Kāds bērns savu pirmo "mamma" pasaka vēl pirms savas pirmās dzimšanas dienas, cits savukārt runāt sāk nedaudz vēlāk. Mazuļiem runas prasmju apgūšana ir ļoti individuāls process, tomēr gandrīz visi vecāki ļoti gaida, ka viņu bērniņš sāks runāt, un ļoti uztraucas, ja runas prasmes sāk kavēties un atpaliek no līdzīga vecuma bērnu spējām runāt.
Vai bērnam ir jāmāca runāt?
Runāšana un spēja sazināties ir tāda pati dabiska prasme, kā staigāšana uz divām kājām. Agrāk vai vēlāk, bet runāt iemācās arī kurlmēmu vecāku bērni un mazuļi, kas aug īpatnējās kopienās, piemēram, Jaungvinejā ir ciltis, kas piekopj savu audzināšanas metodi – viņi ļoti maz sarunājas ar bērniem, tomēr runāt iemācās arī tādā vidē augušie. Pat ja ģimene neveicina runas prasmju attīstību, bērni tās apgūst, vērojot līdzcilvēkus.
Ja nav pilnīgi nav nekādu piemēru, no kā mācīties runāšanu, kā tas ir ar mūsdienās atrastajiem bērniem – maugļiem, tad gan mazulis pārņemt tajā vidē iegūto pieredzi – dzīvojot ar dzīvniekiem, bērns iemācās sazināties rejot vai atdarinot dzīvnieku skaņas. Iemācīt tādu bērnu runāt cilvēku valodā ir ļoti grūti.
Tāpēc runāt ikdienā ar mazuli ir ļoti svarīgi. Lai jau no zīdaiņa vecuma veicinātu runas centru attīstību, mammai vārdos jāskaidro viss, ko viņa dara, piemēram, "Skat, tagad mēs aujam kājā kreiso zābaciņu!", vai arī spēlējot pirkstiņspēlītes.
Izaugsi un varēsi darīt, ko sirds kāro? Viņi visi melo! 
