Mūsdienās tik daudz tiek runāts par krūtsbarošanas nozīmi mazuļa attīstībā. Nenoliedzami, ka tā arī ir, jo zīdīšanas labvēlīgo ietekmi apliecinājuši neskaitāmi pētījumi. Tomēr, vai nereti netiek pārspīlēts ar to, kas ir laba un kas ir slikta mamma? Ak, tu nebaro bērnu pati?! Šādus, neizpratnes un nosodošas attieksmes komentārus, jaunās mammas nereti var dzirdēt no draudzenēm, radiniecēm, varbūt pat kaimiņienēm, kuras visus bērnu barojušas līdz divu gadu vecumam.
Savu pieredzi jeb izpušķotos mītus un skarbo realitāti par skaisto zīdīšanas laiku atklāj jaunā mamma Alija (vārds mainīts, bet to sieviete pati izraudzījusies). Šeit vari arī iepazīties ar Alijas dzemdību pieredzes stāstu jeb to, ka arī pirmās dzemdības var noritēt skaisti.
"Atkal, atkal un jau atkal! Guļu gultā ar 39 grādu temperatūru, sāp kauli, krūtis cietas... Neizturami sāp, bet nekas! Es jau esmu pieradusi. Nav jau pirmā reize, kad piens krūtīs manas dienas padara neizturamas. Vienīgais, kas liek pasmaidīt, ir mans dēls, kurš rīta saulītē čuč uz balkona. Nu jau būsim pilnus piecus mēnešus veci. Jautāsi, kā mums ir gājis? Caur lieliem pārdzīvojumiem un sevis nosodīšanu. Un viss tikai cīņas dēļ par mātes pienu.
Pirms bērniņš bija pieteicies, biju simtprocentīgi pārliecināta, ka es būšu tā mamma, kura baros savu pirmdzimto ar krūti vismaz līdz gada vecumam. Mans bērns saņems manu siltumu, manu krūts pienu, manu mammas mīlestību caur krūtsbarošanu. Viss likās tik vienkārši, jo es taču zinu, ka tad, kad bērniņš piedzims, viņu pieliks pie krūts un pieniņš vairosies. Bet mūsu realitāte tāda nebija.
Pirmā cīņa jau slimnīcā
Tā kā pirms bērniņš pieteicās strādāju jomā, kurā nācās sastapties ar vecmātēm, krūtsbarošanas speciālistiem, tad jau pirms pat biju izdomājusi kļūt par mammu, jau par krūtsbarošanu zināju pietiekami daudz – zināju, ka piens nerodas pirmajās dienās, ka jābūt mierīgai, ka jādzer tādas un tādas tējas utt. Bet, kolīdz bērniņš bija klāt, sākām barošanu – slimnīcā nekādu knupi, nekādu pudeli pat netaisījāmies dot. Pat līdzi nekas nebija, jo es taču zinu, ka savu bērnu barošu pati. Neviens neteica, ka būs viegli un jau rēķinājos, ka būs smagi, jo smagi. Kad trešajā dienā speciālisti uzlika uz svariem dēlu, man paziņoja, ka tūlīt veselu bērnu būs jāliek pie sistēmām, jo viņš ir nokrities jau līdz kritiskajai robežai. Un tie vairs nebija tie 10 procenti no piedzimšanas svara. Mūs atstāja vēl vienu dienu slimnīcā un lika mums izlemt – iedot bērniņam pudelīti vai turpināt badināt bērniņu. Tika uztaisītas asinsanalīzes un noteikts, ka bērniņš ir "pilnīgi sauss", respektīvi, trūkst šķidrums.
Satraucos, ka iespējams pati esmu vainīga, jo nemāku bērniņu pielikt pie krūts, vai arī viņš nepaņem pareizi krūti, vai nezīž tik stipri – vecmāte pārbaudīja un teica: "Tavs dēls ir zīdējs. Viņš perfekti to lietu jau pieprot! Turpiniet." Viņa vēl ieteica nosvērt pirms un pēc ēšanas, lai zinātu, cik bērniņš izēd no krūts. Nosvērām. Sapratām, ka bērniņš neizdzer pat piecus gramus! Vecmāte pārbaudīja krūtis. Knapi kaut kāds šķidrums izspiežas. Es, kā jaunā māmiņa, biju šokā. Vecmāte mierināja un teica, ka līdz pat nedēļai var veidoties pieniņš. Lai dodu pirms ēšanas 15 minūtes vienu krūti un 15 minūtes otru krūti un tad tikai pudelīti.
Mūžīgās jaunības meli un patiesības 
