Psihoterapeite Tatjana Mizinova portālam "Parents" skaidro, kādēļ šādas situācijas ģimenēs ir visai izplatītas un kādai vajadzētu būt pareizajai rīcībai, lai bērna audzināšanas jautājumos neizceltos tik liels kašķis, radot nopietnus un ilgstošus strīdus.
Vispirms - uztver šo situāciju kā pilnīgi dabisku. Mēs, vecāki, kuri viens otru mīl un mīl arī savus bērnus, tomēr esam dažādi cilvēki, un mūsu skatījums dažādos jautājumos var nesakrist ar otra redzējumu. Bez tam arī bērnam ir nepieciešams, lai mamma un tētis viņam sniegtu atšķirīgus skatījumus dažādos jautājumos, kas viņam palīdzēs labāk iepazīt pasauli un attīstīties harmoniski.
Mamma un tētis – viena komanda
Ir virkne situāciju, kurās vecākiem ir svarīgi atbalstīt vienam otru un iestāties par vienotu viedokli. Tas, pirmkārt, attiecas uz noteikumiem, kas skar bērna drošību. Piemēram, ielu jāšķērso, esot vecākiem pie rokas (protams, ņemot vērā bērna vecumu), nedrīkst izskriet uz ceļa braucamās daļas, bet, braucot automašīnā, vienmēr jāsēž tikai autosēdeklītī. Jebkuri mēģinājumi apiet šos noteikumus, lai izbēgtu no bērna asarām, var pārāk dārgi maksāt. Un, ja tētis ir piekāpies bērna lūgumam – pavizināties automašīnas priekšējā sēdeklī "tikai pie mājas", bet mamma atteikusies būt par šīs vaļības aculiecinieci, šis "aizraujošais" plāns ir jāatceļ, neraugoties uz aizvainotā bērna asarām, kurš jau bija paguvis ar tēti noslēgt slepenu vienošanos.
Jā, apstrīdēt vienam otra lēmumu bērna klātbūtnē ir nepieņemami. Taču drošība – šis ir vienīgais gadījums, kad patiešām nedrīkst pārkāpt noteikumus un abiem vecākiem jābūt vienās domās. Par visu pārējo – "kas ir slikti un kas ir labi" – disciplīnu, attieksmi pret tīrību un kārtību, nepieņemamu uzvedību attiecībā pret draugiem, brāļiem un māsām vai mājdzīvniekiem, tāpat vecākiem ir svarīgi vienoties par nepārkāpjamajiem noteikumiem.
Audzinot bērnu, tāpat ir svarīgi būt konsekventiem un rādīt visu vēlamo uzvedību ar savu piemēru.
Kad vienošanās neizdodas
Pat, ja mēs lieliski saprotam, ka cepumi pirms pusdienām vai bezkontroles multfilmu skatīšanās nav pats spīdošākais risinājums, lai vienotos ar kaprīzo mazuli, ar laiku vienalga padodamies un mazajam piekāpjamies. Kad šos "nepaklausības svētkus" svin daudz disciplinētāks vecāks, un vēl tāds, kurš ik dienu pielieto savu fantāziju un pacietību, lai pārslēgtu mazā uzmanību uz kaut ko daudz lietderīgāku, nav nekāds pārsteigums, ka viņš ir sarūgtināts un neapmierināts, ja vienošanās tiek pārkāpta. Kā rīkoties šādās situācijās?
Vispirms - nekad viens otru nevainojiet bērna klātbūtnē. "Ja tētis ir atļāvis izēst paku ar čipsiem, pa virsu uzdzerot kolu, bet mamma ir kategoriski pret, tad atliek vien samierināties ar tēta pieņemto lēmumu," uzskata psiholoģe, jo kaitējums no neveselīgās pārtikas būs krietni mazāks, salīdzinot ar bērna psiholoģisko slodzi. Jo, redz, ja mamma apstrīd tēta lēmumus, tad tie apriori bērnam ir mazāk autoratīvi. Savu attieksmi pret situāciju partnerim jāpasaka aci pret aci, bet bērnam var pateikt: "Jā, tētis vienu reizi atļāva, bet mēs abi uzskatām, ka vairāk to darīt tomēr nevajadzētu". Vai vēl labāk, ja šie vārdi skanētu no paša "vaininieka" – tēta.
Bet vecākiem ir svarīgi atcerēties: ja viens no viņiem pastāvīgi kaut ko atļauj, ko aizliedzis otrs, bērns var sākt ar to manipulēt, cenšoties nodibināt savienību ar daudz "lokanāko" no vecākiem, lai draudzētos un iestātos pret otru, kuram ir vairāk aizliegumu. "Tētis ir labs, viņš mani mīl un tāpēc atļauj. Bet tu – ļauna" – tā bērns var sākt izmantot situāciju savās interesēs, brīdina psiholoģe.
Bez tam, ja bērni dzīvo haotiskās, pretēju viedokļu un pieņemtu lēmumu situācijās, un mamma ar tēti konfliktē viņu acu priekšā, bērni šo situāciju sāk uzskatīt kā nedrošu un var sākt biežāk slimot, demonstrēt nepaklausību – ar asarām vai, gluži pretēji, - ar noslēgšanos.
Labais un sliktais policists
Mēdz būt daudz mazāk acīmredzamas situācijas, kad viens no mums ir pilnīgi pārliecināts: tieši man ir taisnība. Piemēram, mamma redz, ka kaprīzais mazulis ir noguris un vienkārši nepieciešams pārslēgt viņa uzmanību, bet tētis pastāv uz savu: savākt rotaļlietas. Viņš ar bērnu sarunājas paaugstinātā tonī un soda bērnu. Aizvainotais mazulis skrien pie mammas pēc mierinājuma. Kā rīkoties mammai, kura tēva vietā šo problēmu atrisinātu daudz diplomātiskāk? "Pat, ja esi pārliecināta, ka tēvs pret bērnu izturas netaisni, nevajag uzreiz nekavējoties steigt mazo žēlot," uzskata psiholoģe. Un tas nenozīmē novēršanos no bērna: svarīgi ir ar viņu parunāties. Ļauj tēvam "atdzist", bet tikmēr paskaidro mazulim, ka jūs ar tēti abi viņu mīlat. Un tētis dusmojas nevis tāpēc, ka bērns ir "slikts", bet tikai dēļ viņa izgājiena, ko viņš izdarījis.
Mazulim jau kopš agras bērnības ir jābūt pārliecinātam: vecāki var viņu sodīt un viņi var būt stingri nepaklausības dēļ, tomēr vienlaikus vecāki bērnu vienmēr mīl.
Kad emocijas no visām pusēm noplakušas, ir vērts paņemt bērnu aiz rokas un doties parunāties ar tēti – visiem trim kopā. Un noteikti beigās arī visiem salīgt mieru. Ja šādi dzīves nesaskaņu neizbēgami brīži tiks risināti, atklāti apspriežoties un tas viss notiks mierīgā atmosfērā, tad bērniem nākotnē tas būs lielisks piemērs, lai saprastu, cik svarīgi ir prast sarunāties, vienoties un strādāt kopā, lai atrisinātu strīdīgus jautājumus.
Nebūt lupatai?
"Kad es dusmojos uz dēlu un viņš sāk raudāt, priekš manis tas ir tūlītējs signāls – balss tonis jānoklusina. Un atkarībā no situācijas, jāapskauj viņš, pārslēdzot uzmanību, vai atstājot uz neilgu laiku vienu – nomierināties," psiholoģei atzinusi piecus gadus veca puisēna mamma. "Taču pēc tam mēs vienmēr izrunājamies par to, kāpēc sastrīdējāmies un apskaujamies. Tētis gan dēla asaru dēļ var eksplodēt. Sāk ar viņu runāt skaļāk un man nākas burtiski abus izšķirt atsevišķās istabās," turpina mamma.
Dažreiz tēva reakcija uz bērnu asarām mēdz būt pārāk cietsirdīga. Šī ir vien no svarīgajām tēmām, kuru mammai, kura vairāk spēj sajust mazuļa vajadzības, ir svarīgi apspriest ar bērna tēvu aci pret aci. Daudziem vīriešiem joprojām ir grūti šķirties no aizspriedumiem: "Ja ļaus visu laiku raudāt, izaugs memmītis". Jā, tēvs bērnam ir simbolisks tēls disciplīnas, standartu un prasību noteicējs. Bet, ja tas tiek demonstrēts kopā ar vēlmi neredzēt bērna asaras, tad tas bērnā ieaudzina vien bailes un personiskās nedrošības sajūtu. No šī melīgā, kariķētā priekšstata par "pārlieko sentimentalitāti", par vīrišķību – cieš gan meitenes, gan zēni.
Tu nevari izmainīt sava partnera bērnību, bet tavos spēkos ir radīt ģimenē uzticamības pilnu atmosfēru.
Pirmo iepazīšanos ar vīriešu pasauli meitene gūst tieši ģimenē, caur tēva prizmu. Un viņai ir svarīgi no tēva saņemt sajūtas, ka viņa ir aizsargāta, ka tēvs viņu mīl, ka viņa sajūt tēva siltumu. Ja tēvs ir bijis audzināts vīriešu subkultūras tradīcijās, kurās "raudošs zēns ir lupata", tad mammai ir svarīgi pacietīgi skaidrot viņam, ka dēlā vēlas ieaudzināt spēju – izrādīt savas jūtas. Tas nav vājums, bet uzticēšanās tuvākajam cilvēkam. Un viņa vēlētos, lai arī vīrs nebaidītos būt tāds, kāds viņš patiesībā ir.
Tu nevari izmainīt sava partnera bērnību, bet tavos spēkos ir radīt ģimenē uzticamības pilnu atmosfēru, kura ļauj "stiprajam tētim" saprast, ka tu viņu mīli tieši tādu, kāds viņš ir. Protams, pieaugušam cilvēkam ir grūti mainīties. Bet, ieklausoties tavos vārdos, viņš var kļūt daudz saprotošāks attiecībās ar bērnu. Redz, mums, vecākiem, bieži gribas realizēt bērnos to, kas mums pašiem bērnībā trūcis.
Savukārt, ja, pēc tavām domām, bērna tēvs ir nepietiekami vīrišķīgs pret bērnu, nav vērts uzņemties šo lomu pašai uz sevi, kultivējot sevī vairāk stingrības. Bērns tādā situācijā iegūs tikai neadekvātas vecāku uzvedības piemēru.
Cik svarīgi ir būt… dažādiem
Virknē gadījumu mēs dažādi novērtējam bērnu dzīves epizodes, sniedzam viņiem dažādus padomus, rājam un veicinām atšķirīgas lietas – un harmoniskai attīstībai tieši šīs mūsu dažādās pieejas mēdz būt pat nepieciešamas. Mamma bērnam - beznosacījuma mīlestības pasaule, bet pašā dzīves sākumā – pat neatdalāma paša daļiņa. Pateicoties mātei, mazulis gūst pārliecību par sevi un ir gatavs bezbailīgi sākt dzīves ceļu, kur par viņa pavadoni kļūst tētis. Taču tētis ir ne tikai draugs, kurš ir gatavs piedzīvojumiem, bet arī stingrs, objektīvi kontrolējot visus bērna gājienus. Tētis novērtē viņa sasniegumus un panākumus.
"Mans dēls ir pietiekami miermīlīgs, un bērni smilšu kastē bieži viņam atņem mantiņas," atzīstas kāda mamma. "Es ņemu viņu pie rokas, pieeju klāt "apbižotājam", un mēs cenšamies vienoties spēlēties rindas kārtībā. Es mācu dēlam visu risināt mierīgā ceļā. Bet mūsu tētis ir sašutis, ka dēls atļauj sevi grūstīt un nedod pretim. Dod priekšroku atdot mantu un necīnīties par to. Viņš dēlam māca pastāvēt par savu lietu līdz pēdējam, ieskaitot kulaku lietošanu. Mani šāda pieeja mulsina," psiholoģei stāstījusi dēla mamma.
Pirmie bērnu konflikti bieži izrādās "lakmusa papīrītis", kad parādās mūsu atšķirības. "Neviens no vecākiem nespēj izturēt situācijas, kad mazuli apceļ, bet viņš klusē," uzsver Mizinova. "Jautājumā par stratēģiju, proti, – savu interešu aizstāvēšanu, mēs esam vienoti. Taču taktika var atšķirties. Un nav nekā briesmīga, ka mēs translējam dažādas metodes, lai sasniegtu mērķi. Bērns pieņem abus modeļus, testē tos dažādās situācijās. Jo, redz, turpmākajā dzīvē no viņa prasīs gan daudz stingrāku pretošanos, gan prasmi būt diplomātiskam," saka psiholoģe.
Tiesības būt pašam
Ja mēs vēlamies izaudzināt par sevi pārliecinātu bērnu, kurš no savas nodarbošanās gūst gandarījumu, ir svarīgi rūpīgi sekot bērna personībai – viņa iekšējām vēlmēm un tieksmēm. "Nav retas situācijas, kad katrs no vecākiem cenšas bērnā kultivēt tieši pretējas īpašības, virvi velkot uz savu pusi," atgādina Mizinova. "Tā, piemēram, mamma sapņo dēlu redzēt kā vijolnieku, bet tēvs – sava biznesa turpinātāju. Muzikantam ir nepieciešama dvēseliskums, bet uzņēmējam, gluži pretēji, - stingrs raksturs. Un bērns nonāk ar sevi konfliktā.
Turklāt viss kļūst sarežģītāk, jo dēls sevi identificē ar tēvu, bet mammu tieši šāds stiprs un gribasspēka pilns vīrietis apmierina. Bērns to redz, taču no mammas saņem citu signālu – nomākt sevī tēva īpašības un attīstīt citas. Kā rīkoties šajā situācijā? Protams, ļaut bērnam būt tādam, kāds viņš ir – pašam, veicinot viņā personīgos talantus un spējas, pat, ja tie absolūti nesakrīt ar tiem, ko esi iztēlojusies savā galvā. Bērns šajā pasaulē nav ieradies, lai realizētu mātes vai tēva vēlmes, kas bieži izrādās tādas, ko pašiem nav izdevies īstenot.
Šeit ir īpaši svarīgi paskaidrot, cik tev ir svarīgi un kā tu novērtē, ka viņš ir tāds, kāds ir. Un cik svarīgi nekad sevi nemainīt, pat, ja "mainīgā pasaule" piespiež "pieplakt", sekojot citu vēlmēm. Ir svarīgi uzsvērt, ka jūs esat tuvi un viens otru mīloši cilvēki, taču tāpēc vien bērnam nav jālīdzinās mammai vai tētim.
