Profesore Ancāne: diemžēl daudzi vecāki par bērnu audzināšanu sauc kaunināšanu, kritizēšanu, vainošanu
Foto: Shutterstock

Kaunināšana un vainošana Latvijā ir plaši izplatīta, un ikdienā to dzirdam teju uz katra soļa. Piemēram, vecmāmiņas saruna ar bērnu: "Nu, kas vēl nebūs, kur tu kāp! Kā tu uzvedies! Ko cilvēki teiks! Paej malā, cilvēki nāk!" Neapzinātā vēstījuma nežēlība un pazemojuma apjoms ir prātam grūti aptverams: tu, mans bērns, nepiederi cilvēkiem. Cits piemērs. Mātes replika par dēlu: "Manam dēlam nav nekādas vainas," tādējādi saliekot kopā jēdzienus "dēls" un "vaina". Pavisam cita emocionāla nokrāsa būtu: "Jānis ir lielisks dēls vai Jānis ir brīnišķīgs dēls."

Vēl kāda sadzīviska frāze: "Klients kliedza uz mani, bet es taču nebiju vainīgs!" Tātad cilvēks domā, ka uz viņu drīkstētu kliegt, ja viņš būtu vainīgs. Turklāt "vainas" jēdziens šajos gadījumos šķiet nekritiski plašs. Par "vainu" latvieši ir gatavi dēvēt kļūmes, neveiksmes, neveiklību, neizdošanos u.tml. "Vaina" kā perfektuma trūkums. Tā kā perfektums šai pasaulē nepastāv, tad iespējas justies vainīgam paveras bezgalīgas. Tādējādi vārdkopas – "esmu vainīgs", "neesmu vainīgs", "man kauns par viņu", "kā viņam nav kauna" – joprojām dzirdamas pārāk bieži. Vēl vairāk – pat uzslavas tiek izteiktas, lietojot šos vārdus, jeb "manam kaimiņam nav ne vainas".

Par to, kā bērnu ietekmē, ja viņa audzināšanā vecāki pielieto kaunināšanu, vainošanu, biedēšanu, skaidro profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr.med. Gunta Ancāne, kura sagatavojusi atziņu un ieteikumu krājumu "Vecākiem. Par sevi un bērniem". Šis izdevums ir atziņu krājums, ko profesore dāvina Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Krājums būs pieejams bibliotēkās, bet profesore laipni piekritusi ar vērtīgo informāciju dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem.

Veselīgā daudzumā – kauns un vainas izjūta ir labas jūtas

Kad cilvēku uzmanība tiek pievērsta tam, ko viņi saka, atbilde bieži skan: "Es tā nedomāju, tikai neprecīzi izteicos," kas daudziem šķiet attaisnojums. Tomēr šķiet, ka aicinājums domāt, pirms runāt, būtu pašsaprotams un respektējams. Vainas, kauna un baiļu cilvēku iekšējā pasaulē ir tik daudz, ka pietiek pašiem, un cilvēki labprāt ar to vēl dalās, pie pirmās iespējas cenšoties rast atvieglojumu šo jūtu piedēvēšanā citiem. Atvieglojumu viņi gūst, meklējot ieganstu vainot un kaunināt citus (ieraugot skabargu otra acī, var nedomāt par baļķi savējā), tādējādi uz brīdi gūstot atvieglojumu, jo tam otram taču būtu jājūt vēl lielāks kauns un vaina nekā man. Tā cilvēkiem apkārt ikdienā skalojas kauna, baiļu un vainas okeāns. Tas padara viņus nejēdzīgi pazemīgus citu – svešinieku – priekšā un pie mazākās iespējas nejēdzīgi uzpūtīgus – savējo priekšā. Uz šī emocionālā fona arī aug nenovīdība, skaudība.

Kā norāda profesore Ancāne, "hroniski aizvainotiem cilvēkiem ir svarīgi kaut kā īpaši izcelt savu personību, lai noturētu pašcieņu minimālā līmenī (kaut vai – es dzīvoju Rīgā, esmu "izsities" cilvēkos u.tml.). Zemteksts (apzināts vai neapzināts) – "es zinu, ka esmu slikts, tomēr labāks par tevi, jo esmu dzimis Rīgā, nevis Liepājā". Viņiem ir grūti pieņemt faktu, ka otrs jūtas labāk nekā es, ka otram ir labāka pašcieņa nekā man. Būtu vērtīgi saprast, ka visas šīs nelaimes un kompleksi rodas no sāpīgām emocionālām traumām agrā bērnībā."

Profesore Ancāne: diemžēl daudzi vecāki par bērnu audzināšanu sauc kaunināšanu, kritizēšanu, vainošanu
Foto: Shutterstock

Vienlaikus jāņem vērā, ka veselīgā daudzumā, bailes ar mēru, kauns un vainas izjūta ir labas un nepieciešamas jūtas. Tās palīdz adaptēties un attiecībās nezaudēt cieņu pret sevi un citiem. Izdarot kādu kļūmi, cilvēks iemācās atvainoties. Lūgt piedošanu gan ir reti par ko. Tās ir atsevišķas reizes, kad cilvēks otram nodarījis tik ļoti pāri, ka piedošanas lūgšana būtu vietā. Lielākoties tie ir atvainošanās līmeņa jautājumi. "Atvaino", "pardon" vai "sorry" nozīmē – man žēl, ka mēs abi esam nonākuši tādā nelāgā situācijā, kurā mēs abi nejūtamies komfortabli.

Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana Psihoemocionālā veselība Rīgas Stradiņa universitāte Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa audzināšana Mazulis Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības Skolēns
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form