Pirmklasnieks lamā mammu un brāļus. Ko darīt?  (8)

Lūdzām situāciju komentēt speciālistam – Dr.psych. Airisai Šteinbergai, Privātās alternatīvās vidusskolas dibinātājai.

"Sākšu ar to, ka pie ģimenes ārsta esmu vērsusies, ir izrakstīti nomierinoši līdzekļi. Bet gribu saprast, pie kāda ārsta vērsties, lai palīdzētu bērnam tikt ar visu galā. Esmu cietusi fiasko jaunākā bērna audzināšanā, ar abiem lielākajiem nekad šādas problēmas nebija.

Situācija īsumā šāda - pirmklasnieks, trešais un jaunākais bērns. Līdz šim vienmēr visu varēja sarunāt, priekšā un pakaļā visu laiku lēkājusi neesmu. Taču nu vairs sarunāt ne ar labu, ne ar draudiem... Liekas, ka neko citu ne redz, ne dzird.

Šķiet, ka mans bērns gluži kā samainīts – stulbene, cūka, tie ir viņa ikdienas vārdi, kā apsaukāt mani un abus lielākos brāļus. Pļaukas ir dabūjis, kad mani šādi nosauc, bet rezultāta nekāda.... Ja, viņaprāt, ne tā paskatīsies, dzirdēsi lamu vārdu gūzmu. Ja mēģināsi ko iebilst – metīsies virsū ar to, kas pagadīsies pa rokai. Tuvojas brīvlaiks un man patiešām ir bail atstāt visus trīs mājās, bez pieaugušo klātbūtnes.

Lielajiem mācu, lai speciāli mazāko nekaitina, ja viņš pats sāk kašķēties, lai pagriež muguru un dodas prom, citādi kautiņš garantēts ar nezināmām sekām. Nesen tādā cīņas karstumā vecākajam tika nopietni nodarīts pāri.

Skolā – ne skolotājām pretim runā, stundas laikā kluss kā pelīte, kad skolotāja kaut ko stāsta, liekas, ka tas noteikti nav par manu bērnu. Sekmes skolā normālas, plusi ir ļoti daudz, retu reizi vērtējumā norādīts, ka viela apgūta daļēji, jo cik nu īsti var saprast ar šo aprakstošo vērtējumu.

Laiku kopā pavadām – gan divatā, gan visi kopā.

Televizors, dators un telefons – ierobežotā daudzumā. Es esmu tā, kura neļauj sēdēt ilgstoši. Skolā apmeklē dažādus pulciņus, ko pats izvēlējies.

Vīra nostāja – es nezinu ko darīt, tiec pati galā (jāpiebilst, ka ne ar vecākajiem, ne jaunāko nekad vīrs īpaši nav auklējies, ieturējis neitrālu, vienaldzīgu pozīciju).

Rezultātā es pati naktīm neguļu, galva sāp, īpaši pēc tādiem vakariem, kad kārtējo reizi esmu nosaukta par cūku, esmu sākusi dzert bērnam domātos nomierinošos līdzekļus. Nepalīdz necik, acīmredzot, pārāk personiski to visu uztveru. Esmu mēģinājusi pagriezt muguru un aiziet, bet tad skandāls ievelkas līdz pat divpadsmitiem naktī un nākamā dienā nevar piecelties, ārdās, ka uz skolu neies, gribot gulēt, utt., tāpēc tomēr padodu to, ko prasa un apsedzu pirms gulētiešanas, tad aiziet gulēt savlaicīgi.

Vai tiešām jāķeras pie padomju laika audzināšanas metodēm, kad jebkurus kašķus un necieņas izrādīšanas ārstēja ar pēriena palīdzību?

Šobrīd nožēloju to, ka tomēr palaidu skolā savu gada beigu bērnu. Pašai likās, ka viss ir kārtībā un arī audzinātājas bērnu dārzā teica, ka viss kārtībā, un bērns gatavs skolai. Ja būtu paredzēju, ka šādi viss var mainīties, divu domu nebūtu – otru gadu sagatavošana, jo tagad ir redzamas, ka tieši emocionālā puse ir vājā vieta. Neprot viņš savas dusmas savaldīt, adekvāti reaģēt," tā problēmas ar bērnu atklāj kāda mamma.

"Situācija ir sarežģīta, tomēr cerams, ka dažas pārdomas varētu lasītājai palīdzēt.

1. Pirmais iespējamais cēlonis ir tas, ka problēma radusies trešajam un jaunākajam bērnam – no vienas puses vecākiem viss jau ir pazīstams, pašiem stresa mazāk. No otras puses, prasības pret bērnu it kā atbilstošas, tajā pašā laikā bērnam visi apkārt esošie brāli, māsas un pieaugušie ir stiprāki, varošāki, gurdāki utt., un jaunākajam nav nekādas iespējas vecākos bērnus, vēl jo vairāk pieaugušos, "noķert".

Reizēm ne fiziski, ne psiholoģiski. Un pēkšņi tāda pati situācija arī skolā – ja ne jaunākais klasē, tad viens no jaunākajiem – un atkal tas pats sasprindzinājums, mēģinot līdzināties pārējiem. Pat, ja spējas ir atbilstošas, sasprindzinājums ir liels – līdzināties citiem, vēlme izpildīt prasības. Rezultātā ir paaugstināts stress.

2. Stress ir sasprindzinājums, kuram kādā brīdī ir jāizlādējas – un pēc situācijas apraksta, šķiet, ka izlāde notiek mājās uz mammu. Tas nav ļaunums, kas bērnam liek lietot sliktus vārdus, tas ir stress, kuram tā vai citādi ir jānāk uz āru.

3. Šādā situācijā, protams, ar iespējamo cēloņu konstatāciju nepietiek. Daži padomi varētu būt universāli: pirmkārt, nebēgt no situācijas, jo lamu vārdi šajā gadījumā ir sauciens pēc palīdzības. Pēc kāda veida palīdzības, tas jānoskaidro, vai nu vecākiem pašiem, vai ar psihologa palīdzību. Mīlestība nekad nav par daudz, pat tad, ja šķiet, ka bērns to nav pelnījis. Apskaut, pateikt uzslavu vai mīļus vārdus atbilstošā situācijā, un bērns šo uzvedības modeli no vecākiem nemanot pārņems.

4. Viens no veidiem noskaidrot labāko vecāku rīcību jau esošā situācijā, ir bērnam pajautāt: "Ko tu gribi panākt? Ko tieši tu no manis gaidi?" Ja bērna prasības ir normālas, tad viņam arī dot to, ko viņš grib. Tā viņš izjutīs kontroli pār apstākļiem un stresa līmenis pazemināsies. Nav vērts jautāt: "Kāpēc tu tā dari?", jo uz šo jautājumu ne vienmēr var atbildēt pieaudzis cilvēks.

Otrkārt, pieaugušajam strikti jānodala bērna tiesības slikti justies no bērna rīcības, kas nodara pāri apkārtējiem. Te palīdz vārdi: "Es varu saprast, ka tu jūties slikti (dusmīgs, nokaitināts, piekusis, pārskaities, apvainots utt.), tomēr tavi vārdi ir nepiemēroti un nodara man sāpes. Es arī jūtos dusmīgs(a), aizvainots(a), sāpināts(a)utt." Tādējādi pieaugušie nodala emocijas no rīcības, un, ja emocijas mēs pieņemam, tad rīcību varam palīdzēt bērnam mainīt.

5. Iztēlojieties sevi bērna vietā – kā viņš jūtas, ko domā, ko cenšas panākt. Un tas var palīdzēt atrast piemērotu rīcību sarežģītās situācijās."