Šķietami nevainīgas mammu lietotas frāzes, kas patiesībā var kaitēt meitu dzīvē

Psiholoģe Karīna Rihtere portālā "Parents" skaidro, kādas ir tās šķietami nevainīgās frāzes, no kurām vajadzētu izvairīties, lai nevilšus paši nekļūtu par toksiskiem vecākiem.

"Toksiskas frāzes piespiež mums justies ne savā ādā, rada vainas sajūtu par to, kas mēs esam. Tās ir jebkuras apsūdzības, salīdzināšana, sarkasms, ironija, vispārinājumi, devalvācija un negatīvs vērtējums. Bieži vien ir tā, ka mēs nevēlamies aizvainot savu bērnu un reti aizdomājamies, kā mūsu neuzmanīgie vārdi ietekmē viņa psihi. Bet, jo biežāk mēs šīs frāzes atkārtojam, jo spēcīgāk tās iesēžas bērna zemapziņā," skaidro Rihtere. Lūk, viņa nosauc visbiežāk izteiktās toksiskās frāzes, kuras parasti meitām saka tieši mammas!

Bieži bērnu rotaļlaukumos var dzirdēt: "Neskrien! Tu taču esi meitene!", "Nedrīkst kāpt kokos! Tu taču esi meitene!", "Nekliedz! Tu taču esi meitene!"

Kā to saprot meitene: pastāv konkrētas normas un īpašības, kas piemīt vienam vai otram dzimumam. Un robežu pārkāpšana jāsaista ar sodīšanu un problēmām attiecībās.

Kādu ietekmi tas atstāj uz nākotni: tas bērnā iepotē vēstījumu, ka viņam jāatbilst standartiem, viņam ir sarežģīti saprast un pieņemt sevi. Piemēram, aktīva meitenīte, kura daudz kustas un pastāvīgi meklē piedzīvojumus, bet mamma saka, lai viņa mierīgi sēž smilšu kastē un "cep" kūciņas vai rotaļājas "mammās un meitās". Bērnam nākas apspiest savas patiesās vēlmes, darīt to, ko viņa nevēlas.

Saistībā ar hipotētisko nākotnes mātes lomu meitenes nedrīkst cilāt smagumus, nēsāt plānu apģērbu vai uzsākt seksuālas attiecības līdz laulībām. Mēs nereti sakām, ka meitenei nebūt nav obligāti veidot karjeru un ieviest citas intereses dzīvē.

Kā to saprot meitene: vienīgā sievietes funkcija – dzemdēt un audzināt bērnus. Viņas interesēm un sapņiem nav nozīmes.

Kādu ietekmi šī frāze atstāj uz nākotni: ar šādām frāzēm mēs pilnībā devalvējam meitenes dzīvi nākotnē. Viņa saprot, ka vienīgais veids, kā sevi realizēt, – ir laist pasaulē bērnus. Bet ja viņa to nevarēs vai nevēlēsies, dzīve zaudēs jēgu. Cits variants: sieviete dzemdē, bet kaut kādu iemeslu dēļ nevar bērniem veltīt 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Tad viņai parādās vainas sajūta, sliktas mātes komplekss.

Ja sieviete visu dzīvi velta tikai mātes lomai, atsakoties no citām interesēm, viņa vēlāk var "palikt pie sasistas siles". Bērni izaug, pamet vecāku ligzdu, bet māte, kura sevi visu ziedojusi tikai atvašu audzināšanai, vairs nezina, kā dzīvot tālāk.

Strīdīgās situācijās, kad meitenei ir jāaizstāv sevi vai savas intereses, mēs mēdzam teikt, ka viņai jābūt maigākai, viltīgākai un tiek ieteikts nepievērst uzmanību agresoram vai tam, kurš nozog viņas sasniegumus.

Kā to saprot meitene: viņas jūtas un intereses nav svarīgas. Vai arī viņa var piekāpties. Nepatīkamās situācijās ir jāpaciešas, jāapslāpē jūtas, jāpielāgojas agresoram un varmākam. Galējā gadījumā var pamēģināt savu panākt ar viltību vai mānīšanos.

Tāpēc tev jāpalīdz mājas darbos, jāmācās gatavot un lāpīt zeķes. Mēs sakām, ka meitenes uzdevums ir būt pavarda sargātājai un ar laiku pilnībā viņai jāpārņem mājsaimniecības pienākumi.

Kā to saprot meitene: ideālai sievietei vienai jāsēž mājās un ar visu jātiek galā bez citu palīdzības.

Kādu ietekmi tas var atstāt uz nākotni: jebkuri centieni pēc ideāla var novest pie izdegšanas un pazemināt pašvērtību. Bieži vien mūsdienu sieviete nevar vai nevēlas būt tikai un vienīgi mājsaimniece. Atnākot no darba, viņai sākas otrā maiņa: ieviest kārtību mājās, gatavot ēst.

Pat ja sieviete sniedz ievērojamu ieguldījumu ģimenes finanšu budžetā un tiek uzskatīta par lielisku speciālistu darba vidē, viņu vienalga vērtē pēc tā, cik tīra ir viņas mājas, kā viņa gatavo ēst utt., norāda Rihtere.

Agri vai vēlu sieviete arī pati var sevi pārtraukt novērtēt pietiekami augstu un zaudēt visas savas intereses.

Daudzas no šīm frāzēm mēs dzirdam no saviem vecākiem, tāpēc pat neaizdomājamies, cik tās patiesībā ir toksiskas. Sāc ar sevi un iemācies komunicēt ar bērniem pa jaunam.

Paņem pauzi. Pirms bērnam kaut ko aizrādīt, pie sevis aizskaiti līdz 10. Pēc tam padomā, vai patiesi vēlies pateikt to pirmo, kas tev ienācis prātā vai arī runā tavs ieradumu spēks?

Izvēlies. Bērna labā, bet nevis saskaņā ar stereotipiem. Padomā, kādēļ tevi biedē, ka meita uzvedas ne tā, kā norāda sabiedrība? Kas mainīsies no tā, ka viņa uzrāpsies kokā? Kurš būs vinnētājs no tā, ka meita līdz šim iecienītās bioloģijas vietā studēs statistiku? Kam tu audzini bērnu – viņa paša labā vai sabiedrībai?

Tiec skaidrībā ar stereotipiem. Lai saprastu, kurus no tiem tu izmanto, uzraksti uz papīra lapas, kādai, pēc tavām domām, jābūt meitenei, bet kādam – zēnam. Padomā, cik ļoti šie noteikumi tiek salīdzināti ar realitāti. Ja stereotipus translē nevis tu, bet partneris vai tavi vecāki, apspried ar viņiem šo jautājumu.

Palīdzi izveidot robežas. Iemācīt rūpēties par sevi ir jau puse no paveiktā darbiņa. Mūsu, vecāku, galvenais uzdevums ir palīdzēt bērnam izveidot robežas. Un tas nav tikai par to, ka nedrīkst bez atļaujas prasīšanas apskaut bērnu vai ņemt viņa personīgās lietas. Paskaidro, ka spiediena izdarīšana, manipulācijas, mānīšanās un komunicēšanās paaugstinātos balss toņos nav pieņemami. Pārrunā, ka noteikumi komunikācijā ir attiecināmi gan uz bērniem, gan pieaugušajiem: ne tu, te tavs dēls vai meita nedrīkst kliegt vai manipulēt ar otru.

Palīdzi bērnam tikt galā ar emocijām. Iemācies klausīties bērnā un palīdzi viņam runāt par savām jūtām un domām. Pastāsti, ka nemēdz būt sliktu emociju – ir tikai nepareizs to izteikšanas veids. Parunā, kādas mēdz būt emocijas, ko var just to laikā un kādēļ tas tā notiek. Izdomājiet kopā, kā sev un apkārtējiem drošā veidā izteikt dusmas, aizvainojumu vai prieku. Lai izvairītos no negatīvām emocijām, bērns var "izkliegt" savas dusmas un aizvainojumu īpašā "iepakojumā". Bet brīžos, kad bērns piedzīvo lielu prieku vai mīlestību, viņš var dziedāt īpašu dziesmiņu vai apskaut pats sevi.

Apgūsti ilgtspējīgas komunikācijas noteikumus. Tie ir svarīgi ne tikai pieaugušo attiecībās, bet arī komunikācijā ar bērniem. Galvenie noteikumi: savstarpēja cieņa (tu saudzīgi attiecies pret bērna domām un vajadzībām, bet viņš – pret tavām), aktīva klausīšanās (klausīties, nepārtraucot, necenšoties pabeigt domu viņa vietā, precizēt, ja ir kaut kas neskaidrs) un "es– vēstījums) (runāt par sevi un savām domām, bet nevis aizvainot otru, "tu" vietā izmantot "es").

Attīsti izpratni. Ja mēs esam iesaistīti attiecībās un komunikācijā, mēs retāk uzspiežam stereotipus un sakām frāzes, kuras aizvaino citus cilvēkus. Pirms kaut ko teikt, padomā, kāpēc to vēlies sacīt, cik ļoti tas iederas šajā situācijā un kādas sekas šie vārdi var radīt. Sākumā nāksies sevi visai stingri kontrolēt, bet ar laiku šie jautājumi kļūs par ieradumu un izskanēs tavā prātā jau gluži automātiski, ir pārliecināta psiholoģe Rihtere.