Ņemot vērā to, ka šonedēļ Latvijā tiek atzīmēta Drošāka interneta diena, mobilo sakaru operators "Bite" iniciatīvas "Iekod pirkstā!" ietvaros, sadarbībā ar "Drossinternets.lv" vadītāju Maiju Katkovsku un psiholoģi Gunitu Kleinbergu ir apkopojis trīs galvenos iemeslus, lai atgādinātu, kādēļ kibermobinga jeb emocionālās pazemošanas internetā gadījumā ir muļķīgi vainot upuri un, kādēļ agresora uzvedības pieņemšana un normalizēšana nav pieļaujama.
Kibermobings nav "dzīves skola" – tas nevis norūda raksturu, bet gan pasliktina dzīves kvalitāti
Visbiežāk bērni nevienam nesaka par to, ka ir kļuvuši par kibermobinga upuriem, jo baidās, ka pieaugušie reaģēs pārāk emocionāli vai nosodīs viņus. Nereti pieaugušie mēdz arī ignorēt kibermobinga gadījumus, par kuriem ir stāstījuši bērni, jo uzskata, ka viņiem pašiem ir jātiek galā ar savstarpējo attiecību risināšanu un šāda "dzīves skola" ir normāla bērnības sastāvdaļa, kas ir bijusi klātesoša visos laikos.
Šis pieņēmums ir absurds – kibermobinga upuris netiek "norūdīts". Tā vietā bērns, kurš ir kļuvis par šādas emocionālās vardarbības upuri, būs nomākts un pārlieku emocionāls, vairs nevēlēsies socializēties ar skolasbiedriem un apmeklēt izglītības iestādi. Kibermobinga upuri mēdz arī noslēgties sevī un daudz laika pavadīt vientulībā. Bieži vien viņi var arī nevēlēties pavadīt laiku ar ģimeni vai pārstās darīt to, kas kādreiz sagādāja prieku.
Vēl jo vairāk, ja kibermobings ir noticis ilgstoši, tā upurim var rasties domas par pašnāvību. Turpretim emocionālais atkopšanās posms pēc piedzīvota kibermobinga var ilgt vairākus gadus.
Tāpēc uzskats, ka "kibermobinga upuris ir pats vainīgs un pats pieļāvis šādu situāciju", ir postošs un absurds, jo, tā vietā, lai meklētu atbalstu līdzcilvēku vidū, viņš var noslēgties sevī vai pat pieņemt kādu savai dzīvībai bīstamu lēmumu.
Upuris noteikti ir izprovocējis pāridarītāju
Iemesli tam, kādēļ bērns izvērš kibermobingu, var būt vairāki, tomēr lielākoties tie jāmeklē pašos agresoros. Bieži vien, emocionāli pazemojot internetā citus, bērns, kurš ir agresors, jūtas spēcīgāks un pārāks, tā viņam ir iespēja pašapliecināties. Tas ir arī veids, kā viņš cenšas sev pievērst uzmanību vai iegūt popularitāti skolasbiedru vidū.
Ja bērns ir introverts, tad kibermobings var būt viņa aizsargbarjera – tā viņš var mēģināt slēpt savas bailes socializēties klātienē. Turpretim citi bērni kļūst par agresoriem, ja iepriekš ir paši piedzīvojuši kibermobingu.
Tā vietā, lai pieņemtu, ka upuris pats ir vainīgs, vajadzētu domāt par veidiem, kā katrs no mums var palīdzēt. Viens no iespējamajiem risinājumiem ir saruna ar agresoru. Uzsākot sarunu ar bērnu, ir svarīgi atcerēties, ka katrs var kļūdīties, tomēr kļūdas ir jālabo – piemēram, skaidrojot bērnam, kādas sekas var radīt viņa rīcība un vēlreiz pārrunājot atbildīgu interneta un mobilo ierīču lietošanas noteikumus. Tāpat aiciniet viņu izdzēst riebīgos ierakstus un atvainoties upurim.
Vainojot upuri, veicinām bērnu neuzticēšanos vecākiem un zaudējam iespēju viņiem palīdzēt
Kā liecina iniciatīvas "Iekod pirkstā!" ekspertu pieredze, visbiežāk kibermobings netiek pamanīts laikus, jo bērni un pusaudži to slēpj. Viņi var nevēlēties runāt par šo situāciju, jo, iespējams, ir saskārušies ar to, ka pieaugušie saka "tev pašam ir jātiek galā ar grūtībām" vai baidās, ka vecāki nosodīs, sarās un vainos viņus. Pieaugušie to var arī nepamanīt, jo pusaudža gados bērna uzvedībā un attieksmē notiek daudzas izmaiņas.
Bērnam nav jāpaliek vienam ar savām problēmām. Situāciju var uzlabot, veidojot ciešas attiecības ar bērnu un vērojot viņa uzvedību. Ir būtiski, ka pieaugušie arī izglītojas un vairo savas zināšanas par kibermobingu, kā arī interesējas par to, ko bērns dara internetā – piemēram, kādus sociālos medijus lieto, kādas spēles spēlē, kādās interešu grupās ir iesaistījies, kādas ir šobrīd aktuālākās sarunu tēmas tīmeklī u.tml.
Uzsākt sarunu ar bērnu ir iespējams, uzdodot netiešus, taču uzvedinošus jautājumus un uzmanīgi ieklausoties tajā, ko viņš saka. Bērnam ir svarīgi sajust empātiju un to, ka kāds viņā ieklausās, tādēļ nevajadzētu viņu kritizēt un kaunināt, izrādīt sašutumu par radušos situāciju. Šajos gadījumos pareizā rīcība ir sniegt emocionālu atbalstu, izrādīt interesi un uzklausīt, kopīgi vienojoties par nākamajiem rīcības soļiem situācijas risināšanai. Ja bērns jutīs atbalstu, turpmāk viņam būs vieglāk vērsties pie pieaugušajiem un meklēt palīdzību līdzīgu situāciju gadījumā.
