēnešiem negadījumā bija gājis bojā viņa mazais brālītis. Mamma lūdza palīdzēt dēlam, jo viņam pēc tam bija sākušās bailes, kaprīzes, pasliktinājās miegs, viņš jautāja par brālīti un runāja par nāvi… Sieviete pati pagaidām nevēlējās apmeklēt terapeitu, jo nebija gatava šķirties no savām sāpēm. Tajā pašā laikā viņa vēlējās piedalīties tikšanās reizēs ar dēlu, tāpat arī tēvs.
"Sērās labi, ja līdzās ir cilvēks, kurš to var izturēt – gan vilšanos, gan vienatni, gan šausmas un bezizejas stāvokli."

Man visi liekas vienādi cietušie. Vienkārši katrs pārdzīvo savā veidā. Un "saņemties" vajag, pirmkārt, jau sevis paša labā. Kaut ir grūti un sāpīgi pat elpot.

Terapeita uzdevums ir palīdzēt iet cauri sērām.

Kas tādā brīdī ir jo īpaši grūti? Ka visu laiku "jāturas". Dzīvā bērna dēļ, pārējo ģimenes locekļu dēļ. Tam nepieciešams daudz spēka. Gribas kaukt balsī. Bet nav, kur. Sērās ir svarīgi pabūt vienam, un labi, ja līdzās ir cilvēks, kurš to var izturēt – gan vilšanos, gan vienatni, gan šausmas un bezizejas stāvokli. To sniedz psihoterapijas apstākļi sākumetapā.

Es šādos gadījumos nestrādāju uzreiz ar trim ģimenes locekļiem. Tie ir mani personiskie ierobežojumi, zinu, ko varu un ko nevaru. Es esmu mēģinājusi šādās situācijās strādāt ar ģimeni – sākumā tas neizdodas. To var vēlāk. Sākumā kopā visiem ir pārāk sāpīgi.

Intuitīvi jutu, ka tēvam arī vajadzīga terapija un viņš to pieņems. Viņš izstaro siltumu, vispār visa ģimene ir tāda. Kaut šobrīd viņi ir attālinājušies, jo viņiem nav spēka atbalstīt vienam otru. Jūtams, ka mātei resursu ir vairāk. Nezinu, vai viņa vienmēr tāda bijusi vai kļuvusi tagad. Tēvs ir vairāk sagrauts. Mēs nolēmām, ka strādāsim divatā ar kolēģi, ģimene pie mums brauks reizi nedēļā.
Tas ir priekšvārds. Tālāk rakstīju par katru nedēļas tikšanos.

Pirmā tikšanās. Būt līdzās

Šodien pie manis bija tēvs ar dēlu. Mums bija ļoti interesanta sesija, grūta un piepildīta. Mēs gandrīz nerunājām. Tā vairāk bija "būšana līdzās", pierašana, atbalsts, izjušana.

Sesijas laikā bija trīs etapi – darbs smiltīs, zīmējums un spēle. Visos piedalījās tēvs ar dēlu, es ar kolēģi palīdzējām. Viņi izvēlējās mitras smiltis un līdzās izveidoja divas ēkas – dēls baznīcu, tēvs māju. Tajos bija ļoti daudz logu. Viņi cītīgi mīcīja smiltis.

Es bieži sāku darbu ar bērniem, izmantojot smilšu terapiju. Kabinetā ir liela plastmasas kaste ar smiltīm. Ir daudz mantiņu, akmentiņu, gliemežvāku, spalvu, stikla akmentiņu… Ir ūdens krāns, krūzītes. Bērni jau no bērnības zina, kā spēlēties smiltīs, un tas noņem saspringumu, palīdz iejusties. Ļoti daudz jūtas tiek izpaustas neverbāli – caur pieskārieniem, darbošanos ar smiltīm, citējot Jungu, "atbrīvojot nobloķēto enerģiju un aktivizējot pašizdziedināšanās iespējas, kas ir ieliktas cilvēka psihē".

"Es neprasu – kāpēc tu viņu ieraki, kāpēc tas ir bērnudārzs. Es klausos, klausos, klausos."

Sekoja zīmēšana, kur klients zīmē savu pasauli, tādā veidā daloties savā redzējumā.

Tad sekoja spēle, kurā spēlēja tēvs ar dēlu, bet mēs ar kolēģi bijām līdzjutēji, jutām līdzi dēlam. Viņš par to gribēja priecāties – noguris no savām sāpēm.

Otrā tikšanās. Ierakt lellīti smiltīs

Foto: Pexels

Šodien bija otrā tikšanās ar tēvu un dēlu. Viņi jau uzticas.

Darbs smilšu kastē. Puisēns no daudzām mantām izvēlējās mazu mantiņu – lellīti un mazu cālēnu. Ātri iejuties, viņš gandrīz uzreiz sāka ierakt lellīti ("Viņa ir bērnudārzā"). Cālēnu uzticēja man – viņš brīžiem iečīkstas un komentē notiekošo, un puisēnam tas patīk. Pēc kāda laika viņš izvelk lellīti, nomazgā, pēc tam nomazgā rokas. Viss.

Bērns pats izvēlas, ar ko un kā smiltīs spēlēties – viņš tur ir režisors un saimnieks. Es neprasu – kāpēc tu viņu ieraki, kāpēc tas ir bērnudārzs. Es klausos, klausos, klausos.

"Pēc tam viņš ļoti nikni sita pufu, tad piekusa un kļuva ļoti skumjš. Mēs nonācām kādā citā attiecību līmenī."

Sekoja spēle, kurā šoreiz pieņēma arī mani un kolēģi. Puisēns priecājās, smējās.

Tad piedāvāju viņam uzzīmēt "mammu, tēti un puisēnu". Viņš uzzīmēja sevi, tad tēti, bet par visām varītēm atteicās zīmēt māti. Vajadzēja palīdzēt izreaģēt agresiju, un mēs sākām plēsties ar spilveniem, pēc tam sitām mīksto lielo pufu. Viņš ļoti nikni viņu plosīja, pēc tam piekusa un kļuva ļoti skumjš. Mēs nonācām kādā citā attiecību līmenī.

Ir sajūta, ka darbs aizved uz daudz neizteiktu jūtu kanāliem – te ir ilgas, skumjas, dusmas, sēras… Viena izreaģēšana atver vārtus izdzīvot nākamo…

Pēc tam pagulējām uz paklāja un sacentāmies, kurš vislabāk guļ.

Noris ļoti intensīvs darbs, jāpalīdz puisēnam atslābināties, viņam ir grūti ilgi būt saspringtam. Darba intensitāti nenosakām mēs, bet klienti paši, viņi ir noguruši no sāpēm, gatavi saņemt palīdzību, viņu rīcība un reakcija mums saka priekšā, ko darīt tālāk.

Tēvs visā iesaistījās – smiltīs, zīmēšanā, spēlēs. Tā viņš lēnām izstrādāja savas jūtas un atbalstīja dēlu.

Trešā reize. Atkārtota spēle palīdz tikt vaļā no traumām

Foto: Pixabay

Šoreiz nāca mamma un dēls.

Darbs šajās sesijās nav viegls. It kā liekas, mēs taču tikai spēlējamies un zīmējam. Ievēroju klientu ritmu, lai nesteigtos. Acīmredzot, kaut kas vēl kaut kur notur, tikai – kas? Ir tik daudz "starp rindām" – pieskārieni, skatieni, tas, kā puika pagriežas ar seju pret mani un priecīgi smejas, kā tēvs atvadās – silti un pateicības pilni… Un kādas pieaugušajiem ir sastingušas sejas…

"Kaut kas mainās. Viņš pats mainās – skatiens kļūst atvērts, seja atslābinātāka, gaišāka."

Mamma stāsta, ka dēls no iepriekšējās sesijas atgriezies priecīgs, visu ceļu dziedājis dziesmas.

Atkal spēlējāmies smiltīs, atkal ierakām lelli. Mierīgi un koncentrēti, gandrīz klusējot. Man joprojām uzticēts cālēns, kurš drīkst "izdot skaņas".

Puisēnam ir svarīga šī izspēle, viņam nevajag neko teikt, viņš vēl neprot analizēt. Viņš atkārtos šo spēli, tādā veidā paužot savus pārdzīvojumus un tiekot vaļā no traumām, atbrīvojoties no bailēm.

Tad zīmējām, iekļaujot bildē arī mammu, veidojot jaunu zīmējumu – kuģīti, uz kura ir visa cietusī ģimene, pa virsu tumšs mākonis, un no tā aumaļām līst lietus, bet mamma piezīmēja lietussargus, un kļuva jautri.

Viņš smejas tā, ka arī man gribas smieties.

Tad spēles ietvaros uzlikām puisēnu uz segas un šūpinājām. Viņš bija apmierināts un laimīgs, ka tagad vecāki katru vakaru viņu šādi izšūpos (viņam ir grūtības aizmigt).

Kaut kas mainās. Viņš pats mainās – skatiens kļūst atvērts, seja atslābinātāka, gaišāka.

Bieži bērni neapzināti ļauj mums saprast, ko darīt tālāk. Es klausījos sevī un, atceroties, kas noticis, gāju tālāk. Lūk, mēs zīmējām, viņš smējās un pēc tam kļuva tāds mazs, un sagribējās viņu pašūpot, paaijāt. Viņam ir tikai pieci gadi, viņš ir paspējis būt vecākais brālis un tagad palicis viens – joprojām vecākais, bet baisi, ka vienīgais bērns, kas apdedzinājies no vecāku sāpēm. Turiet segu no abām pusēm, mamma un tēti, šūpojiet, aijājiet dēlu, lai viņš sapņo labus sapņus, neatlaidiet rokas…

Ceturtā tikšanās. Atļaut sev priecāties

Tajā bija tikai puisēns. Bija sajūta, ka šoreiz jāstrādā ar viņu vienu.

Sesija bija dīvaina. Pagāja labs laiciņš, uzmetu aci pulkstenim – 20 minūtes. Bet pēc sajūtām – visas 50. Es ļoti labi jūtu laiku, ar plus mīnus piecu minūšu nobīdi. Kolēģei bija tā pati sajūta. Un pēc tam arī – it kā vienā sesijā būtu noritējušas trīs, daudz izdzīvojām.

Šoreiz sākām ar spēli. Ar to, ko bijām jau iepriekš spēlējuši, pēc tam mētājām spalvainu pērtiķi viens pēc otra. Kādā sajūsmā puisēns bija! Tas bija jauns posms mūsu darbā – puika atļāva sev priecāties, viņš atsauca atmiņā, cik brīnišķīgi tas ir, viņš sajuta vajadzību pēc prieka.

"Darbā ar mājiņu var izspēlēt daudz baiļu un trauksmju."

Pēc tam mēs būvējām mājiņu no krēsliem, soliņiem, pufiem, lielajiem ādas spilveniem un lakatiem. Un dzīvojām šajā mājiņā. Pēc tam "peldējāmies" ezerā (uz paklāja), dažas spēļmantas slīka un mēs tās glābām, veicām mākslīgo elpināšanu, un tās sāka elpot un dzīvot.

Darbā ar mājiņu var izspēlēt daudz baiļu un trauksmju. Bērns jūt sevi drošībā, komfortā un mierā – mazā noslēgtā vidē var būt tik ilgi, cik gribas, un var iziet un atkal atgriezties.

Pēc tam mēs pasēdējām ezera krastā, es krēslā un viņš manās rokās.

Pēc tam smilšu spēlē nedaudz taranējām smiltis, ierakām cālēnu un paslidinājām uz kalnu slēpēm no kalna lellīti. Šoreiz smiltīs spēlējāmies mazāk, un arī sižets tajās pamainījās. Acīmredzot, bērns piesātinājās un bija izdzīvojis savu sāpi, sāka no tās atbrīvoties.

Mēs bijām strādājuši vairākas sesijas, bet emocionāli izdzīvojuši vairākus mēnešu (izreaģējuši tajās neizreaģētās jūtas).

Piektā tikšanās. Viņš atplaukst

Foto: DELFI Aculiecinieks


Mēs zīmējām ar pirkstiņkrāsām. Izsmērējām tās uz papīra, pievienojot un jaucot dažādas krāsas, nosmērējot viens otra rokas, tas bija tik jauki. Nedaudz krāsas klekša uz puisēna deguna… Pēc tam mēs gājām mazgāt rokas, viņš piepildīja visu izlietni un vēlējās tajā iemērkt galvu, bet nevarēja aizsniegties tik zemu. Es viņu pacēlu, viņš aizturēja elpu un pagāja zem ūdens ar seju, un iznira tik laimīgs…

Darbs ar pirkstiņkrāsām, tāpat kā ar smiltīm, dod iespēju bez vārdiem izteikt jūtas – izmantojot pirkstus, delnas, rokas, reizēm pēdas. Klienti izjūt jūtamu atvieglojumu šajā darbā, pat ja tas nav ietērpts vārdos. Ir svarīgi tikai neierobežot zīmētāju, veidot apstākļus, lai viņš nebaidītos saķēpāties vai kaut ko nosmērēt. Parasti es zīmēju kopā ar klientu – sāku, rādu piemēru, pēc tam mēs turpinām kopā, viens otru atbalstot.

"Es viņu pacēlu, viņš aizturēja elpu un pagāja zem ūdens ar seju, un iznira tik laimīgs…"

Šajā reizē bija vieglāk un brīvāk. Puisēns bija mainījies – atplauka, kaut kā iztaisnojās.

Šķiet, drīz terapiju beigsim.

Pēcvārds

Pēc tam bija pārtraukums slikta laika un slidenu ceļu dēļ, tad puisēns bija sasirdzis, sekoja svētki… Viņi atbrauca pēc trim nedēļām, un mēs, kad viņus gaidījām, domājām un jutām, ka tā būs noslēdzošā sesija. Tā arī iznāca.

"Viņš bija kļuvis priecīgāks un mierīgāks, labāk sācis gulēt. Un vēl viņš negrib katru nedēļu iet uz brālīša kapiem – mamma to saprata."

Mamma stāstīja, ka puisēns pirmoreiz negribēja pie mums braukt, jo viņš bija pārāk aizņemts mājās – gribējās spēlēties un iet pagalmā ar draugiem, vairs jau nebija intereses doties šurp. Viņš bija kļuvis priecīgāks un mierīgāks, labāk sācis aizmigt un ciešāk gulēt. Un vēl viņš negrib katru nedēļu iet uz brālīša kapiem – mamma to saprata un neapvainojas.

Mēs šķīrāmies. Pasūtījums bija izpildīts, kaut gan ir iespējami recidīvi un sajūtu uzplūdi, mēs par to brīdinājām. Bet puisēnam tagad ir spēks, resursi, mēs palīdzējām viņam atrast ceļu, bet ies pa to viņš pats. Es ļoti ceru un ticu, ka kopā ar viņu ies viņa mamma un tētis.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!