Ideja, ka bērna pirmie dzīves gadi ieliek pamatu visai dzīvei, jau kļuvusi par vispārpieņemtu patiesību. Kas tad īsti notiek šajā laikā? No pirmajām dzīves dienām bērns smadzenes intensīvi strādā, lai izveidotu priekšstatu par vidi, kurā pagaidām vēl mazajam cilvēkam būs jādzīvo. Šī pieredze lielā mērā ietekmē bērna smadzeņu arhitektūras attīstību, kas būs pamats attīstībai, uzvedībai nākamos attīstības posmos, tā portāla "Cālis" un veselības centra "Vivendi" kopīgi veidotajā Vecāku skolā lekcijā uzsvēra klīniskā psiholoģe Kristīne Dūdiņa.
Ik sekundi veidojas 700-1000 jauni neironu savienojumi, kas pieredzei atkārtojoties, nostiprinās kā stabilāki veidojumi "neironu ceļi".
Šis ir iespēju un arī risku laiks. Tāpat kā vājš mājas pamats apdraud celtnes drošību un stabilitāti, tāpat negatīvas agrīnās pieredzes apgrūtina tālāko attīstību.
Kā bērns izzina pasauli
Atšķirībā no pieaugušā, kas izzina pasauli koncentrējoties uz kaut ko vienu, bērna uztvere ir daudz atvērtāka, līdzīga laternas gaismai – bērns pamana daudz vairāk un iepriekšējās zināšanas netraucē viņam veidot jaunas zināšanas.
Tomēr bērns ne tikai uztver, bet arī aktīvi sakārto informāciju un veido priekšstatu par to, kā lietas darbojas. Ja agrāk uzskatīja, ka bērns ir kā sūklis, kas uzsūc informāciju, tad tagad ir izpētīts, ka bērns uztvere un mācīšanās drīzāk līdzinās tam, kā zinātnieks izzina pasauli, tikai tas notiek neapzināti.
Jau dažus mēnešus veciem zīdaiņiem ir zināms priekšstats par likumsakarībām, kas valda pasaulē un caur novērojumiem un eksperimentiem bērns šos priekšstatus pārbauda un pilnveido. Zinātnieki to izpētījuši ar dažādu viltīgu eksperimentu palīdzību, ka jau pirmajā dzīves gadā bērniem ir izveidojušies priekšstati par komplicētām pasaulē valdošajām likumsakarībām, piemēram, gravitāciju, skaitļiem, valodas uzbūvi.
Lai arī bērni to vēl nesaprot ar prātu, viņi zina, ka tad, ja uz divām rotaļlietām uzklāj lupatiņu, tad to noņemot, atkal jābūt divām rotaļlietām, nevis vienai. Savu izbrīnu bērns pauž ar ilgāku skatīšanos.
Tāpēc pirmajā dzīves gadā nav nepieciešams stimulēt bērna attīstību ar īpašam tehnoloģijām, attīstības centriem vai mācot spējas, kas atbilst vēlākiem attīstības posmiem, bet jādod iespēja pamazām izzināt vidi, pasauli, kurā bērns ir nonācis un kurā viņam būs jādzīvo. Tādējādi tiek ielikts pamats intuitīvām zināšanām un izpratnei par pasauli, cilvēkiem un valodu.
Sadeguša grauzdiņa teorija ļaus atrast jēgu dzīves haosā 
