Foto: PantherMedia/Scanpix
Katru pavasari daļa sešus gadus veco bērnu vecāku lauza prātu par to, vai atvasi rudenī sūtīt uz skolu būtu prātīgi. Vai bērns ir gatavs jaunajai dzīvei? Varbūt gadu vēl ļaut pabaudīt bērnības garšu, atstājot bērnudārzā? Par to, kādām prasmēm būtu jāpiemīt bērnam, kurš pošas uz pirmo klasi, atbildes sniedz Valsts izglītības satura centra speciālisti, psiholoģe un bērnudārza vadītāja. Ja arī tavās mājās ieperinājušās šaubas par šiem jautājumiem, noteikti būs interesanti uzzināt, ka patiesībā lasīt un rakstīt prasme nebūt nav galvenie kritēriji, pēc kuriem izlemt jautājumu.

Ikvienai pirmsskolas izglītības iestādei ir saistoši Ministru kabineta noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām, kuros noteikti plānotie bērna sasniegumi pirmsskolas izglītības apguves nobeigumā.

Taču jāņem vērā, ka pirmsskolas vecumā bērnu attīstība norit nevienmērīgi: vienam bērnam – ātrāk, otram – lēnāk, tāpēc noteiktie bērna sasniegumi nav obligāti. Ikdienā pie normatīvajā dokumentā noteikto apgūstamo zināšanu un prasmju veidošanas mērķtiecīgi strādā pirmsskolas izglītības skolotāji, kuri vislabāk spēj novērtēt bērna sasniegumus. Lai vecāki rastu atbildes uz viņus interesējošiem jautājumiem, Valsts izglītības satura centrs (VISC) ir izstrādājis metodisko materiālu "Bērns sešu gadu vecumā: no rotaļām uz mācībām", atzīmē VISC sabiedrisko attiecību speciāliste Diāna Āboltiņa.

Lai precizētu mācību saturu, kas būtu jāapgūst sešus gadus veciem bērniem, pirms dažiem gadiem VISC īstenoja pilotprojektu "Sešgadīgo izglītojamo mācību programmas ieviešanas aprobācija". Latvijā mācību saturu sešgadīgiem bērniem izstrādāja pedagogi, tas tika izmēģināts pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās. Ar bērnu vecākiem tika pārrunāts, kā bērniem veicās.

Latvijā pirmsskolas izglītība ir vispārējās izglītības – bērna mācīšanas, mācīšanās un audzināšanas – sākuma posms. Tai seko sistēmiskas mācības skolā. To, ka sešus gadus veciem bērniem ir jāmācās, kā arī to, kur, ko un kā mācās bērni šajā vecumā, kādas zināšanas ir nepieciešamas pedagogiem, nosaka vairāki dokumenti.

Galvenie no tiem ir:

  • Izglītības likums,
  • Vispārējās izglītības likums,
  • Likums par pašvaldībām,
  • Ministru kabineta noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām",
  • pirmsskolas izglītības programmu paraugi.

Ko Latvijā apgūst sešus gadus vecs bērns

Foto: PantherMedia/Scanpix

Visa mācību gada laikā bērni apgūst daudzveidīgas prasmes, zināšanas un veido attieksmes.

Svarīgākie rezultāti, kas jāsasniedz bērniem gada laikā ir:

Zināšanas par:

  • dažādiem drošības noteikumiem;
  • to, kā rūpēties par savu veselību ikdienā;
  • savām tiesībām un pienākumiem;
  • pieklājīgas uzvedības noteikumiem.

Prasmes:

  • sadarboties ar bērniem un pieaugušajiem;
  • novērot apkārtni, izmantojot redzi, dzirdi, tausti un ožu;
  • sakārtot darba vietu pirms un pēc darba;
  • piedalīties valsts svētku un gadskārtu tradīciju atzīmēšanā;
  • lietot darba piederumus (grieznes, rakstāmpiederumus, lineālu u. c.);
  • iesaistīties dialogā par konkrētu tematu;
  • stāstīt par redzēto, dzirdēto un sajusto, izmantojot savu pieredzi un novērojumus;
  • uztvert dzirdētu tekstu (pasakas, mīklas, skaitāmpanti, bērnu dzejoļi, stāsti) saturu;
  • ar sapratni lasīt vārdus un vienkāršus teikumus;
  • rakstīt vārdus un īsus teikumus;
  • apgūt praktiskus klausīšanās un runas pamatus latviešu valodā (mazākumtautības
  • izglītības programmās);
  • lasīt un rakstīt skaitļus no 0 līdz 20;
  • risināt vienkāršus vienas darbības uzdevumus ar saskaitīšanu un atņemšanu 10 apjomā (cik kopā? cik atliek? par tik vairāk, par tik mazāk);
  • saskaitīt, atņemt, salīdzināt un modelēt skaitļus 10 apjomā;
  • pazīt ģeometriskās figūras (punkts, līnija, riņķis, trīsstūris, četrstūris, kvadrāts, piecstūris);
  • palīdzēt sakopt apkārtējo vidi;
  • dziedāt dziesmas;
  • zīmēt pēc pieredzes un veidot citus radošus darbus;
  • ievērot galda kultūru;
  • izmantot apgūtās prasmes ikdienas situācijās un radošā darbībā.

Attieksmes:

  • ievērot drošības noteikumus;
  • saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi;
  • ievērot sava ķermeņa un apģērba tīrību;
  • uzklausīt un nepārtraukt sarunu biedru;
  • saprast saistību starp rīcību un sekām;
  • atšķirt labu rīcību no sliktas;
  • ievērot pieklājīgas uzvedības normas konkrētās situācijās;
  • būt iecietīgam pret citiem;
  • veikt uzdevumus un pienākumus atbildīgi.

Kādas ir vecāku tiesības, nosakot to, kad bērnam sākt skolas gaitas

Foto: PantherMedia/Scanpix

Pirmsskolas izglītības programmu bērni apgūst vecumā līdz septiņiem gadiem (Vispārējās izglītības likuma 20. pants). Bērnu gatavība skolai katra bērna vecākiem jāanalizē kopveselumā, izvērtējot fizisko, intelektuālo, psiholoģisko gatavību, kā arī to, kādas ir bērna sociālās prasmes.

Bērni ir ļoti dažādi, viņu attīstība vienā vecumā var būt atšķirīga. Kaut arī izglītības politikas veidotāji Latvijā ir noteikuši, ka pamatizglītības ieguve jāuzsāk tajā kalendārajā gadā, kurā bērnam aprit septiņi gadi, tomēr to var darīt arī vienu gadu agrāk vai vēlāk saskaņā ar vecāku vēlmēm un ģimenes ārsta vai psihologa atzinumu. Tātad - tavs bērns var sākt skolas gaitas gan sešu, gan septiņu, gan arī astoņu gadu vecumā, ņemot vērā bērna veselības stāvokli un psiholoģisko sagatavotību.

Citu valstu pieredze

Pasaules valstu pieredze, kādā vecumā bērni uzsāk skolas gaitas (mācības 1. klasē), ir ļoti dažāda. Ir valstis, piemēram, Īrija, Lielbritānija un Malta, kur bērni skolā sāk mācīties piecu gadu vecumā. Eiropas Savienības valstīs pārsvarā bērni tradicionāli sāk mācības skolā sešu gadu vecumā. Neatkarīgi no tā, kādā vecumā bērni uzsāk skolas gaitas, tiek ņemtas vērā bērnu vecumposmam raksturīgās īpatnības un psiholoģiskā gatavība mācībām, tam piemērojot gan vidi, gan mācību metodes, gan mācību norises laiku.

Vai visi bērni attīstās vienādi

Foto: PantherMedia/Scanpix

Bērni sešu gadu vecumā ir ieinteresēti un gatavi apgūt jaunas zināšanas, svarīgi tikai ņemt vērā to, kā notiek mācības, kāds ir bērna dienas ritms, ko bērns apgūst. Bērnu motivācija mācīties būtu jāveicina gan ģimenē, gan vēlāk arī izglītības iestādē.

Ir bērni, kuriem mācības sešu gadu vecumā vēl var nepadoties, tāpēc būtu jāizvērtē, kādi tam ir iemesli un kā risināt radušos situāciju. Palīdzēt vecākiem izvērtēt bērnu gatavību mācībām var pedagogs vai psihologs. Speciālists, vērojot bērnu rotaļnodarbībās, var izdarīt secinājumus par to, kas bērnam padodas, kas nē, kā arī pārrunāt ar vecākiem to, vai bērnam uzsākt skolas gaitas. Arī paši vecāki, ikdienā vērojot savu bērnu un viņa prasmes, var izvērtēt to, vai bērns ir gatavs sistēmiskām mācībām. Ja speciālistu vērojumi apliecina, ka bērns nav gatavs uzsākt mācības, tad nevajadzētu steidzināt šo procesu, jo viens papildu gads sekmē individuālo attīstību gadījumos, kad tas ir nepieciešams.

Mācīšanās grūtības bērniem var būt saistītas ar dažādu cēloņu izraisītu psihiskās attīstības aizturi, gan arī ar individuāliem faktoriem:

  • var būt gadījumi, kad bērnu attīstība aizkavējas par gadu vai diviem, līdz ar to izziņas intereses un izziņas vajadzības atbilstoši vecumam viņiem vēl nav aktuālas;
  • bērnu mācīšanās grūtības var būt saistītas ar hroniskām saslimšanām, neirotiskām izpausmēm, alerģijām;
  • nervu sistēmas funkciju nepietiekamības rezultātā var būt izziņas darbības, gribas vai emociju kontroles, arī fonemātiskās dzirdes un runas attīstības traucējumi;
  • dažkārt par pamatu grūtībām var būt audzināšanas problēmas – veidojot pārlieku aprūpētu, izlutinātu vai atstumtu bērnu.

Šajos gadījumos pedagogu un vecāku uzdevums būtu savlaicīgi pievērst uzmanību, fiksēt grūtības un meklēt speciālistu palīdzību. Bērnu sagatavotība skolai jāizvērtē individuāli, pedagogam sadarbojoties ar bērna vecākiem.

Vudkoka – Džonsona spēju tests – palīgs vecākiem bērna spēju novērtēšanai

Foto: PantherMedia/Scanpix

Kā portālam Cālis.lv atzina Krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" klīniskā psiholoģe Aiga Ukstiņa, katru gadu, īpaši pavasarī, saistībā gan ar bērna gatavību skolai, gan ar esošajām atzīmēm vai mācību grūtībām, vēlmi saprast, kurā virzienā bērnam turpināt izglītību vai nepieciešamību doties uz pedagoģiski – medicīnisko komisiju, dažkārt pēc bērnu psihiatra vai neirologa pieprasījuma, kļūst aktuāla bērna spēju izvērtēšana.

Klīniskais psihologs intelekta un mācīšanās spēju izvērtēšanai kopā ar papildu metodēm var piedāvāt intelekta testus. Viens no diviem un visbiežāk Latvijā lietotajiem adaptētajiem un standartizētajiem intelekta testiem ir Vudkoka – Džonsona spēju tests (otrs ir Vekslera intelekta tests bērniem). Šis tests var palīdzēt saprast, kādā līmenī ir bērna spējas, kas ir viņa intelektuāli stiprās puses, grūtības, kas, iespējams, traucē kvalitatīvi un atbilstoši vecumposmam apgūt mācību vielu. Testu var piedāvāt bērniem no trīs gadu vecuma līdz pat pieaugušajiem - līdz 90 gadu vecumam, tomēr prakse rāda, ka optimālais vecums, kad vislabāk novērtēt bērna spējas ar šo testu ir no piecu sešu gadu vecuma.

Balstoties uz izpētes rezultātiem, psihologs sniedz ar rekomendācijas, kādi atbalsta pasākumi un mācību pieeja bērnam vairāk ieteicama zinību apguves procesā. Praksē šis tests kopā ar citām papildu metodēm iespējams ne tikai intelekta, bet arī emocionālās sfēras izpētē var palīdzēt saprast un risināt bērna mācību grūtības, bieži vien gadījumos, kad pieaugušie raksturo – viņš ir apķērīgs un saprot mājās, bet skolā rezultāti ir vāji, un bērns mēdz būt nesekmīgs. Ar intelekta testu ir nācies testēt arī bērnus, kuru spējas norāda uz izteikti augstiem rezultātiem, intelektuālu apdāvinātību, bet arī viņiem, lai spējas atbilstoši tiktu izpaustas, mūsu izglītības sistēmā ir nepieciešama noteikta veida pieeja.

Tīri praktiski testēšanu ar Vudkoka – Džonsona testu ir tiesīgs veikt klīniskais vai izglītības psihologs, kurš papildu ir izgājis testa lietošanas padziļinātu apmācību. Testu rekomendē pildīt vienā reizē vai ievērot nelielu laika distanci starp konsultācijām. Testa izpilde notiek tā, ka bērnam tiek piedāvāti vairāki dažāda veida uzdevumi un tiek lūgts sniegt atbildes, pēc tam speciālists apkopo un interpretē iegūtos rezultātus, iepazīstina ar tiem vecākus.

Analizējot testa rezultātus, speciālists raugās kopējo ainu - gan bērna intelektuālo, gan emocionālo gatavību skolai, jā, bet var runāt par to, ka bērns nav gatavs, īpaši, kad jāizšķiras sākt skolu sešos vai septiņos gados, vai arī par to, kas viņam ir nepieciešams, – kādi atbalsta pasākumi, lai iekļautos klases kopējā tempā u. tml., skaidro Ukstiņa.

Samaksa par šo pakalpojumu var būt ļoti atšķirīga – vecāks, ja skolā vai bērnudārzā ir psihologs, var vērsties izglītības iestādē un saņemt izpēti bez maksas, citas iespējas ir vērsties Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā filiālē "Gaiļezers" , poliklīnikās vai arī par maksu apmeklēt kādu psihologu centru vai psihologa privātpraksē konsultācijas.

Kā vērtēt bērna sasniegumus un veicināt pozitīvu bērna pašvērtējumu

Foto: PantherMedia/Scanpix

Sešus gadus vecu bērnu sasniegumi netiek vērtēti ar atzīmēm. Pedagoga sniegtais vērtējums ir pozitīva uzslava, skaidrojot to, kas izdevies veiksmīgi, kā arī palīdzot gadījumos, ja kaut kas nepadodas. Arī vecāku pozitīvais vērtējums ir svarīgs, lai veicinātu bērnu motivāciju apgūt jaunas zināšanas un prasmes.

Lai attīstītos par sevi pārliecināta, droša un atbildīga personība, nozīmīga ir pozitīva pašvērtējuma veidošanās, tāpēc gan pedagogu, gan vecāku uzdevums ir veicināt bērna spēju savus sasniegumus vērtēt pozitīvi. Tad bērns spēs būt draudzīgs un sadarbosies ar vienaudžiem. Pozitīvs pašvērtējums var veidoties, ja bērns jūtas novērtēts, drošs, mīlēts, pašpārliecināts, piederīgs gan ģimenei, gan draugiem, gan bērnu grupai izglītības iestādē, sajūt cieņu pret sevi, kā arī zina, ka vienmēr var uzticēties un paļauties uz saviem vecākiem vai pedagogu atbalstu.
Sākot ar 2011./2012. mācību gadu, vecākiem tiek sniegta rakstiska informācija par bērna sasniegumiem (zināšanām, prasmēm un attieksmēm atbilstoši plānotajiem rezultātiem).

Kā vecāki paši var testēt bērna prasmes un psihosociālo gatavību skolai

Foto: PantherMedia/Scanpix

Jautājumi un tavas atbildes ir izmantojami, lai vēlreiz pievērstu tavu uzmanību bērna prasmēm un psihosociālajai gatavībai turpmākām mācībām, kad bērns ir apguvis sešus gadus veciem bērniem paredzēto.

Jautājumi nevar tikt izmantoti kā vienīgais informācijas avots, ar kura palīdzību noteikt to, kāda ir bērna psihosociālā gatavība uzsākt sistēmiskas mācības un vai viņa zināšanas ir atbilstošas vecumposmam, uzsver VISC speciālisti. Šis lēmums vecākiem ir jāpieņem, vērojot savu bērnu ikdienā un obligāti konsultējoties ar pedagogu.

Atbildi uz jautājumiem, atzīmējot uz katru no tiem atbildi "jā" vai "nē"! Jo vairāk apstiprinošu atbilžu, jo bērns ir sagatavotāks veiksmīgi turpināt mācības. Lai noskaidrotu, kā atbalstīt savu bērnu un viņam palīdzēt, var lasīt jautājumiem atbilstošos komentārus.

Vai bērns prot nosaukt dažādas telpas un tām raksturīgās mēbeles (darba galds, atpūtas krēsls u. c.)? Vai bērns prot telpā orientēties? Vai bērns prot darboties atbilstošā vidē? Mācoties bērnam ir jāspēj nošķirt mācību telpas no rotaļu un atpūtas telpām, atrast tualeti, prast doties strādāt pie galda, ja pedagogs aicina. Vecāki mājās un ciemos var bērnam skaidrot, kāda ir dažādu telpu nozīme, kāpēc jāzīmē, sēžot pie galda u. tml., lai veicinātu bērna prasmi orientēties telpā, darboties noteiktās vietās.

Vai bērns var nosaukt savu vārdu un uzvārdu? Vai bērns var nosaukt savu vecāku vārdus? Ja bērns spēj nosaukt savu vārdu un uzvārdu, kā arī zina vecāku vārdus, tas ļauj bērnam sevi individualizēt kolektīvā, izjust piederību savai ģimenei, pastāstīt par sevi. Arī ikdienā šī prasme ir nozīmīga, ja rodas problēmas, piemēram, bērns pazūd lielveikalā.

Vai bērnam patīk fiziskās aktivitātes? Mācību laikā liela uzmanība tiek pievērsta dažādām fiziskajām aktivitātēm. Ja bērnam tās nepatīk, būtu svarīgi saprast, kāds ir šīs nepatikas cēlonis. Varbūt ir jāmaina ģimenes paradumi un kopā ar bērnu, piemēram, jābrauc ar velosipēdu, biežāk jādodas pārgājienos vai pastaigā ar suni. Kopīgas pastaigas, tuvējās apkārtnes izpēte un ar prieku veiktas fiziskās aktivitātes veido pozitīvu bērna attieksmi pret kustībām un vairo drošību.

Vai bērns spēj patstāvīgi apģērbties? Personīgo lietu pārzināšana, bērna spēja pašam apģērbties un apaut kājas palīdz par sevi parūpēties un justies ērti un droši. Pedagogi palīdzēs apģērbties tiem bērniem, kas to vēl neprot. Vecāku uzdevums būtu veicināt šo prasmju attīstību, pēc iespējas biežāk ļaujot bērnam pašam apģērbties pirms iešanas ārā no mājas, kā arī vakaros un rītos. Pirms svētkiem aicini bērnu izvēlēties svētku tērpu pašam, skaidrot, kāpēc jāvalkā īpašs apģērbs svētkos un citos gadījumos.

Vai bērns kārto personīgās mantas? Pašam savs penālis rakstāmpiederumiem, paša sakārtota darba vieta vai izvēlēts apģērbs veicina gan bērna patstāvību, gan pašapziņu.

Vai bērns zina ceļu uz mājām no tuvākās sabiedriskās vietas, piemēram, autobusa pieturas, veikala, izglītības iestādes? Prasme orientēties tuvākajā apkārtnē un tās izzināšana rada bērnā interesi vērot apkārtni, iegaumēt redzēto, izmantot šīs zināšanas dažādās situācijās. Piemēram, kad kopā ar bērnu dodaties mājup, rosini viņu patstāvīgi izvēlēties alternatīvus mājās nokļūšanas variantus, mēro viņa piedāvāto ceļu, pārrunājiet iespējamos drošības riskus. Tā bērns mācīsies vērot savu apkārtni un patstāvīgi pieņemt lēmumus.

Vai bērns pats skaidri izrunā vārdus un saklausa vārdus, ko izrunā kāds cits? Prasme sazināties un saprast cita teikto ir nozīmīga, lai bērns varētu iekļauties mācību procesā, apgūt jaunas zināšanas, paust savu attieksmi pret notiekošo, kā arī spētu pastāstīt par to, kāds atbalsts ir nepieciešams. Ja bērns ir kļūdījies vārda izvēlē vai izteicis to neprecīzi, nenorādi uz kļūdu, bet izrunā vēlamo vārdu pareizi teikumā, kas loģiski atbilst runas situācijai.

Vai bērns izsaka lūgumu? Vai bērns prot pateikties? Vai bērns jautā un atbild uz jautājumiem? Vai bērns stāsta par to, ko prot? Prasme komunicēt ir nozīmīga, lai bērns mācību procesā varētu uzdot jautājumus, atbildēt uz citu prasīto, varētu palūgt sev nepieciešamo, kā arī pastāstīt par to, kas ir noticis. Nesteidzies "nolasīt" katru bērna vajadzību, ļauj viņam to noformulēt un izteikt pašam. Neatbildi bērna vietā. Kad uzdots jautājums, gaidi, jo bērnam ir vajadzīgs laiks, lai izprastu jautājumu, izdomātu atbildi un tad to izteiktu.

Vai bērns pazīst iespiestos un rakstītos burtus? Vai bērns lasa un raksta īsus vārdus un teikumus? Šajā vecumā bērni labprāt vēlas gan lasīt, gan rakstīt, tāpēc svarīgi šo dabisko vēlmi ņemt vērā un attīstīt, piemēram, lasot ar bērnu mājās grāmatas. Lasiet, piemēram, veikalos, sabiedriskā transporta pieturās vai pastā, visu, kas izlasāms kopā – avīžu vai pārtikas produktu virsrakstus, izkārtnes un pieturvietu nosaukumus.

Vai bērns zina pirmā un otrā desmita skaitļus? Vai bērns prot veikt darbības ar skaitļiem pirmā desmita apjomā (saskaitīt un atņemt)? Lai bērns veiksmīgāk apgūtu matemātiskās prasmes, ikdienā aicini bērnu saskaitīt dažādus priekšmetus mājās, uz ielas, ceļa vai tuvākajā apkārtnē redzamo cilvēku, mašīnu, māju, siena vālu skaitu utt.

Vai bērns labprāt sadarbojas ar vienaudžiem? Vai viņš sadarbojas ar pieaugušajiem? Mācības notiek kopā ar citiem bērniem, kā arī ir jāuzklausa pedagoga teiktais un jārīkojas saskaņā ar to, tāpēc bērnam jāvar uzklausīt citus, izprotot, ka grupā ir daudzi bērni, un ir jārēķinās, ka pedagoga uzmanība tiek sadalīta starp visiem bērniem. Situācijās, ja bērns ilgstoši izjūt stresu, nevēlas apmeklēt izglītības iestādi, vecākiem ir jāsazinās ar pedagogiem, jānoskaidro, kāds ir negatīvās attieksmes cēlonis, un jāpalīdz bērnam.

Vai bērns dažādās situācijās atbilstoši pauž prieku vai bēdas? Bērna spēja paust atbilstošas emocijas ir nozīmīga, lai viņš varētu iekļauties kolektīvā un apgūt jaunas zināšanas un prasmes kopā ar citiem bērniem. Aicini bērnu stāstīt par to, kā viņš jūtas, kāpēc ir bēdīgs vai kas viņu ir saviļņojis. Runā ar bērnu arī par savām izjūtām. Ir svarīgi, lai bērns saprastu cēloņsakarības, emociju rašanos un to, kā tās adekvāti izdzīvot.

Vai bērns spēj koncentrēties uzdevuma veikšanai? Bērna spēja fokusēt uzmanību un koncentrēties noteikta uzdevuma veikšanai ir nozīmīga. Šajā vecumā bērns mācās koncentrēties uz kādu noteiktu darbību, tāpēc viņam ir jābūt motivētam, ar skaidriem darbības mērķiem, kas saistīti ar viņa personīgo pieredzi. Rosini bērnam pašam izvēlēties uzdevuma veikšanas ceļus, nesteidzies norādīt uz, tavuprāt, vienīgo pareizo, ļauj bērnam izdomāt uzdevuma risinājumu un aicini pamatot rīcību.

Rakstītprasme – ne obligāta, bet vēlama

Foto: stock.xchng

Valsts izdotos dokumentos (Ministru kabineta noteikumos par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām) noteikts, ka bērni pazīst iespiestos un rakstītos burtus, raksta burtus, vārdus un vienkāršus teikumus.

Beidzot bērnudārzu, bērniem šo prasmju apguve ir nevis obligātais, bet gan vēlamais sasniedzamais rezultāts, jo bērnu attīstība šajā vecumā ir ļoti atšķirīga. Arī no tā, cik ilgi bērni apmeklējuši pirmsskolas izglītības iestādi, kur notiek mērķtiecīga sagatavošanās lasīšanai un rakstīšanai, atkarīga viņu rakstītprasmes apguve.

Rakstītprasme ir māka rakstīt noteikta veidojuma burtus, tos savienot vārdos, lai tālāk veidotu teikumus un tekstu. Rakstīšana sešgadīgiem bērniem ir pavisam jauns un samērā grūts darbības veids. Šajā vecumā vēl nav pietiekami attīstītas kustību koordinācijas un regulācijas spējas, kā arī roku, īpaši pirkstu, sīkā muskulatūra. Sākumā mācīšanai rakstīt dienā vēlams veltīt ne vairāk kā 10 minūtes.

Rokas sīko muskulatūru attīstoši vingrinājumi (kamoliņu tīšana, ornamentu zīmējumi, pārvilkšana, apvilkšana, izkrāsošana, ģeometrisko figūru zīmējumi, zīmējumu veidošana pēc orientieriem, punktēšana, burtu formu atveidošana smiltīs, sniegā, ar aukliņām, plastilīnu, mālu, lentītēm, diegiem un citiem materiāliem, to izplēšana no papīra, uzlīmēšana, izšūšana, roku kustību rotaļas, kurās bērni ar pirkstiem atspoguļo dažādus tēlus darbībā, roku kustības skaņu vingrinājumos u. c.) paredzēti, lai bērni ne tikai apgūtu rakstīšanas mehānismu, sagatavotu roku tik grūtai intelektuālai un sociālai darbībai kā rakstīšana, bet arī sagatavotos burtu rakstīšanai, attīstītu acumēru, ritma izjūtu, kā arī audzinātu bērnā tādas rakstura īpašības kā pacietība, griba paveikt darbu līdz galam, precizitāte, novērošanas un salīdzināšanas spējas.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir raudzīties, lai bērni pareizi ieņemtu vajadzīgo ķermeņa stāvokli un saglabātu to visu rakstīšanas laiku. Sēžot nedrīkst piespiesties pie galda. Atstarpei starp galda virsmu un bērna krūtīm jābūt tik platai, lai tai cauri brīvi ietu bērna dūrīte. Mugura jātur taisni, galva nedaudz paliekta uz priekšu. Bērnus jāmāca pareizi satvert un turēt rakstāmo.

Pirmsābeces posmā bērni saklausa un diferencē skaņas vārda sākumā, vidū un beigās, veido teikumus, papildina vārdu krājumu, attīsta rokas sīko muskulatūru un raksta burtu elementus.

Ābeces periodā rakstītprasmi bērni parasti apgūst vienlaikus ar lasītprasmi. Bērni mācās rakstīt mazos un lielos burtus tādā secībā, kā mācoties lasīt. Sešgadīgiem bērniem jāapgūst burtu (burtu savienojumu zilbēs un vārdos), ciparu, jautājuma un izsaukuma zīmes rakstība.

Lai atvieglotu bērna mācīšanās procesu, ieteicams lielos rakstītos burtus (kur rakstītais burts atšķiras no iespiestā burta) mācīt ābeces perioda noslēgumā, organizējot darbu tā, lai šāda mācīšanās nebūtu atrauta no lasītmācīšanās un mācību process bērnam nekļūtu apnicīgs. Svarīgi, lai bērns saskata katra darba praktisko nozīmību, emocionāli jūtas drošāks, ka viņš redz un jūt, ka to, ko viņš dara, var arī izmantot.

Ābeces periodā praktizējama arī burtu, īsu vārdu rakstīšana pēc dzirdes, kā arī burtu, zilbju, vārdu, īsu teikumu rakstīšana pēc parauga.

Pēcābeces perioda mērķis – sistematizēt iemācīto un to pilnveidot, lai turpmāk bērni mācītos valodas prasmes izmantotu kā līdzekli daudzveidīgās saziņas situācijās.

Bērnudārza vadītājas pieredze par topošo pirmklasnieku gatavošanu skolai

Foto: PantherMedia/Scanpix

Privāto pirmsskolu biedrības vadītāja Daina Kājiņa portālam Cālis.lv atzina, ka viņas ilggadējie novērojumi liecina, ka daudziem vecākiem šis jautājums – uz skolu sešos gados jā vai nē, ir aktuāls, un vecāki šo lēmumu rūpīgi izvērtē. Kājiņa stāsta, ka viņas vadītajā bērnudārzā "Crea Kids" pedagogi ar vecākiem runā par bērna sasniegumiem, par ieguvumiem un iespējamiem zaudējumiem, ar ko nāksies saskarties, ja bērns skolas gaitas sāks sešu gadu vecumā. Kā bērns jutīsies, ja klasē būs jaunākais vai vecākais, un ne tikai sākumklasēs, bet arī vecākajās klasēs. Vecākiem pedagogi liek pašiem atminēties savas sajūtas no skolas laikiem, kā tas bija. Nereti gadās, ja bērns vecuma ziņā neiekļaujas klasē, viņam jāmeklē draugi no citām klasēm.

Pēc Kājiņas novērojumiem, tomēr krietni vairāk ir to vecāku, kuri bērnu uz skolu palaiž vēlāk, nekā agrāk, jo īpaši tas attiecas uz bērniem, kuri dzimuši gada beigās.

Visiem vecākiem ir aktuāls jautājums – vai bērnam jāprot lasīt, cik labi jāprot, sākot skolas gaitas. Kājiņa uzsver, ka šī prasme ir ļoti vēlama. Vēlama tādēļ, lai bērns varētu izlasīt uzdevumus. Pašvaldību finansētās skolās vienā klasē ir ap 30 bērnu, bet skolotāja – viena. Viņa nespēj katram pieiet un individuāli izskaidrot darāmo. Ja bērns nevarēs izlasīt, piemēram, teksta uzdevumu matemātikā, viņš to nespēs arī izpildīt. Pavisam elementāri. Turklāt arī Kājiņa uzsver, ka ir svarīgi vecākiem veicināt bērna lasītprasmi ar uztveri. Lasīt kopā, pārrunāt izlasīto, lai burtu savilkšana kopā nebūtu tikai mehāniska darbība, bet bērns izprastu, ko ir izlasījis.

Runājot par straujo vides maiņu, Kājiņa min sava vadītā bērnudārza pieredzi – bērnus iepazīstināt ar skolu, vēl ejot bērnudārzā.

Sešgadnieki, potenciālie skolā gājēji, kopā ar audzinātājām dodas uz skolu, lai klātienē redzētu, kā tur viss notiek, kā skan skolas zvans, kā klasē sēž skolēni.

Kājiņa uzsver, ka bērns, sasniedzot septiņu gadu vecumu, ir citā vecumposma attīstībā, daudz nobriedušākā. Ja bērnudārzā bērnu mācīšanai izmanto metodes rotaļu veidā, tad skolā tās ir krasi atšķirīgas.

"Manuprāt, laimīgi ir tie bērni, kuri uz skolu aiziet labi sagatavoti, jo skolā skolotājai nebūs laika katram veltīt pietiekamu uzmanību," uzskata Kājiņa.

Vienlaikus Kājiņa atzīmē, ka pārāk daudz koncentrējamies uz lasītprasmi, bet ne mazāka uzmanība jāpievērš arī sevi apkalpojošām prasmēm. Piemēram, ja bērns neprot aizšņorēt kurpju auklas, tad vecākiem skolai būtu jāmeklē apavi ar klipšiem. Šī neprasme bērnā var radīt diskomfortu.

"Manuprāt, sešos gados bērns tomēr nav skolas videi gatavs," rezumē Kājiņa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!