'Piever muti, citādi nogalināšu!' jeb Ja nebūtu interneta, nekas tāds nenotiktu

"Drossinternets.lv" sagatavojuši informatīvu materiālu "Ja nebūtu interneta, nekas tāds nenotiktu" pārdomu raisīšanai un diskusiju veicināšanai jauniešiem vecumā no 13 līdz 18 gadiem, kurā iekļauti pusaudžu pieredzes stāsti par notikumiem internetā, kas atstājuši iespaidu uz viņu dzīvi. Kā kāda no stāstu autorēm raksta: "Viens vārds, viens peles klikšķis, un tava dzīve var apgriezties kājām gaisā."

"Drossinternets.lv" atgādina, par to, ko ievietosi internetā, būs jāuzņemas atbildība, un to nebūs iespējams pilnībā izdzēst. Tāpat tas būs pieejams daudziem un grūti noslēpjams.

Tālāk lasi dažu jauniešu negatīvo pieredzi internetā, kas vienā gadījumā ietekmējusi viņu pašu dzīvi, bet citā atstāju iespaidu uz kāda cita ikdienu.

"Ekrāna stūrī iedegās draudzības uzaicinājums caur "Skype". Puisis tīri glīts, lai gan sliktā kvalitāte varētu liecināt, ka bilde ņemta no interneta. Ai… nav jau ko zaudēt… apstiprināju. Nepaiet pat pusminūte, kad saņemu vēstuli "Čau, kā iet?". Oho, puisis nešķiež laiku. Uzsākās saruna, lai gan pliekana, bet pietiekami intriģējoša. Ik pa brīdim puisis likās savāds... pat nedaudz uzbāzīgs. Pačatojām pāris stundas un tad es saņēmu no viņa kārtējo ziņu "Hei, gribi redzēt mani? Atsūtīšu bildes." Atbildēju, ka man nav iebildumu. Ieraudzīju bildes un gandrīz paliku bez elpas, smejoties par ieraudzīto. Manas šaubas bija patiesas. Pieaudzis vīrietis bija maskējies aiz jauna puiša sejas. Par šādiem cilvēkiem es biju lasījusi daudz. Nespēju noticēt, ka arī man ir gadījies ar ko tādu saskarties.

Zināju, ka labākais, ko es šādā situācijā būtu varējusi izdarīt, bija vīrieša nobloķēšana. Bet es neklausījos savās izjūtās, pie sevis smaidīdama, nosūtīju viņam ziņu: "Nu, nu, cik ilgi meklēji internetā savu profila bildi?" Vīrietis neatbildēja. Un es vēl uzstājīgāk jautāju, gribēdama zināt viņa iemeslus. Caur ekrānu bija jūtams aizkaitinājums. Bet es biju guvusi pārākumu un sāku vīrieti izsmiet un nosodīt, pie sevis smiedamās par situāciju. Svešinieks sāka izteikt agresīvus komentārus, turpretī es filozofēju, ka agresivitāte nespēs apslēpt to, ka viņam ir zema pašpārliecinātība. Man vajadzēja apklust.... Man vajadzēja apstāties… Izlasīju nākamo ziņu. Sastingumā vēros datora ekrānā. Sirds sitās, kļuva vēss. "Piever muti, citādi nogalināšu..." viņš uzrakstīja. Nezināju, kā reaģēt. Nezināju, vai tas bija drauds vai nevainīga baidīšana. Neviens vēl nebija izteicis ko tādu. Es viņu nobloķēju, bet man nebija miera. Tajā momentā es sapratu, ka par mani internetā var atrast daudz – ģimenes locekļu kontaktus, skolu, kurā mācījos… Tonakt es negulēju, lūkojos griestos, prātā šaudījās drausmīgas ainas. Nebija, ar ko parunāt, negribēju iesaistīt citus situācijā, ko pati biju panākusi. Uz rīta pusi sevi pārliecināju, ka viss būs kārtībā."

"Kā zaudēt iespēju sadraudzēties ar lielisku cilvēku? Esi huligāns internetā. Es tāds biju, nešpetns un dumjš. Vienreiz jautrības un garlaicības dēļ nolēmu sūtīt neglītus, biedējošus attēlus, kas atrasti interneta dzīlēs, svešiem cilvēkiem. Nosūtīju arī kādai meitenei. Ja es būtu zinājis, ka viņu sastapšu improvizācijas teātra nodarbībās... Sadarboties teātrī komandā kļūst grūtāk, ja zini, ka esi bijis riebīgs, veicis neveiksmīgu, ļaunu un muļķīgu joku, kā arī otru tas ir slikti ietekmējis. No sākuma īsti nesarunājāmies, izņemot brīžus, kad spēlējām etīdes. Tā tas turpinājās divus gadus. Nolēmu mācīties citā Latvijas galā. No meitenes draugiem uzzināju, ka arī viņa tur plāno uzsākt mācības. Cerēju, ka viss jau sen aizmirsts, jo noticis pirms vairākiem gadiem, tādēļ uzrakstīju ziņu, lai saprastu, kā viņa plāno apmeklēt atvērtās durvju dienas jaunajā skolā, ja tās sākas rīta pusē 200 kilometru attālumā no pilsētas, kurā abi dzīvojam. Saņēmu rupjības, naidu un dusmas pretī, ka sekoju viņai līdzi kā pats nelabais. Savas nākotnes labad, ne aiz ļaunuma, nolēmu tik un tā mācības uzsākt jaunajā skolā. Šobrīd esam klasesbiedri jau divus gadus, un esmu iemantojis aizvainotu ienaidnieku uz mūžu, kas vienmēr izteiks pret mani kādu dzēlīgu piezīmi, ja vien ir iespēja."

"Reiz mūsu klasei bija plānots draudzīgs klases vakars ar citas skolas klasi. Viņi bija bijuši ciemos mūsu skolā, un nu bija mūsu kārta braukt pie viņiem. Dienu pirms tam tika izveidota "WhatsApp" grupa, kurā bija abu skolu klases. Kāds no mūsu skolas aizrādīja par rakstības kļūdām kādam, kas mācījās skolā, uz kuru mums bija jābrauc. Viņiem, protams, tas nepatika, un visi metās aizstāvēt latviešu valodas gramatikas nepratēju. Un tā viss sākās. Izskanēja apvainojumi, kas bija vērsti pret mūsu klasi. Pat tika izteikti draudi: ja iziesim no aktu zāles, atpakaļ, iespējams, neatgriezīsimies. Tā tas nonāca līdz skolotājai. Klases vakars tika atcelts. Pie viņiem neieradāmies mēs, bet ieradās policija. Kopš tā laika neviens no tiem, kuri sastrīdējās, vairs nespēj paiet garām pa ielu, neatskatoties ar naidpilnu skatienu."

"Tas notika toreiz, kad man bija 12 gadi, es dzīvoju un mācījos laukos tādā mazā ciematā, kur visi viens otru pazīst. Klasi augstāk mācījās manas mammas draudzenes dēls, kurš tajā mirklī savā klasē bija atstumts. Es ar viņu draudzējos ne pienākuma pēc, gluži vienkārši man patīk pavadīt laiku ar gudriem cilvēkiem. Viņa mammai saplīsa telefons, un mana mamma atdeva savu veco telefonu, nepārbaudot tā saturu. Telefonā vēl bija saglabājušies mani video, kur es muļķojos, rādu savādas grimases un dziedu improvizētas dziesmas, kuru vārdi tika izdomāti turpat uz vietas. Šie video nonāca internetā. Tā nebija manas mammas draudzenes vaina, viņa nevarēja iedomāties, ka tā varētu izrīkoties viņas dēls, viņa pat nenojauta, ka tur ir tādi video. Es jutos apkaunota, kā nomētāta ar dubļiem. Es nespēju skolā pastaigāt pa gaiteni. Visi smējās par mani. Un tas viss tikai tādēļ, lai viņu pieņemtu klasē. Es pat nezinu, kas man tajā mirklī sāpēja vairāk – tuva cilvēka nodevība vai tas, ka visi mani apsmēja un es skolā jutos kā ļaunākajā murgā. Tajā mirklī manas atzīmes noslīdēja uz leju, es nespēju koncentrēties nekam, vienu brīdi pat šķita, ka trūkst vēlmes eksistēt."

"Brīvajā laikā sacerēju dziesmas tekstu, un klasesbiedrene piedāvāja nofilmēt video, kurā es iedziedu savu dziesmu. Viņa izdomāja, ka varētu uztaisīt "YouTube" kanālu, kurā ievietot šo video, bet to redzētu tikai mūsu klasesbiedri, kurus mēs uzaicinātu sekot kanālam. Kad video tika nofilmēts un samontēts, neko sliktu nedomādama, klasesbiedrene savu darbu ielika "WhatsApp" grupā, kur bija mūsu tuvākie klases biedri. Taču viens zēns saglabāja šo video un bez manas piekrišanas uztaisīja "YouTube" kanālu ar manu vārdu un tur publicēja šo video, kurš kļuva brīvi pieejams pilnīgi jebkuram. Kad palūdzu video izņemt, viņš tikai pasmējās un teica, ka uztaisīs manai dziesmai labu reklāmu. Katru dienu viņš skolā priecājās, kā viņa "YouTube" kanālam pieaug sekotāju skaits, bet video – skatījumu skaits. To video apskatījās ļoti daudzi skolēni, un man bija kauns rādīties skolā, jo viņi rādīja uz mani ar pirkstu un smējās par manu dziesmu, jo neesmu profesionāls dziedātājs, dziesmas izpildījums bija nekvalitatīvs. Bijušie klasesbiedri man rakstīja sociālajos tīklos, ka redzējuši manu video, un, kad aizbraucu uz savu dzimto pilsētu, kaimiņu meitenes apsmēja mani. Daudzi sāka uzmākties, lai saceru dziesmas arī viņiem, un prasīja, kad būs mans nākamais video. Kad atkārtoti lūdzu klasesbiedram izņemt video, viņš tikai paņirgājās par mani un ļauni priecājās, ka ir situācijas noteicējs. Kaut arī šobrīd šis video ir izņemts, klasesbiedri un citu klašu skolēni man par to bieži atgādina, kā arī saukā mani par vietējo slavenību, kas man liek justies neērti."

Ja arī tu kādreiz nonāc nepatīkamā situācijā internetā, "Drossinternets.lv" aicina neklusēt, bet meklēt palīdzību. Tava ģimene un tuvākie pieaugušie ir tie, kuriem rūp, kas ar tevi notiek – uzticies viņiem un pastāsti, kas notika. Tāpat tu šādās situācijās vari zvanīt arī uz Bērnu un jauniešu uzticības tālruni 116111 un saņem bezmaksas psihologa atbalstu, kurš tevi sniegs padomus, kāda būtu labākā rīcība konkrētajā situācijā. Arī sociālajos tīklos, "Drossinternets.lv" mājaslapā un mobilajā lietotnē ir iespēja ziņot par pārkāpumu. Ja situācija apdraud tavu drošību vai veselību, ziņo Valsts policijai. Savukārt, ja nonāc situācija, kad internetā iegādājies preci vai pakalpojumu un konstatē, ka esi apkrāpts, nekautrējies un sazinies ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru.

Šie ir tikai daži no pieredzes stāstiem. Vēl citus stāstus atradīsi šeit.