Bērni līdz galam neprot izteikt savu nepatiku, bažas, raizes vai prieku, tāpēc bieži vien rīcības ir impulsīvas un neprognozējamas. Kā piemēru var minēt situācijas, kad bērns liek mutē kaut ko uz zemes atrastu, kaut gan tu skaļi sauc, lai to nedara. Bērns to tāpat izdara, bet nevis tāpēc, lai vecākiem parādītu savu nostāju, bet gan tādēļ, ka vēl neprot sevi kontrolēt tādā mērā kā pieaugušie.
Turpinājumā lasi piemērus no dažādām ikdienišķām situācijām, kad šķiet – bērns speciāli spītējas vecāku teiktajam un dara pretēji. Šķietami nepaklausīgajā rīcībā saskatāmi arī pamatoti skaidrojumi, kas viņiem palīdz mācīties saprast savas emocijas un apkārtējo pasauli.
Niķošanās. Nākamajā reizē, kad bērns rīko kārtējo monoizrādi, pārliecinies, ka viņš nav izsalcis vai vienkārši noguris. Ja pusaudzis ir tik pieaudzis, lai skaidri pateiktu, ka vēlas ēst vai doties gulēt, kā arī spējīgs to nodrošināt pats saviem spēkiem, mazāki bērni to nevar. Čīkstēšana un raudāšana ir veids, kā viņi pievērš sev uzmanību. Ja pārdzīvojumu cēloni ir iespējams ātri likvidēt, paskaidro bērnam, kādos vēl veidos viņš var lūgt palīdzību, tomēr aplami domāt, ka viņš vienkārši nekad neprot uzvesties.
Čīkstēšana publiskās vietās. Mājās bērns uzvedas izcili, bet, kad kopīgi dodaties uz kādu pasākumu, veikalu vai ciemos, viņam izdodas sarīkot pamatīgu jampadraci uz līdzenas vietas. Tas nav tāpēc, lai liktu tev sajusties slikti – tas skaidrojams ar atšķirīgo vidi, kas bērnam ir sveša. Viņš dzird skaņas, redz cilvēkus un norises, kas nav ikdienišķas, tāpēc īsti nezina, kā uz to reaģēt. Bērnam vienkārši ir jādod laiks aprast ar telpu vai vidi.
Egoistiska rīcība. Vecākiem var šķist nesaprotami – kāpēc vecākais bērns ir dusmīgs un negrib dalīties, kā arī iedot savas mantiņas arī jaunākajam? Tā var šķist absolūti egoistiska rīcība, taču patiesībā tāda ir cilvēka daba. Arī pieaugušajie pilnībā visas savas mantas nedod izmantošanai draugiem un paziņam, gribas, lai kaut kas paliek tikai pašam. Mantas, ar kurām bērns var nedalīties, viņš īpaši novērtēs, tādējādi mācoties rūpēties par lietām, kas ir svarīgas.
Atteikšanās klausīties. Šādu situāciju piemēru saraksts varētu izvērsties patiesi garš, piemēram, bērns atsakās no rītiem celties, vilkt konkrētas drēbes, sekot vecāku norādītajai taciņai u.c. Tāpat mazais ķipars uzstāj, ka pats sies kurpju šņores, lai gan visiem telpā esošajiem ir zināms, ka tas aizņems ārkārtīgi ilgu laiku. Varētu šķist, ka bērns speciāli cenšas tev sarežģīt dzīvi, taču caur šo procesu atvase mācās būt patstāvīga. Šādā veidā bērns pārbauda savu iespēju robežas un, apzinoties varēšanu, tās paplašina.
Garastāvokļa maiņas. Ja cilvēks atrodas kompānijā, kurā visi ir priecīgi un pozitīvi, ļoti iespējams, negatīvās domas, ja tādas galvā raisījušās, izgaisīs kā nebijušas. Turpretī vidē, kurā ļaudis ir uzvilkti, noguruši, drūmi vai dusmīgi, tu arī tāds pamazām kļūsti. Runājot par bērniem, viņi emocijas mācās atpazīt vēl pirms spēj salikt kopā vārdus, tāpēc, ja tev šķiet, ka bērns no priecīga pēkšņi pārvēršas niķīgā, sākumā paskaties uz sevi no malas. Vecāki ir bērnu ideāli, tāpēc nevar no viņiem gaidīt konstanti vienādu garastāvokli, ja arī vecākiem tas mainās ik pa stundām.
Šajā rakstā apkopotas dažādas situācijas un padomi, kā vecākiem rīkoties, ja bērnam ir sakāpinātas emocijas.
