Universāla iemesla, kas izskaidrotu bērna runas attīstības traucējumus, nepastāv. Tomēr aptuveni gan ir iespējams noteikt, ka ikvienas problēmas pamatā vienmēr būs divas sastāvdaļas – bioloģiskā un sociālā. Un vecāku ietekme uz bērnu kopš agrīnas bērnības vienmēr ir galvenais faktors viņa attīstībā.
Portālā "Letidor" logopēdi, balstoties uz savu pieredzi praksē, aplūko septiņus piemērus bērna valodas attīstībā, skaidrojot, kādēļ vecāku mīlestība dažreiz var novest pie valodas traucējumiem.
Logopēdi gan atzīst, ka "sākotnēji mēs atrodamies paradigmā, kur neviens vecāks apzināti nevēlēs bērnam ļaunu. Trauksmainie, rūpju un mīlestības pilnie vecāki uz logopēdisko centru atved bērnus ar vienu vienīgi vēlēšanos – palīdzēt. Bet paradokss beidzas ar to, ka, paši to nesaprotot, pieaugušie kavē sava bērna runas attīstību."
Lūk, logopēdi piedāvā iepazīties ar izplatītākajiem iemesliem, kādēļ bērna valodas attīstība nenorit tā, kā gribētos!
Hiperaprūpe
"Bērna runas akadēmijā" ienāk mamma ar bērnu. Bērns klusē. Telpās ir silti, un zēns sāk vilkt nost cepuri. "Karsti?" – uztraucas mamma. "Stāvi, es tev palīdzēšu. Gribi dzert? Protams, ka gribi. Nav auksts? Auksts, dod apsildīšu". Šī "dialoga" laikā acu skatiens (abiem) vērsts uz vitrīnu ar rotaļlietām. "Ko tu vēlies, mašīnīti?" Zēns parāda ar pirkstiņu uz mašīnīti. Vai viņš pats pieņēma lēmumu? Vai ir pieradis pie svešas izvēles? "Paņem sarkano, tev taču sarkanā krāsa visvairāk patīk (nevar īsti saprast, vai tas ir jautājums vai apgalvojums)".
Šīs mammas mīlestība ir tik visaptveroša, ka viņa dēlu saprot bez vārdiem. Te arī rodama atbilde uz jautājumu – "Kāpēc bērns nerunā?".
Klasisks pedagoģiskās nevērības piemērs: bērnam nav nepieciešami vārdi. Vecāki nolasa jebkuru bērna vajadzību un vēlēšanos. Bet sliktākais ir tas, ka vēl pēc kāda laika jautājumi vispār vairs neradīsies.
- Par to, kādā vecumā bērnam būtu jāsāk runāt, lasi arī šajā rakstā, kur par iespējamiem valodas attīstības traucējumiem stāsta pediatre un psiholoģe.
Trauksme
Administrators zēnam iepazīšanās nolūkos pasniedz konfekti. Bērns attin to un ieliek mutē un tūliņ pat sāk rīstīties. Tēvs atspēries pieskrien pie bērna un trīcošām rokām izvelk konfekti no bērna mutes. Pēc tam, kad visi nomierinājušies un viss beidzies labi, noskaidrojas, ka mamma kopš mazuļa piedzimšanas nemitīgi paniko par to, ka bērns kaut kad var aizrīties. Viņa smalcina jebkuru pārtikas produktu. Pat kotletes. Bērns nekad rokās nav turējis burkānu, nav grauzis ābolu. Viņš nekad nav sūkājis konfekti. Viņam ir divi ar pusi gadi.
Zēnam pavisam elementāri nebija attīstīti runas aparāta muskuļi. Viņš vispār nesaprata, kā tiem jāstrādā, kā tos izmantot. Viņš vienkārši fiziski nevarēja runāt.
Ar tuberkulozi var inficēties jebkurš 
