Ikviena vecāka viens no svarīgākajiem mērķiem bērnu audzināšanā ir viņos attīstīt pareizos ieradumus un sagatavot pieaugušo dzīvei. Bieži šī mērķa īstenošanai tiek izmantoti stereotipiski modeļi, kuri jau kļuvuši ierasti: "Neesi kā maziņais", "Tu taču esi vīrietis", "Meitenes tā neuzvedas", "Par ko man tāds sods". Šīs frāzes tiek izteiktas automātiski un tām it kā vajadzētu bērnā radīt sirdsapziņas pārmetumus, kā arī mudināt rīkoties tā, kā vecākiem šķiet pareizi.
Bet šiem it kā nevainīgajiem vārdiem patiesībā piemīt negatīvs audzinošs efekts. Ārsts, psihoterapeits Aleksandrs Kuzmičevs apkopojis astoņus vispopulārākos vecāku apgalvojumus un to bēdīgās sekas, ko atspoguļo portāls "Ihappymama".
Tu slikti centies
Mērķis: vēlies bērnu piespiest darīt vairāk un labāk.
Rezultāts: slinkums, zema pašapziņa, vilcināšanās. Kāpēc? Ja reiz es slikti centos – parādi man, kā ir jācenšas. Parādīji? Lieliski – tu taču visu pats izdarīji, es varu atpūsties. Bet nākamajā reizē es pat nepūlēšos – jo man taču tāpat slikti izdodas, bet tev – lieliski.
Tu maz domā par pārējiem
Mērķis: vēlies piespiest darīt to, ko pats neesi paguvis vai nevēlies darīt. Vēlies saņemt bezmaksas darbaspēku.
Tev jāpatīk apkārtējiem
Mērķis: vēlies bērnu pielāgot dzīvei starp cilvēkiem ar dažādām iespējām (un pie viena - vēlies, lai būtu prieks, skatoties uz savu bērnu).
Rezultāts: nemiers, sociāla trauksme, zems pašvērtējums, atkarība no sabiedrības. Kāpēc? Nu jādomā taču par apkārtējiem! Par to, ko gan viņi par mani padomās. Kā izturēsies. Bet vēl jau ir jāuzmin. Daudz jāuzmin. Kā viņus nenokaitināt, neaizvainot, kā nesākt konfliktu. Bet informācijas ir daudz, visai neizsekosi līdzi. Un, kad tu kaut ko palaid garām, noteikti notiks kaut kas slikts. Tu kļūdies, tavu kļūdu pamana, tevi nokritizē vai vēl sliktāk – par tevi pasmiesies. Tāpēc kļūdīties nedrīkst. Visam jāseko līdzi, jātur sevi grožos…
Tev ar visu jātiek galā pašam
Mērķis: vēlies bērnu padarīt patstāvīgu.
Rezultāts: neirastēnija, aizvainojums, destruktīvas attiecības. Kāpēc? Nu kā, nākas paļauties tikai uz sevi. Lūgt palīdzību – nav variantu, nedrīkst. Jādomā, jākustina smadzenes. Bet, ja smadzeņu nepietiek – jāsakož zobi un jācieš. Ir grūti un slikti, jācieš tālāk. Ja saskarsies ar netaisnību, jāklusē un jācieš tālāk. Ja rodas domas "es nevaru, man neizdodas", tas nozīmē, ka tu čīksti. Tev jātiek galā pašam. Lūk, un tiec galā!
Tu nevienam neesi vajadzīgs (izņemot mūs, vecākus)
Mērķis: vēlies iemācīt novērtēt vecāku klātbūtni bērna dzīvē.
Tu nekas neesi un tevi nevar nekā nosaukt (tu neesi nekā vērts)
Mērķis: vēlies iemācīt bērnu cienīt vecākus, būt bērna dzīvē spēcīgai personībai. Vai vienkārši bērns pagadījās pa rokai nelaikā (un tas notiek regulāri).
Rezultāts: zems pašvērtējums, aizvainojums. Kāpēc? Te nu viss ir bēdīgi. Tu zināji atbildi uz skolotājas jautājumu skolā? Bet baidījies to teikt, jo ir taču citi, kuri ir daudz novērtētāki. Tu zināji, kur vēlies iet studēt? Bet kaimiņi/skolotāji/vecāki taču zināja labāk. Jā, un viņi ir vecāki, un arī pieredze viņiem ir lielāka. Tu esi noguris nemīlētā darbā un nemīlētā profesijā? Bet tā taču bija tava izvēle, vajadzēja agrāk domāt ar savu galvu. Bet ko tad tagad raudāt? Jācieš un jāstrādā tālāk. Tavs partneris jūsu abu attiecībās ņirgājas par tevi? Vairāk neko arī neesi pelnījis…
Tu esi egoists
Mērķis: vēlies bērnu iemācīt atteikties no savām "egoistiskajām" vēlmēm.
Rezultāts: atkarīgas attiecības, trauksme, depresija, sevis šaustīšana. Kāpēc? Tu vienmēr vēlies kaut ko sev. Nu kaut vai – bieži. Bet tev nākas dalīties, pievērt acis uz savām vēlmēm, aizmirst par sevi. Jo būt egoistam taču nav labi! Pēc būtības, katru reizi, kad tev bijusi izvēle, kurā piedalies tu un vēl kāds, tevī sākās iekšēja cīņa. Kurā tu paliki sliktais. Jo domāji par sevi. Un jā, vēl tu novēroji dzīves paradoksu. Tu pastāvīgi domāji un turpini domāt par citiem. Bet nezin kādēļ, par tevi neviens nevēlējās un nevēlas domāt...
Tu dzīvo cietsirdīgā pasaulē
Mērķis: vēlies bērnu iemācīt būt gatavam nepatikšanām.
Rezultāts: trauksme un paranoja, sociofobija. Kāpēc? Nu ja reiz pasaule ir tik cietsirdīga, tad arī cilvēki tajā ir tādi paši. Un, kad cilvēki tev kaut ko dara, viņus virza tikai personīgi, ļauni nodomi. Viņi vēlas tev tikai kaitēt. Vai arī viņi vēlas tevi izmantot. Vai arī viņiem ir dziļi vienalga par tevi. Ko darīt šādā cietsirdīgā, aukstā un naidīgā pasaulē? Būt no tās tālāk, ieslēgties sevī, savā mājoklī, savā istabā, savā pasaulē (iztēles, televizora, datora). Var būt arī izies cauri…
Iepriekš aprakstītie apgalvojumi ir neprātīgi. Bet – neprātīgi – ne jau no vārda traki. Bet no vārdiem – "bez prāta", proti, tā trūkuma dēļ jeb prāta trūkuma dēļ bērnu audzināšanā. Un, lai audzinātu bērnu, nepieciešamas piecas lietas – prāts, uzmanība, apziņa, konsekvence un gatavība atzīt savas kļūdas un mācīties no tām, uzsver psihoterapeits. Un, ja pirmā no šīm nosauktajām lietām vecākiem pietrūkst, tad arī pārējās četras īpašības neko nespēs paveikt…
Bet tagad jautājums – kas jādara ar visiem šiem apgalvojumiem? Jo gan jau var izdomāt kaut kādu veidu, kas vienreiz atrisinās visas šīs aprakstītās "defektīvās" audzināšanas metodes. Diemžēl, bet tādas burvju zāles nepastāv. Tiesa, ir kustības vektors:
- Apzināt savus vecāku "uzstādījumus";
- Atrast tiem aizstājējus (personīgās vērtības, kuru dēļ esat gatavs stāvēt un krist);
- Trenēt savu noteikto vērtību īstenošanas prasmes.
Vai tas ir iespējams? Jā, cits jautājums, cik viegli tas būs…
