Foto: Shutterstock

Divgadnieks un trīsgadnieks – tas ir vecumposms, kad tiek sasniegta spītības augstākā virsotne. Protams, katrā bērna attīstības posmā ir īpaši svarīgs vecāku iedrošinājums un izpratne, kas ar mazo notiek, bet jo īpaši svarīgi tas ir mazuļu vecumā, kad vecākiem nākas viltiem un mācīties nepārtraukti. Veiksmīgāk šis process notiek, ja blakus ir pacietīgi un mīloši vecāki.

Bērnu ārste un psihoterapeite medicīnas doktore Rozvita Špalleka, kura ir grāmatas "Māmiņ, vai tu mani mīli? autore, dalās pieredzē, kā iedrošināt mazos pētniekus, tos nesodīt un niķu brīžos vienkārši samīļot.

Psihiskā attīstība otrajā un trešajā dzīves gadā

Līdz ar smadzeņu nobriešanu, garīgo attīstību, vertikālo ķermeņa stāju zīdainis kļūst par patstāvīgu cilvēku, kurš arvien vairāk apzinās savas spējas. Nošķiršanos no mātes bērns pastiprina, paplašinot savas darbības loku. Piemēram, bērnam sagādā prieku bēgšana, viņš mācās noteikt tuvināšanās un šķiršanās iespējas. Šajā vecumā mazo pētnieku pasaules plašums un paša spējas apreibina. Mātei bērna divu, trīs gadu vecumā būtu jāpaliek vismaz dzirdes un redzas kontaktā ar bērnu, lai mazajam rastos drošības izjūta, ko viņš pats sevī nespēj attīstīt. Bērnam jājūt, ka no bīstamajiem izlūkgājieniem viņš vienmēr var atgriezties drošajās mammas rokās.

Iedrošini atklāt pasauli

Bērns šajā vecuma periodā ir ļoti zinātkārs un ik dienas vēlas iepazīt pasauli. Tā viņu sajūsmina. Kādā apjomā tas izdodas, lielā mērā ir atkarīgs no tuvākajiem, mātes un tēva. Ja māte ir bailīga un ierobežo bērna ziņkāri, kas saistīta ar fiziskas un garīgas bīstamības pilnām aktivitātēm, bērns tiek kavēts. Savukārt, mātei, mīļi iedrošinot bērnu izmēģināt viņa spējas, tiek sekmēta ķermeņa un garīgā attīstība.

Šajā vecuma periodā bērnam sāk attīstīties pašapziņa. Bērns apzinās sevi, savu ego. Arvien labāk bērns apjauš, ka viņa aktivitātēm seko fiziska šķiršana no mātes. Bērns no vienas puses baidās šķirties no mātes, negrib no mātes klātbūtnes atteikties, no otras puses mazo vilina apkārtējā pasaule. Šīs šķiršanās bailes parasti parādās no otrā dzīves gada vidus līdz otrā gada beigām.

Vilšanās pieredze un niknums – mācīšanās bez sodiem

Foto: Shutterstock

Otrajā dzīves gadā bērnam arvien vairāk jāsaprot, ka daļa no viņa prasībām nevar tikt izpildītas vai arī tās izpildīs vēlāk. Bērnam jāmācās ievērot zināmas robežas, jāmācās ievērot vecāku norādes un aizliegumus, arvien skaidrāk jāapzinās, ka viņš nav visvarens, ka arī vecākiem ir sava griba, kas ne vienmēr saskan ar viņa vēlmēm. Vecāki nevar ar mazo pētnieku nepārtraukti nodarboties. Šīs atziņas sekas, pirmkārt, ir bezspēcīgs divgadnieka niknums ar postīšanas kāri. Reizēm bērns arī tiešām izsposta to, ar ko vecāki tobrīd nodarbojas.

Šajā vecumā bērns no visas savas mazās sirsniņas vēlas būt liels un varens, bet tajā pašā laikā arvien vairāk un labāk apzinās savu atkarību un bailes par māti. Viņš meklē mātes tuvumu un maigumu. Mazajā bērnā šajā pašapzināšanās fāzē cīnās bezspēcīgs niknums uz māti ar tieksmi pēc maigas mīlināšanās un pieķeršanās viņai. Šajā periodā un fāzē māte bērnam ir ļoti nepieciešama, reizēm viņš nespēj pārdzīvot pat visīsāko šķiršanos no tās.

Lai arī cik lielu nedarbu mazais ir izdarījis, Špalleka uzsver, ka šajā vecumā sodi ir aizliegti. Tie neveicina personības attīstību. Tieši pretēji, sodi var radīt personības lūzumu un bezgribas būtnes veidošanos.

Bērnam šis periods ir ļoti jūtīgs un pietiekami sarežģīts, ir daudz jāmācās, pirmkārt, mazajam bērniņam ir jāsaprot fakts, ka viņš nav pasaules centrs, tam seko pašsavaldīšanās, ko var apgūt tikai ilgstošā un sāpīgā mācību procesā. To izdodas panākt, skaidro doktore, vienīgi ar vecāku sapratni un mīlestību, bet ne ar sodiem. Lai gan sodi ir nepieļaujami un bērnu nevajadzētu sodīt, šajā vecumā bērnam jāmācās un jāsāk saprast, ka ne visu drīkst, ne visu var panākt un ne vienmēr katrs "es gribu" tiks izpildīts.

Kā bērnu ierobežot, viņu nesodot

Foto: Shutterstock

Vislabāk noder ciešu apskāvienu terapija. Sarunām un diskusijām, kā skaidro speciāliste, šajā vecumā nav jēgas, jo bērna valodas prasmes vēl nav pietiekami attīstījušās. Ja bērnu saņem rokās vai tur aiz rokām un ar šo darbību kavē kaut ko nevēlamu, bērns saprot, ka vecāki spēj viņu ierobežot, nenodarot sāpes. Ja vecāki bērniņu nomierina, paralēli skaidro, kāpēc noteiktā izturēšanās nav vēlama, bērns nomierināsies, lai arī visu neizpratīs. Mazulis tādējādi gūst pieredzi, izprot, ka ne viss no vecāku puses tiek akceptēts.

Vecākiem vajadzētu novilkt dažas ļoti nozīmīgas robežas un tās konsekventi noturēt. Viedokļi un robežas nedrīkst mainīties. Ja vienā reizē noteikta lieta tiek liegta, otrā ļauta, bērns apjūk un ticamība vecākiem zūd.

  • Kā disciplinēt "mazo pusaudzi" jeb divgadnieku, lasi šeit.

Apskāvienu terapija

Foto: Shutterstock

Pediatre un psiholoģe Rozvita Špalleka min, ka viena no veiksmīgākajām metodēm, aizstājot sodus, ir apskāvienu terapija. Pēc teorijas tiek skaidrots, ka gandrīz visi uzvedības traucējumi un garīgās kaites bērnībā rodas saistībā ar mīlestības attiecību traucējumiem starp māti un bērnu, proti, arī starp vecākiem un bērnu.

Tiek skaidrots, ka bērns ar savu smalko nojautu uztver dziestošo mīlestību un izjūt bailes zaudēt vecāku, sevišķi mātes mīlestību. Psiholoģijā tiek skaidrots, ka bieži vien bērna uzvedības problēmas ir saistītas ar mātes mīlestības un uzmanības trūkumu. Ja bērnam izveidojušies uzvedības traucējumi mātes mīlestības mazināšanās dēļ, rodas apburtais loks, jo mātei viņš kļūst vēl mazāk tuvs, vēl mazāk mīlēts, līdz ar to izturēšanās traucējumi pastiprinās.

Lai mātes mīlestības mazināšanos spētu paciest, bērns sevī attīsta dažādus aizsargmehānismus. Bērns nepazināti sāk celt ap savu dvēseli sienu, lai varētu atvairīt uzbrukumus no ārienes. Ar ciešo apskāvienu terapiju tiek iešķelta gan tā siena, ko bērns uzcēlis pret vecākiem, lai aizsargātu savu dvēseli, gan arī tā siena, ko vecāki cēluši pret bērnu. Terapija paredz, ka viens no vecākiem, piemēram, māte apskaujas ar bērnu tik ilgi un bieži, līdz bērna un mātes starpā valda saskaņa. Bērns spēj šo mīlestību pieņemt un uztvert, paļaujoties uz šo mīlestību, noārdot uzvedības traucējumus, jo tie viņam vairs nav vajadzīgi, lai saistītu mātes uzmanību. Šī ārstniecības metode nedaudzos sesansos var gūt vēlamos rezultātos. Pavisam mazu bērnu gadījumā katrs niķis un dumpinieciskā uzvedība ir iespējams "kliedziens pēc mātes". Cieša apskaušana un samīļošana ilgstoši, nevis tikai uz minūtīti, ir zāles arī pret divgadnieka un trīsgadnieka niķiem, stiķiem un, iespējams, ilgošanās pēc mammas.

Spītības fāze – patstāvība un gribasspēks

Foto: Shutterstock

Trešajā dzīves gadā arvien vairāk attīstās bērna fiziskā un garīgā patstāvība. Šķiršanās bailes zūd. Bērns spēj ilgāku laiku pavadīt bez mātes, viņam nav nepieciešams patstāvīgs redzes un dzirdes kontakts ar māti.

Bērns par sevi vairs nerunā trešajā personā, bet apzinās savu "es". Pieaug izlemšanas spēja un gribasspēks. Bērns mēģina pats izšķirties par to, kas viņam vislabāk patīk, ko mazais labprātāk vēlas darīt. Trīs gadu vecuma periodā bērns sāk aizstāvēties no vecākiem, brāļiem un māsām, rotaļu biedriem. Ir sasniegta spītības vecuma augstākā virsotne. Ja šajā attīstības posmā bērnam ļauj rīcības brīvību un izpilda visas viņa vēlēšanās, tad spītības fāze neattīstās.

Jo vairāk ierobežo bērna neatkarību, jo vairāk cenšas viņu iegrožot, jo spēcīgākas kļūst spītības reakcijas. Bērnam trīs gados ir nevaldāma neatkarības tieksme un izteikta zināšanu kāre, arī attiecībā pret paša pagātni. Viņš grib uzzināt, no kurienes ir cēlies, kāds viņš bijis maziņš. Maigums pret vecākiem manāmi samazinās ne tikai neatkarības centienu dēļ, bet arī kā sods par to, ka vecāki mēģina viņu ierobežot.

  • Kā elementāriem paņēmieniem savaldīt spītīgu un kaprīzu bērnu, lasi arī šajā rakstā, bet te iepazīsties vēl citām metodēm mazā spītnieka savaldīšanai.

Spītības fāzei ir arī citi cēloņi – bērns atduras ne tikai pret vecāku noteiktajām, bet arī pret savām paša robežām. Vēloties visu darīt pats, bērns kādu dienu pieredz, ka viņš to vēl nespēj, proti "lietas negrib notikt tā, kā bērns to grib". Tas izraisa vilšanās izjūtu un rada dusmas. Turklāt bērns vēl nav apguvis tādu izturēšanās pieredzi, kas viņam ļautu citādi reaģēt. Bērnu ar milzīgu spēku pārņem nevaldāms niknums. Vecākiem šādos gadījumus pediatre iesaka savaldīties un reaģēt mierīgi. Varbūt novērst uzmanību uz ko citu, nomierināt, atļaut izdusmoties, ļaut dusmām noplakt. Kad spītības reakcija noplakusi, vecākiem vajadzētu situāciju izskaidrot, var izmantot arī marionetes, lai parādītu, kā varētu citādāk izturēties, runāt par citu vajadzībām, un bērnam izskaidrot, kāpēc ne vienmēr notiek tā, kā viņš gribētu. Protams, vecāku paraugs ir ļoti svarīgs. Ja vecāki paši allaž zaudē savaldību, arī bērni nevar iemācīties citādu uzvedību.

Avots: Rozvita Špalleka "Māmiņ, vai tu mani mīli? - padomdevējs vecākiem bērnu audzināšanā" (2002., izd. "Aurora").

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!