Piedot saviem vecākiem: seši etapi ceļā uz to
Foto: Shutterstock

Dažreiz vēlme pēc izlīguma rodas nobriedušu pārdomu rezultātā un nāk no mūsu būtības dziļumiem. Bet gadās arī tā, ka mēs piekrītam piedot pārāk ātri vai nepatiesu iemeslu dēļ. Kā piedot apzināti?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tikai ar vēlēšanos – dāvāt piedošanu – nebūs pietiekami. Lai pa īstam piedotu saviem vecākiem, ir jāatbrīvojas no vainas sajūtas un apkārtējo izdarītā spiediena.

"Bērna apziņā vecākiem vienmēr ir taisnība. Bērns, pret kuru ir slikti izturējušies, uzskata, ka viņš par to pats ir atbildīgs. Bieži šī nepareizi uztvertā atbildība kļūst par ciešanu iemeslu tiem, kuri sevi uzskata par vainīgiem iedomātās kļūdās un soda sevi par tām vienā vai citādā veidā. Dīvainās formas dēļ tieši upuris uzņemas vainu uz sevi, kuru patiesībā vajadzētu piedzīvot tam, kurš viņu mocījis," portālā "Psychologies" spriež psihoanalītiķis Gabriels Rubens.

Eksperts rekomendē: pirms piedot, "sākumā atzīsti sevi par upuri, proti, par nevainīgu cilvēku ar vainas sajūtu. Citādi sirds dziļumos tu turpināsi justies vainīgs".

Tas pats notiek, ja sliktā izturēšanās bijusi nejauša (vecāki nav bijuši blakus, viņiem bijusi depresija vai viņi slimojuši).

"Neapzināti pastāv tikai nodarītās ciešanas. To nodomiem nav nozīmes, tieši tāpat kā gadījumā ar ķermeni: tajā netiek ņemti vērā tā nodomi, kurš viņam nodara kaut ko sāpīgu un vai tas darīts ar nodomu vai neuzmanības pēc. Tas cieš, un punkts. Tikai sekundāri mēs saprotam, ka vecāki mūs ir ievainojuši, un tad mēs apspiežam naida jūtas, kas citādi vērstos pie "nevainīgā agresora"," skaidro Rubens.

Strādājot ar sevi, mums jāņem vērā ambivalence attiecībā uz noteiktām lietām, piemēram, grūtāk ir piedot vecākiem, kuri neatzīst savas kļūdas, kā arī iespējai apstāties, atlikt piedošanu vai atteikties no tās vispār.

Lūk, seši etapi, kā tikt līdz ceļa galam jeb piedot saviem vecākiem!

Dot sev izvēles brīvību

Pat ja domājam, ka esam gatavi piedot, ir svarīgi jau no sākuma zināt, ka arīdzan nepiedot ir likumīga izvēle. Nav svarīgi, ko par to domā apkārtējie: nepiedot – tā ir brīvība, kuru katrs ir tiesīgs pats sev dot. Šis lēmums ir saistīts nevis ar objektīvu kaitējuma nopietnības novērtējumu, bet tikai ar mūsu visdziļākajām izjūtām.

Ir jāpretojas ne tikai apkārtējo uzspiestajam "tev ir pienākums piedot", bet arī personīgajam "man tas jādara". Nepakļaujies ne apkārtējo spiedienam, ne vainas sajūtām, tev ir dota brīva iespēja pašam izdarīt savu izvēli, uzsver eksperts.


Dot sev laiku

Slikta izturēšanās, lai kāda nebūtu tās daba, ilglaicīgums un motīvi rada dziļas un spēcīgas jūtas: bailes, dusmas, naidu, sāpes, kaunu, izmisumu... Mēs varētu šīs jūtas padzīt, taču to ietekme nekur nav pazudusi. Būs nepieciešams laiks, lai apzinātu šīs jūtas.

Atklāti sev pavaicā: ko es patiesībā jūtu, kad par to domāju, ko esmu piedzīvojis un ko domāju par tiem, kuri man radījuši šos smagos brīžus? Izsaki jūtas vārdos: "Es jūtu naidu", "Man ir kauns" – tas ir nepieciešams solis ceļā uz apzinātu lēmumu.

Tālāk virzīties būtu vieglāk kopā ar psihologu: mēs varam noteikt saikni starp piedzīvoto pagātnē un ciešanām un neveiksmēm tagadnē. Lai novērtētu nodarīto kaitējumu, mums sev jādod laiks. Pastāv atšķirība starp cilvēku, kuram darīja pāri un sita, un to, kuru, piemēram, neatbalstīja mākslinieka karjeras izvēlē. Dažas skumjas, ja tās pārdomā, ar laiku var izzust pašas no sevis.

Tags

Attiecības ģimenē Bērnības traumas Ģimene Psihoemocionālā veselība Psiholoģija Skolēna emocionālā attīstība un mācības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form